Tagad visiem ir vairāk laika citiem

Viljams Šulcs:

– Man reizēm cilvēki jautā: kā tev klājas? Un es saku: pārāk labi! Tad tie, kas ir māņticīgi, sāk spļaut pār plecu vai citādi izbrīnīti iztaisās… Bet tas nozīmē tikai to, ka ir daudz labāk nekā esmu pelnījis. Ar tādu sajūtu dzīvoju visu laiku. Citiem vārdiem to varētu nosaukt par pateicīguma attieksmi. Vispirms tā ir pateicība par to, ka mums abiem ar Danu, kas esam palikuši divi, jo bērni ir savās dzīvēs, ir labas un sirsnīgas attiecības. Šis laiks, kad daudzi strādā attālināti, kad ir spiesti dzīvot cieši blakus, ļoti labi visu parāda: ja ģimenē nav labu attiecību, tad, teikšu vienkārši, – cilvēks var aiziet ciet. Mēs esam šādas labas attiecības iemācījušies un secinām, ka divatā būt ir forši. Protams, reizēm jau kaut kas uzliesmo, bet tas dzīvot netraucē. Un vēl bija divi īpaši notikumi – mūsu ģimene pagājušajā gadā papildinājās ar vēl diviem mazbērniem. Tas ir liels prieks, taču savu reizi visiem ir vajadzīgs atbalsts, un (smejas) Danai ir mīksta sirds… Bet, ja runājam nopietni, ar šo atbalstu es domāju ne tikai materiālu palīdzību, bet arī labu vārdu, rīcību.

Ir kāds stāsts par mūsu draudzes (Rīgas Golgātas baptistu draudze) mācītāju, kas gadus astoņus šaubījās, vai ir savā vietā. Kad viņam tuvojās apaļa jubileja, vaicāju, vai nevajag kaut ko uztaisīt. Bet viņš teica, ka esot gribējis, taču pārdomājis. Taču man no augšas gluži vai “nobira” vairāki programmas punkti, kā šo cilvēku iepriecināt. Un mācītājs bija tik pārsteigts, tik laimīgs, ka apsolīja draudzei veltīt vēl desmit gadu… Ar to gribu teikt, ka cilvēkam reizēm vajag tik maz, tikai mazu uzmanību, lai viņš sajustu, ka dzīve turpinās. Reizēm pietiek piezvanīt un apvaicāties, kā klājas, lai cilvēks kaut kur tālumā saprastu, ka nav viens. Esmu piedzīvojis, ka ne tikai reāla palīdzība, bet viens šāds zvans var palīdzēt saņemties…

Dana Šulca:

– Un tagad, kad ir dažādi ierobežojumi, kad esam aicināti vairāk laika pavadīt mājās, mums ir arī vairāk laika, ko veltīt saviem tuvajiem, ko veltīt ikvienam, kas ir tuvu vai tālu.

Cilvēks ir niecība vīrusa priekšā

– Vai jūs šajā laikā ir kas pārsteidzis – globāli vai vietējā mērogā?

– Protams, nepamet satraukums par tiem, kas saslimst un aiziet no šīs pasaules. Tāpēc vēl jo vairāk ir jādomā par tiem, kas izturas ļoti nevērīgi pret šo slimību. Pārsteidzoši, cik ļoti mēs esam atvērti meliem un cik viegli tos pieņemam, producējam tālāk, jo, lūk, drauga draugs tā teica, un viņš visu zina. Turklāt daļai sabiedrības ir vienalga, ko raksta prese, ko runā valdība, ko saka eksperti; ir tādi “gudrie”, kas uzskata, ka ārsti un zinātnieki pret viņiem ir sazvērējušies, jo viņu drauga draugs teica, ka par Covid-19 diagnozi tiek samaksāts… Tas tiešām pārsteidz – negatīvā nozīmē, protams.

Un vēl mani fascinē, kā viens vīruss, kuru pat nevar redzēt parastā mikroskopā, var nolikt uz ceļiem visu pasauli. Tas liek aizdomāties: kas mēs, cilvēki, tādi esam? Mums šķiet, ka mēs par visu lemjam, ka mēs paši kārtojam un plānojam savu dzīvi, ka viss ir mūsu varā, bet patiesībā – ja pat tāda sīkbūtne ir spēcīgāka par mums, – mēs neesam nekas. Nu neizskatās, ka cilvēks ir visu varens; un tas rada tādas interesantas pārdomas.

Valdība visus neredz

– Varbūt ir arī valstiskas pārdomas?

– Ir gan. Man nav skaidra valsts politika nodokļu jomā – kāpēc valsts palielināja nodokļu slogu pašnodarbinātajiem un personām, kas strādā nepilnu slodzi? Kāpēc tas bija jādara krīzes laikā?! Ir taču daudz cilvēku, kas strādā nepilnu slodzi – reāli, jo nav lielāka apjoma, un kāpēc viņiem būtu mākslīgi kaut kas jārada vai jāslēpj?! Man šķiet, ka valdība ir atrauta no reālās situācijas, kādā mēs dzīvojam. Un vēl – ir ļoti jauki, ka valsts dod pabalstus strādājošajiem, protams, tā ir aizņemta nauda un nav zināms, kā mēs to atmaksāsim, bet labi, ka šāds atbalsts ir. Taču atkal – algotie biedrību vai draudžu darbinieki paliek ārpus tā… Un biedrība kaut vai no saviem līdzekļiem varētu izmaksāt pabalstu, bet nedrīkst. Vai nu jāiet dīkstāvē, vai jāmaksā alga… Taču daudzās citās nozares valsts piešķir pabalstu, kas neapliekas ar nodokļiem. Tāpēc izbrīna, ka valdības lēmumi nevis aptver visus nodarbinātos, visus sabiedrības slāņus, bet tikai kādu daļu. Un šāda attieksme neraisa vēlmi cienīt valdību par taisnīgiem lēmumiem, jo, izrādās, šī valdība visus un visu vajadzības nemaz neredz. Taču patiesībā tieši tas ir ļoti svarīgi, lai sabiedrība atzītu savu valdību, lai to respektētu.

Pieprasītākā lieta – datori

– Un kā vīruss ir ietekmējis tiešo darbu ar ģimenēm, ar atbalsta sniegšanu? Šajā laikā samulst pat tādi cilvēki, kas ir nodrošināti, nemaz nerunājot par tiem, kas darba zaudējuma dēļ ir spiesti lūgt palīdzību.

– Mēs bijām pārsteigti, ka pār mums negāzās lavīna ar palīdzības lūgumiem, lai gan bijām tam gatavi. Patiesībā tas pavērsās citā virzienā – cilvēki gaidīja datorus un planšetes mācībām, ko mēs arī centāmies sagādāt un ko tagad gādājam atkal, jo ierīces ir vajadzīgas joprojām. Ļoti bieži ģimenes pašas šo problēmu nespēj atrisināt, jo – ja ģimenē ir četri skolēni un viena planšete, tad nav iespējams sadalīt laiku tā, lai mācīties varētu visi… Protams, pirms mācību gada, kad aizliegumos bija neliela pauze, palīdzējām arī ģimenēm sagatavoties skolai, tāpat kā iepriekš, palīdzam ar pārtiku, bet, pieļauju, ka pārtikas piegāde vairs nav tik aktuāla arī tāpēc, ka ģimenēm pavasarī tika nodrošinātas siltas pusdienas un izmaksāja naudas pabalstus.

– Šogad izpalika tradicionālais Ziemassvētku sarīkojums kultūras namā, kurā parasti dāvanas saņēma simtiem bērnu. 

– Jā. Vēl novembrī kopā ar norvēģu draugiem runājam par to, vai ko tādu varētu sarīkot – viņi ieteica daudzus mazus pasākumus, taču, redzot, kā pieaug saslimušo skaits, mēs no šīs idejas atteicāmies, un labi vien bija. Taču apdāvināšanās netika atcelta – saņēmām daudz ziedojumu, to vidū lidsabiedrības SAS pilotu un stjuartu ziedojumu, par kuru tika nopirktas 50 un 100 eiro dāvanu kartes pārtikai 30 bērniem.

Cilvēkus grūti mainīt, bet var viņiem palīdzēt

– Runājot par šī gada iecerēm, jūnijā jūsu māmiņu jeb Bēbīšu māja Tukumā svinēs 15 dzimšanas dienu («Pakāpienu» aizsākums Raunā – 1998. gadā.). Kā ir veicies un kādas ir ieceres nākotnei?

– Esam spēruši solīti uz priekšu, un mums ir arī pusceļa dzīvoklis, kur dzīvo mamma ar bērnu un abi mācās dzīvi. Esam domājuši, piemēram, ka vajadzētu attīstīt piedāvājumu vardarbībā cietušajām sievietēm. Taču mūsu pieredze ir tik vienpusēja, ka nolaižas rokas… Kad sieviete ar bērnu pie mums nonāk un kad uzzinām, ka vīrietis pret viņu ir izturējies vardarbīgi, vispirms aicinām viņu nomainīt tālruņa numuru. Tik elementāri! Tā nav pat obligāta prasība, tikai ieteikums, jo mums nav slēgta iestāde, taču tas gandrīz nekad netiek ņemts vērā. Un redzam, ka turpmākās dienas paiet telefona sarunās ar šo vīrieti, līdz sieviete aizbēg pie varmākas, kas ir mēģinājis viņu grūtniecības laikā nogalināt… Šīs sievietes, pat būdamas tālu prom no varmākām, ir no viņa atkarīgas, tāpēc esam sapratuši, ka bez pamatīgas speciālistu atbalsta komandas šo darbu darīt ir ļoti sarežģīti, ir grūti saredzēt gaismu. Protams, ir veiksmes stāsti, bet reti… Iespējams, mums vairāk jākonsultējas ar citiem centriem par viņu pieredzi, bet iespējas mums kaut ko darīt lietas labā būtu. Galvenais, nedrīkst padoties.

– Cik bērnu tagad ir Bēbīšu mājā un kāda ir saikne ar mammām, kas reiz tur ir pabijušas?

– Šobrīd ir viena mamma ar bērnu. Sākumā mums bija bažas par viņas uzvedību, bet līdz šim viss bijis labi. Kopumā šo gadu laikā mums ir bijis ap 100 bērnu, taču pēdējos gados kustība kļuvusi tāda lēnāka. Runājot par saikni, ir mammas, kas ir ar mums arī pēc gadiem, bet ir tādas, kas izvēlas nebūt mūsu dzīvē, un tā ir viņu izvēle. Jā, esam piedzīvojuši melus, zādzības, krāpšanos, taču tas mūsu mērķi palīdzēt nav ietekmējis.

Vairāk lasāms piektdienas, 8. janvāra, laikrasktā ŠEIT=>