No 1. līdz 4. novembrim Tukuma kultūras nama bērnu un jauniešu teātris «Knifiņš» un režisori Rudīte Poča un Mārtiņš Počs ar izrādi «Smaragda pilsētas burvis» piedalījās otrajā Starptautiskajā bērnu un jauniešu amatierteātru festivālā Jekaterinburgā (Krievija).

Tajā piedalījās teātru, teātra skolu un studiju dalībnieki no Jekaterinburgas, Permas, Toljati, Miasas, Iževskas, Omskas, Kamenskas-Uraļskas, Solikamskas, Krasnokamskas, Vjatskas Poļanas, Naberežnije Čelni un «Knifiņš» no Tukuma. «Knifiņš» uz Latviju atvedis 2. vietu, dāvanā – akustisko ģitāru un milzum daudz iespaidu. Par tiem stāstīja režisore Rudīte Poča.

– Kā par jūsu teātri uzzināja Krievijā?

– Krievijas teātru asociācijas priekšsēdētāja Alla Zorina bija atbraukusi uz Gada izrādes festivālu Balvos, lai aicinātu labākās izrādes izrādīt Krievijā. Tur viņa uzzināja, ka Gada izrādē mums bija labi veicies. Tā nonācām šajā apritē…

– Jau iepriekš bija zināms, ka uz Jekaterinburgu varēs aizbraukt tikai 20 cilvēku, taču izrādē piedalās daudz vairāk bērnu. Kā "samazinājāties"?

– Bija ļoti žēl, ka ne visi varējām uz turieni aizbraukt, jo mājās izrādē esam visi. Izbraukumā nācās visiem pārējiem sasparoties un iejusties jaunās lomās. Viegli tas nebija, jo bērniem bija jāpagūst ne tikai pārģērbties, bet arī pašiem nomainīt dekorācijas.

– Iepriekš jau rakstījām, ka pasākuma rīkotāji uzņēmušies palīdzēt ar dekorācijām? Vai tā arī notika?

– Visas auduma dekorācijas vedām čemodānos, kurus pirms tam svērām, lai iekļautos vajadzīgajā svarā. Savukārt Jekaterinburgas teātra galvenais režisors Jevgēņijs ar saviem tehniskajiem darbiniekiem bija uztaisījis fundamentālu arku, kura mums izrādē bija ļoti vajadzīga.

– Izrādi spēlējat latviešu valodā. Jūs saprata?

– A. Volkovs ir krievu autors, taču apzinājāmies, ka ne visi šo pasaku būs lasījuši, tāpēc programmā uzrakstījām anotāciju krievu valodā. Sižeta maiņas brīžos krieviski teicām, kas notiks tālāk. Taču, kā sapratām no bērnu atsauksmēm, tas nemaz nebija vajadzīgs – skatītāji visu bija sapratuši. Šī festivāla lielais ieguvums bija izrādes apspriešana, kuru vadīja teātra kritiķe Tatjana Rodina un kurā varēja piedalīties visi, kas vēlas par to izteikties un uzdot jautājumus – gan mazie, gan lielie skatītāji. Tā bija iespēja pajautāt jebkuru jautājumu, kas radies izrādes laikā, un uzdot to jebkuram aktierim, režisoram.

– Kādas bija atsauksmes par jūsu izrādi?

– Ļoti labas. Zāle bija bērnu pilna, un daudzi mums teica paldies par izrādi. Skatītāji bija pamanījuši ne vien galveno lomu tēlotājus, kuri uzklausīja īpašus komplimentus, bet arī tos, kuriem loma bija mazāka. Mūs uzslavēja par izrādes siltumu, ģimeniskumu, lieliskajiem aktieriem.

Atsevišķa saruna bija režisoriem. Tajā konkursa žūrija – režisori, augstskolu pasniedzēji, tostarp slavenās Krievijas Teātra mākslas akadēmijas (GITIS) pedagogi – izteica savu viedokli. Tas bija lielākais ieguvums – visu izrunāt profesionālā līmenī.

– Domājāt, ka būsiet laureātu vidū?

– Par vietām domāju… Nē, tomēr vairāk par to, kā labāk nostartēt. Mēs uzstājāmies ar pasaku, un tas nav gluži festivāla repertuārs, jo tajā nav ļoti filozofisku un psiholoģisku domu. Lai gan mani pārsteidza kritiķa Oļega Volinceva vērtējums – viņš teica, ka beidzot sapratis, par ko ir šī izrāde, lai gan iepriekš redzējis A. Volkova pasakas iestudējumus gan Amerikā un Anglijā, gan Krievijā, kur patlaban tiek izrādīts mūzikls un iestudējums ar nedaudz jaunu pieeju sižetam…

– Vai atsevišķi tika vērtēti arī aktieri?

– Jā, par Gudvina lomu balvu saņēma Kristaps Bergfelds un par Bastindas lomu – Zane Ozoliņa.

– Redzējāt arī citu teātru izrādes?

– Pilnīgi visas, jo savādāk tas nemaz nevar būt. Visi skatās visu un kopā par to diskutē.

– Kā klājās bērniem ar krievu valodu?
– Mēs ar Mārtiņu Poču un Lauru Stūrīti to vien darījām, kā tulkojām – paklusām izrādē un arī to apspriešanā. Izrādījās, ka arī ar angļu valodu sazināties pagrūti, jo ne visi tur to zina. Bet es mācīju bērnus atbildēt ar smaidu uz smaidu, pat vārdus nesaprotot.

– Bija arī kādi īpaši brīži?

– Pasākuma noslēgumā katrs saņēma krāsainu dzīparu pušķīti un pēc savas vēlmes varēja vienu dzīpariņu piesiet pie pušķīša kādam, kuram gribēja pateikt ko mīļu. Tādu labestību, atzinību un mīlestību no pasākuma dalībniekiem nebijām līdz tam vēl nebijām saņēmuši!

– Tā kā bijāt ļoti noslogoti, vai paguvāt apskatīt pilsētu?

– Pavisam nedaudz – pirmajā dienā pēc ielidošanas un pēdējā dienā pirms izlidošanas. Jekaterinburga ir Urālu lielākā pilsēta, kurā dzīvo vairāk nekā miljons iedzīvotāju. Redzējām tikai tās centru un vēsturisko daļu, kā arī baznīcas.