«Pērkons» ir viena no populārākajām un arī skandalozākajām pagājušā gadsimta 80. gadu grupām Latvijā. Gariem, plandošiem matiem, tiem laikiem neierasti  atbrīvotā manierē, pirotehnisku sprādzienu pavadībā un dūmu aizsegā viņi spēlē dumpīgu rokenrolu. Divreiz grupas darbība tikusi aizliegta. 1985. gadā pēc koncerta Ogres estrādē, «Pērkona» mūzikas sadumpoti, atpakaļceļā uz Rīgu fani izdemolē vilciena vagonus. «Pērkons», iespējams, ir arī vistitulētākā grupa Latvijā – tās dibinātājs, vadītājs, taustiņinstrumentālists un komponists Juris Kulakovs un dziedātāja Ieva Akuratere ir Trīszvaigžņu ordeņa virsnieki, trīs grupas dalībnieki ir Jūrmalas Goda pilsoņi un visi mūziķi apbalvoti ar Barikāžu piemiņas medaļām.

«Pērkons» pa laikam nogrand joprojām. 11. jūlijā 19.00 tas būs dzirdams Tukuma Durbes estrādē Jura Kulakova un Ievas Akurateres 55 gadu jubilejas koncertā «Sapumpurots zars». ”Kamēr «Pērkons» būs spējīgs savienot daili ar spēku, tas turpinās dārdēt,” saka Juris. Bet, pirms negaiss sācies, neliela saruna ar mākslinieku.

– «Pērkona» attiecības ar presi, šķiet, ir visai rezervētas. Jums nodarīts pāri?

Juris Kulakovs: – Ar presi jau jāsadzīvo draudzīgi. Tur ir citādi… Mēs esam tik daudz intervēti, ka grūti kaut ko jaunu pateikt. Mierīgi var neintervēties, jo informācijas par mums ir pa pilnam. Ir arī Māra Ruka grāmata par «Pērkonu». Kas attiecas uz dzelteno presi, tad žurnālītis «Privātā Dzīve», kas ir visnotaļ solīds, es pat rakstīju reklāmas klipiņu, kad viņi iesākās… nu, «Privātā Dzīve» tieši to arī nozīmē, ka ir privātā dzīve.

– Attaisno savu nosaukumu?

– Jā, tādā publiskā veidā. Bet drīzāk ir, kā Leons Sējāns izteicās: ”Nu, cik var vienu un to pašu! Tās ir tikai variācijas. Tāpat visiem par mums viss ir zināms.”

– Un kādas ir jūsu attiecības ar Tukumu?

– Uz Tukumu pēc smukuma! Pēc tāda savstarpēja smukuma. Mēs koncertā centīsimies muzikālus smukumus sniegt, būs prieks satikt daiļās Tukuma meitenes – jebkura vecuma. Bet tādas lietišķas attiecības ar Tukumu mums bija padomju laikos, kad katram ansamblim vajadzēja būt pie kaut kā piesaistītam – kultūras nama, kolhoza, padomju saimniecības. Pēc bēdīgi slavenā notikuma ar Ogres vilcienu mēs kārtējo reizi bijām aizliegti, un tur, kur bijām pirms tam (Rīgas rajona kolhoza «Padomju Latvija»), vairs nevarējām būt. Tika meklētas iespējas, kas ņemtu mūs savā paspārnē. Tad direktors bija atradis Tukuma rajona zvejnieku kolhozu «Selga». Pēc tam mums bija jāpiedalās Tukuma rajona skatēs un jāstartē kā zvejnieku kolhoza ansamblim, nesot Tukuma rajona vārdu.

Lasīt TĀLĀK =>