Ir pagājuši 62 gadi kopš tās skaudrās 25. marta dienas, kad vairāk nekā 42 000 nevainīgu cilvēku tika vardarbīgi sadzīti 1 974 lopu vagonos un, sliežu ceļiem smagi dunot, izvesti svešumā – tālu aiz dzimtās Latvija robežām. Bez apsolījuma kādreiz atgriezties…

Par ko!?

Daudzu jo daudzu izsūtīto latviešu dzīvesstāsti tā arī izdzisa plašajā Sibīrijā, bet atgriezties dzimtenē lemts bija tikai nelielai daļai represijās cietušo. Lai atcerētos un godinātu visus svešumā izsūtītos, tur palikušos tautiešus un arī tos, kuri atgriezās, 25. martā visā Latvijā notiek piemiņas pasākumi. Arī Kandavā un daudzviet novada pagastos. Gadi steidz, un represijas pārdzīvojušo ļaužu rindas ar katru gadu sarūk. Bet tie, kuriem vien spēks un veselība ļauj, šajā dienā satiekas. Viņi ir stipri ļaudis. Šķiet, šajā dienā, šajā laikā allaž pamalē dobjāk kā citudien dun vilciena sliežu troksnis, katram uz piemiņas brīdi atnākušajam ļaujot vaļu emocijām un atmiņām.

“…Torīt, kad pie mājas durvīm klauvēja sveši karavīri mundieros, acumirklī pat nenojautām, kas mūs sagaida. Tika pavēlēts celties, ģērbties, savākt kaut ko ēdamu līdzņemšanai. Mums bija jāparakstās, ka labprātīgi un uz visu mūžu tiekam pārvietoti uz dzīvi citā apgabalā. Rokas sāka drebēt, asaras aizmigloja acis. Reizē ar mani sarakstā bija minēta arī mamma un vecāmamma – jau vairākus gadus pie slimības gultas saistīta sirmgalve. Vecāmammu atstāja mājās vienu, un mūsu lūdzošais, sāpju un neziņas pilnais jautājums "Kas ar viņu notiks?" tā arī palika bez atbildes…

Mūsu ceļš svešumā sākās divzirgu ratos līdz Briņķu muižai, no kurienes dienas otrajā pusē armijas smagajās mašīnās tikām transportēti uz Stendes dzelzceļa staciju, kur stāvēja lopu vagonu rinda restotiem logiem,…" tā vēstīja sāpju un smeldzes pilnas atmiņu rindas no novadnieces Maigas Bērziņas pierakstiem, kura 25 gadu vecumā kopā ar māti tika izsūtītas. Par ko? Par to, ka viņu mājā strādniekiem bija algots darbs.

Ne tikai represētie…

Ar atmiņu stāstu tika atklāts represēto piemiņas brīdis Kandavā. Sanākušo ļaužu pulciņš šķiet nav sarucis, jo šī tautai traģiskā vēstures lappuse nav atstājusi vienaldzīgu jauno paaudzi un klātesošo rindas papildina internātvidusskolas audzēkņi un viņu skolotājas. Vējā plīvo sarkanbaltsarkanais karogs, sardzē stāv jaunie zemessargi, pie piemiņas akmens gulst ziedi, skan mazliet smeldzīga, šim brīdim piemērota melodija un iesākas atmiņu pavediens, kas savu ritējumu turpināja kopīgā pasākumā Kandavas muzejā.