Pērnā gada decembris bija kultūras pasākumiem piepildīts mēnesis – daudz kur būts, taču ne par visu pastāstīts, tāpēc šoreiz pakavēsimies tukumnieka Kārļa Tjarves grāmatas «Brienot meža taku» atklāšanas svētkos, kas 18. decembrī notika Tukuma bibliotēkā. Patiesību sakot, grāmata jau bija atklāta Kara muzejā Rīgā. Šis bija pasākums savējiem – dzimtajā pilsētā ar plašāku diskusiju domubiedru lokā.

Kārļa Tjarves darba mūzš aizrit P. Stradiņa slimnīcā, bet savu brīvo laiku vairāk nekā 30 gadu garumā viņš pavadījis izrakumos kauju vietās – par to, kas piedzīvots, tad arī stāsta grāmatā virknētie stāsti. Par to, kas palicis ārpus grāmatas – neliels ieskats sarunā ar Kārli un sievas kundzi – Irēnu Tjarvi.

K. Tjarve:

– Patīk man ar senatni – vēsturi – darboties. Skolā ar novadpētniecību aizrāvos un gadu gaitā šī interese tikai nostiprinājās – pievēršoties izrakumiem, daudz interesanta piedzīvots. Bija cilvēki, kas iedrošināja rakstīt, un kaut kā pieķēros šai domai. Atceros – skolā par sacerējumiem man lika divas atzīmes – vienu par kļūdām, otru – par literāro izpildījumu. Pirmā atzīme svārstījās starp 2 un 3, bet otra – 4 un 5. Tā nu, izmantojot datora iespējas, nolēmu rakstīt cerībā, ka doma aizies līdz lasītājiem, bet kļūdas dators palabos. Tā grāmatiņa uzrakstījās. Brīžam grūti gāja, jo arī emocijas jāieliek iekšā; brīžiem atkal likās – kam tas viss vajadzīgs!?… Kas nu sanācis, tas sanācis. Vienu stāstiņu vieglāk uzrakstīt – pa dienu slimnīcā strādājot, apmēram izdomāju. Grūtāk ar rakstīšanu, bet, kad gatavs, jūties drusku iztukšojies – vajag laiku, lai ķertos pie nākamā. Vieglāk uz jautājumiem atbildēt.

– Kā pievērsāties kaujas vietu izrakumiem?

– Pirmais jau tas, ka tēvs karā bija – aizrāva stāsti par senatnes notikumiem, teikas un pasakas, bet gribējās pašam vairāk tam visam pietuvināties.

– Ar to jau nevar naudu nopelnīt?

– Nevar, lai gan vienu laiku mēģināju. Amerikāņi sastāstīja: ”Tu tik roc, un mēs pirksim! Bagāts vīrs būsi!” Beigās man par nenokārtotiem rēķiniem mājās atslēdza elektrību, ledusskapis tukšs un amerikāņi ar pazuda… Bet sākās ar to, ka televīzijā noskatījos dokumentālo filmu par vienu rīdzinieku, kas ar I Pasaules kara arheoloģiju nodarbojās. Tai laikā pat metāla detektorus neizmantoja – cilvēks vienkārši staigāja un ar iesmu durstīja ierakumus, bet mājās viņam bija pilns šķūnītis ar kara laika relikvijām. Tas tā aizrāva, ka sapratu – tas ir mans! Lieta, kas man jādara! Tur iekšā fizkultūra, orientēšanās un visādi piedzīvojumi. Par naudu galīgi nedomāju…

Vairāk lasiet piektdienas, 10. janvāra, numurā ŠEIT!