Šodien, 16. janvārī, kolēģim – žurnālistam un fotogrāfam Jānim Vītolam aprit 75. Galerijā «Durvis» tiek atklāta viņa izstāde, bet pats tāds vairāk sevī. Sarunājām par dzīvi parunāt – parunājām, bet atkal Jānis sevī – tā kā nesadzird, kā aizdomājas un sejā palaikam nenosakāma izteiksme ar atšieptu apakšlūpu. Par bērnu teiktu – uzmetis lūpu, bet – kas vīram septiņdesmit piecos?… Mēģināju pats atšiept lūpu, un kaut kā līdzi lūpai stiepās rieva pierē – rūpes un neziņa… Un tad ieraudzīju bildi, ko Jānis iedevis pašportretam avīzē – viņš vēl jauns un kails ūdens malā, kur kaut kā simboliski – smilšu nogāze, ūdens klajs un debesis lielāku dimensiju šķirtni zīmē – tur, lūk, Jānis septiņdesmit piecos… Bet intervijā – saruna vedās par lietām, ko Jānis gribēja sadzirdēt.

– Tukuma mākslas galerijā tev atklās izstādi bez nosaukuma – pastāsti, kas tajā būs redzams?  

– Man nekā nav! (Smejas.) Es vispār neko netaisu – man, johaidī, tai dienā paliek 75 gadi, un to muzejs ieknābāja! Viņi jau laikam kalendārā skatās un laicīgi pieteica – divus mēnešus iepriekš zināju, ka būs izstāde. Teicu, ka man nekā jauna nav – nekā neesmu taisījis. Varu iedot tās pašas plikās meitenes – viņas būs sajūsmā, ka nenoveco. Un tāpat ir darbiņi, kas vēl nav redzēti – izvilkti no atvilktnēm. Jā, es cītīgi strādāju, kamēr saliku – kādas divas dienas šķiroju un taisīju. Nu, ja man tāds gods un veca kraķa jubileju atzīmēt vajag, nu lūdzu!… Tu redz, kā ir – es te sūkstos – eju uz slimnīcu, kāja sāp. Man mēģina vēnas skalot – kaut kas tajos asinsvados kaļķojas… Vienkārši kāja salst. Tēvam (arī Jānim) tā bija. Viņam nevienu kāju nenoņēma – teica, vienkārši lai nesteidzas. Viņš pagāja 100 metrus – pasēdēja uz soliņa; pabrauca ar mocīti, ar mašīnu… Ko tad vairāk?…

Vairāk lasiet laikraksta piektdienas, 16. janvāra, numurā ŠEIT!