«Ceturtdienas» sarunās 8. aprīlī uzklausījām kādu tukumnieci, kuru satraukuši klaiņojošo kaķu bari mazdārziņu teritorijā:

Gribēju parunāties par jautājumu, kas patiesībā ir nopietna problēma un tā saistīta ar kaķiem. Kad iziet cauri Melnezera garāžām Celtnieku ielas galā un nonāk līdz gaļas kombinātam un mazdārziņiem, tad tur pa vidu ir taciņa. Un šīs taciņas malā iedzīvotāji uztaisījuši būdas klaiņojošajiem kaķiem. Vēl vairāk – viņi regulāri šos kaķus arī baro. Un tā nu tur paliek celofāna maisiņi, kastītes, citi atkritumi. Bet, kad iet šiem kaķiem garām, viņi gaida, kad kāds dos ēst un ķer pat pie rokas. Visu ziemu viņi bijuši bez barības un, protams, tagad grib, lai tos baro. Paies kāds laiks, un šie kaķiem būs bērni, un to skaits dubultosies. Kas notiks, ja gadīsies kāds traks dzīvnieks, piemēram, traka lapsa, kura sakodīs kādu kaķi? Kādreiz tik daudz dzīvnieku tur nebija. Es nezinu, kā būtu pareizāk rīkoties – izķert un likvidēt vai barot, lai dzīvo, bet tad dzims arvien un arvien jauni? Varbūt jūs varat rast atbildi no atbildīgajiem dienestiem – kam tad īsti par šiem dzīvniekiem jārūpējas?

Barotājiem jāsadarbojas

Pašvaldības policijas priekšnieks Armands Hohfelds stāstīja, ka par šiem kaķiem informēs dzīvnieku patversmi. Savukārt dzīvnieku patversmes pārstāve Simona Grundule teica, ka pat nezina, kā lai Tukumā sāk sarunu par klaiņojošajiem suņiem un kaķiem un par atbildību.

– Tātad tā ir problēma?

– Ļoti liela. Uz domes apmaksātajām 30 vietām patversmē jau ir 60 suņi un tikpat daudz kaķu. Tad kuru man tagad midzināt – to, kurš jau ir patversmē, ir izārstēts, izoperēts, vai ķert tos, kuri dzīvo dārziņos? Tas jautājums ir mūžīgs. Kamēr būs vismaz viens cilvēks (patiesībā tādu ir desmitiem), kurš savu kaķi palaidīs, lai klaiņo (nesterilizēs vai nekastrēs), tikmēr problēma būs. Jāņem vērā, ka neviens normāls praktizējošs vetārsts nemidzinās veselu dzīvnieku. Ja reiz esam tai Eiropā, tad Eiropa sākas ar atbildību gan par līdzcilvēku, gan par dzīvnieku.

– Ko tagad darīt?

– Ja cilvēks ir uzbūvējis kaķītim mājiņu, viņš ir uzņēmies atbildību par dzīvnieku. Taču, tiklīdz rodas pirmās problēmas, viņš meklē patversmi. Avīzē ir sludināta bezmaksas sterilizācija, bet – cik cilvēku piezvanījuši? Tikai divas sievietes no Jauntukuma un no Celtnieku ielas 8, kas informē par saviem kaķiem.

– Tātad kaķu barotājiem jāzvana jums?

– Jā. Ja reiz mazdārziņu vai garāžu saimnieki par šiem kaķiem rūpējas, lai taču sadarbojas ar patversmi! Dome ir piešķīrusi naudu klaiņojošo dzīvnieku sterilizācijai; naudas nav daudz – mēnesī trīs četras kaķenes var sterilizēt. Bet mazdārziņu daļa klusē – nav bijis neviena zvana par to, ka to vajadzētu darīt… Bet vienai kaķenei var būt pieci līdz seši kaķēni, turklāt trīs reizes gadā…

Kaķu jautājumam jau ir arī otra lieta – ja nebūs kaķu, cietīs gaļas kombināts, apkārtējie nami, jo tur noteikti savairosies žurkas. Treškārt, bez iedzīvotāju – barotāju līdzdalības mēs nemaz nevarēsim šos kaķus izķert, jo viņi rokās nedodas. Un tā kā viņi ir paēduši, tad mūsu lamatās nemaz neies. Kaķenīti Baložu ielā ķērām divus gadus, līdz ar barotājas palīdzību tas izdevās.

Vienudien iemīl, otru – pamet

– Vai problēmas ir tikai ar klaiņojošajiem dzīvniekiem?

– Nē, ir arī ar saimnieku "mīluļiem". Nereti mums vienkārši pasaka – ja nepaņemsiet, atstāsim uz ielas. Kāda ģimene Jauntukumā atstāja rudu kaķeni, kurai piedzima pieci kaķēni. Un tagad tur ir pieaugušas četras kaķenes, kuras sterilizēja, un runcis. Tā mēs tērējam naudu viena bezatbildīga cilvēka dēļ, kurš pārcēlies uz citu dzīvesvietu. Un tur noteikti ņems atkal jaunu kaķi.

– Iespējams, nav naudas sterilizācijai…

– Ls 25 kaķenei un Ls 15 runcim ir nauda, bet tas jāatvēl vienreiz dzīvnieka mūžā. Un nav vairs problēmu un moku. Es pat domāju, ka būtu jāpārskata domes saistošie noteikumi un tajos jānosaka: ja reiz cilvēks tur kaķi vai suni pašvaldības īpašumā, dzīvniekam jābūt vakcinētam un sterilizētam. Jo savādāk rodas briesmu stāsti. Cilvēkam ir alerģija, viņš zaudē veselību, darbu vai dzīvokli, un pirmais, kas cieš, ir dzīvnieks. To, kā tas ir, ja nav naudas, mēs patversmē ļoti labi saprotam, jo arī mums tās nav… Nu tad pārdod zābakus vai mēteli un vismaz barību un smiltis iedod patversmē nodotam dzīvniekam līdzi… Reālajā dzīvē dzīvnieku īpašnieki izvēlas ērtāko variantu. Piemēram, atbraucām sestdien uz patversmi, un pie vārtiem piesiets mūs gaidīja skaists suns ar garu spalvu – iespējams, kaukāzieša krustojums. Tā vienkārši atstāts… Mājas kaķi ziemā izsviež uz ielas vai mājas kaķene regulāri bērnojas pagrabā, pēc tam saimnieki kaķeni paņem mājās, bet kaķēni paliek pagrabā… Cilvēks brauc uz ārzemēm un kaķi somā atnes mums un nomet… Uz patversmes vārtiem kāds regulāri pakarina somiņu ar krāšņiem, pūkainiem kaķēniem… Bet mēs viņus nespējam atdot. Turklāt pēc noteikumiem 14 dienas mums jāgaida īpašnieks un dzīvnieks jāvakcinē. Ja īpašnieks neatnāk, mums jādomā – iemidzināt vai turpināt gaidīt saimnieku… Bet ne kaķis, ne suns, kurš tevī raugās lielām acīm, nav vainīgs, ka saimnieks viņu pametis!

Ir tāds kuriozs – ejot gar patversmes žogu, šie cilvēki saka – jūsu suņi rej… Bet tie nav mūsu suņi, tie ir jūsu – tukumnieku – pamestie suņi…