Auseklītis jeb astoņstūru zvaigznīte ir galvenais motīvs, kas rotā segas, galdautus, dvieļus, smalkus izšuvumus, brunču rakstus, jostas, lakatus, cimdus un zeķes Tautas lietišķās mākslas studijas «Durbe» jubilejas izstādē «Zvaigznēs lūkoties», kas Tukuma Audēju darbnīcā tika atklāta 6. jūlijā.

To autores – studijas «Durbe» dalībnieces – šai izstādei gatavojušās divus gadus. Tieši tik daudz laika bija nepieciešams, lai izstāstītu stāstu gan par studijas 20, gan aušanas pulciņa 45 darba gadiem. Izstāde ir daudzveidīga, bagāta, tā parāda ne vien dažādu rakstu, bet arī krāsu bagātību un vienlaikus arī atspoguļo katras audējas talantu, prasmes, raksturu un arī sapņus. Tāpēc arī darbi ir tik atšķirīgi, bet vienlaikus apliecina studijas augsto kvalitātes latiņu, kuru turēt liek tradīcijas un pašas dalībnieces. Izstādes darbus papildina keramiķes un audējas Zaigas Reimanes veikums, bet tās atklāšanā īpašo noskaņojumu ar tautas dziesmām radīja Apiņu ģimene.

Aizsākums – skarbos un bīstamos apstākļos

Pagājuši jau 45 gadi, kopš Tukuma mākslas un novadpētniecības muzeja paspārnē darbu sācis aušanas pulciņš. Apvienojot audējas no dažādām kādreizējā Tukuma rajona vietām un dažādiem lietišķās mākslas pulciņiem, tas sācies 1973. gadā, bet par tā pirmo sezonu tiek uzskatīts 1974. gads. Pirmā pulciņa vadītāja bijusi Skaidrīte Sarkane, bet neilgi pēc tam – Dzidra Erca. Kādreizējā aušanas pulciņa vēsturē ierakstīts fakts, kā kādā 1982. gada februāra naktī no liela sniega smaguma muzeja piebūves ēkai, kur tolaik mitinājušies, iegruvis jumts. Kā stāstīja Helēna Korotka un Aina Kāposta, tonakt tur strādājusi Karmena Plaude – ne viena vien audēja audusi pa naktīm, jo pa dienu bijis jāstrādā. Par laimi – audējai nekas nav gadījies, arī stelles un audumus laimējies izglābt, tikai palikušas bez telpām. Un tad skolotāja Ilga Bērziņa, kas arī darbojusies pulciņā, atvēlējusi tam vietu savā mājā Talsu ielā. Vietas tur nav bijis daudz, bet vismaz pulciņš varējis darboties, tikai ziemā, līdzīgi kā muzeja piebūvē, bijuši diezgan skarbi apstākļi – aužot bieži salušas rokas.

Risinājums, kā stāstīja Tukuma muzeja direktore Agrita Ozola, nācis 1988. gadā, kad toreizējais rajona izpildkomitejas priekšsēdētājs Ilgvars Kalniņš, zinot muzeja bēdu, piedāvājis telpas Smilšu ielā – otrajā stāvā virs veikala: “Toreiz mēs pārcēlām muzeja darbinieci Mudīti Rudaus-Rudovsku uz Smilšu ielu, un viņai nācās iesaistīties aušanā – mācīties pašai un mācīt skolas bērnus. Tur aužot, izaugusi arī vēlākā audēju vadītāja Zane Neilande-Sieradzka.”

Kā stāstīja A. Kāposta, vēl vēsturē īpašs ir 1999. gads, kad par sasniegumiem izstādēs un izcilu darbu kvalitāti toreizējās vadītājas Initas Dzalbes vadībā audēju darbnīca ieguva tautas lietišķās mākslas studijas «Durbe» nosaukumu. Pēc viņas studiju vadīja Agita Pumpure, kas kopā ar Zani Neilandi-Sieradzku mācīja rakstus, mudināja pētīt un vienlaikus stingri prasīja kvalitāti un precizitāti – teju katra audēja savu reizi dabūjusi vaiga sviedros tapušo darbu ārdīt un pārtaisīt, jo – kur liksi tādu, ar kļūdām?! Un tā tas bijis arī pirms 45 gadiem.      

Savukārt 20 gadus vēlāk, kā atgādināja A. Ozola, 2008. gadā, kad Tukuma bibliotēka pārcēlusies uz jaunām telpām, ar toreizējā pilsētas domes priekšsēdētāja Jura Šulca gādību audējas ieguvušas šīs tolaik tik plašās un ērtās telpas, kas šo desmit gadu laikā atkal kļuvušas par šaurām. Šobrīd, turpinot iesāktās tradīcijas, audējas vada Vineta Šulca un Agrita Kunkulberga. Un tas nozīmē ne tikai noaust ko tādu, kas pašai patīk, bet nemitīgi apgūt ko jaunu, turklāt ne tikai aušanā, bet arī šūšanā, izšūšanā, adīšanā un vēl citās jomās, kur jaunumu, kā secina V. Šulca, netrūkst nekad.

Vairāk lasiet otrdienas, 9. jūlija, laikrakstā ŠEIT=>