Lai celtu skolotāja amata prestižu, jau ceturto gadu pēc kārtas daudzviet Latvijas skolās noris «Iespējamās misijas» nedēļa, kuras laikā sabiedrībā pazīstami cilvēki, dažādu profesiju pārstāvji dodas uz Latvijas skolām, lai stātos klases priekšā un vadītu mācību stundu.

Viens no 50 šī gada «Iespējamās misijas» dalībniekiem – aktieris Kaspars Znotiņš – ceturtdien pabija Kandavā, savā – Kārļa Mīlenbaha vidusskolā, lai abu 12. klašu audzēkņiem mācību stundas laikā radītu priekšstatu par aktiera profesiju, ar papildu prasmēm, ko tā dod – ļaut sajust telpu ap sevi, to prast piepildīt, rast kontaktu ar partneri, spēt viņam uzticēties, kustībās atbrīvoties un nesaspringt – būt savās izpausmēs patiesam.

Būt tādam – kāds esi

"Kad sāku mācīties aktieros pirmajā kursā, man pašam bija liels pārsteigums, atklājums, pat šoks par to, ka man netika prasīts tēlot, bet lika būt uz skatuves tieši tādam, kāds es esmu. Turklāt ne tikai būt, bet arī saprast, kāds īsti es patiesībā esmu! Un tas tajā brīdī bija šķietami vienkāršs un vienlaikus pat ļoti nopietns jautājums," tā savu profesionālo gaitu pirmsākumus šodien atceras Kaspars Znotiņš, šobrīd slavas zenītā esošs, daudzsološs Jaunā Rīgas teātra aktieris, aizvadītā gada «Spēlmaņu nakts» balvas ieguvējs, kas pasniegta par meistarīgo Imanta Ziedoņa lomas atveidojumu Alvja Hermaņa lugā «Ziedonis un Visums». Darbā aizņemtas dienas un vakari, bet brīvdienu praktiski nav – tāda ir aktiera ikdiena, tāda ir aktiera profesija, – skolēniem atzina K. Znotiņš.

K. Znotiņš ir dzimis kandavnieks, te pavadīta bērnība, skolas gadi, te raisījies sapnis – kļūt par aktieri. Saņemot «Iespējamās misijas» piedāvājumu vadīt stundu jauniešiem, Kaspars, ne mirkli nešauboties, tūdaļ esot piekritis un izvēlējies savu skolu.

Šī bija neparasta mācību stunda, tā nenotika klasē, skolēniem solos sēdot, bet gan aktu zālē un nebūt nebeidzās reizē ar zvanu, bet krietni vien vēlāk, jo spēles kopā ar aktieri bija tik aizrautīgas un atraisītas, ka gribējās turpināt vēl un vēl…

Aktiera rosināti, jaunieši, rimtā solī staigājot, mācījās vispirms vienmērīgi piepildīt zāli, pārvietojoties vienā virzienā, tad to mainīt un visbeidzot kustēties haotiski, kāpināt tempu, saglabājot sākotnējo priekšnoteikumu – vienmērīgi piepildīt telpu. Vārdos izteikts, šis uzdevums izklausās gana vienkāršs, bet praktiskā darbībā uzreiz tik raiti vis nepadevās. Nākošais uzdevums – sajust partnerību, izmantojot acu kontaktu. Lai justos brīvi un nesaspringti, lai izjustu un izprastu ķermeņa mākslu, lieti noderēja Kaspara piedāvātie paņēmieni, kā atbrīvot prātu un ķermeni. Tās bija gan skaitļu virknes, kopīgi rindotas turp un atpakaļ, gan atbrīvošanās vingrinājums, rosinot sajūtas. Kā, piemēram, pārvietojoties telpā, viens sāk skaitīt, otrs turpina, un katram nākošajam jāsajūt brīdis, kad jāizteic savs skaitlis. Ja balsis "saskrienas", jāsāk no gala. Kolektīvā skaitļu virknēšana jauniešiem padevās, un drīz vien viņi jau raiti "uz sajūtām vien" bija aizskaitījuši līdz 10, saņemot sava šīs dienas skolotāja uzslavu.

Prāta atbrīvošanai atbilda kolektīvā spēle ar iztēlošanos jeb asociāciju ķēde, kas esot izmantota arī lugā «Ziedonis un Visums».

Māka izprast sevi

"Ķermeņa māksla ir viens no galvenajiem aktiera instrumentiem, tādēļ būtiski ir sajust atšķirību starp saspringtu un atbrīvotu ķermeni," uzsvēra K. Znotiņš un, viņa iedrošināti, jaunieši centās apzināt arī šīs sajūtas un, kā izrādījās, daudziem tas tīri labi izdevās.

"Kad esi apzinājies, kas īsti esi, kas tev patīk, kas nepatīk, kad esi izpratis sevi, kāds esi, kā izturies jebkurā ikdienišķā un sadzīviskā situācijā, tikai tad var būt runa par iejušanos lomā uz skatuves," mācību stundas noslēgumā savus audzēkņus uzrunājot, sacīja K. Znotiņš. "Ir jādara viss, lai jums būtu interesanti vērot apkārtni, pasauli, cilvēkus, cilvēku rīcību un sevi!"

Jau pēc stundas jaunieši uz piezīmju lapiņām rakstīja savas sajūtas par to, ko stundā guvuši. Un daudzi atzina – brīvību, nepiespiestu gaisotni, jaunu informāciju, līdzdarbošanos – pamācošus un neaizmirstamus iespaidus.

Kā pastāstīja skolotāja Inguna Auziņa, līdz šim vēlmi savu nākotnes profesiju saistīt ar skatuvi izteikusi tikai viena no abu klašu audzēknēm. Bet varbūt pēc šīs neparastās mācību stundas interese par aktiera profesiju palielināsies.

Uzteikusi «Iespējamās misijas» radošās komandas veikumu un audzēkņu prasmi nesamulst, bet brīvi justies un darboties kameru priekšā, skolas direktore Vēsma Grugule, kura gan iesaistījās, gan vēroja stundas norisi un atzina, ka viss tik veiksmīgi izdevies, pateicoties skolotājam.

Par Laimīgo Zemi paldies!

Kad stunda bija galā un audzēkņi devās pusdienot, K. Znotiņš devās nelielā pastaigā pa skolu, kavējoties atmiņās. Šobrīd plašajā un moderni aprīkotajā informātikas klasē tolaik bija iekārtota pionieru istaba, vēlāk – vācu valodas kabinets, kurā saimniekojusi Kaspara klase, audzinātājas Antonijas Aispures vadībā. Verot literatūras kabineta durvis, Kasparu pārņēma īpašas emocijas, un viņš tūdaļ ieņēma vietu solā, kurā sēdēja tad, kad kārtoja skolas beigšanas pārbaudījumu literatūrā, ko bija apguvis pie skolotājas Ilzes Gailītes. Viņam paveicies toreiz izvilkt pašu pirmo biļeti, kuru arī bija vislabāk iemācījies. Biļeti atbildējis, viņš, kā allaž, pa logu raudzījies uz baznīcu, kas stalta un balta, varenu koku ieskauta, katrā gadalaikā kā pozitīvs akcents iederējusies ainavā un mācību stundās rosinājusi emocijām skolēnus.

Gaitenī Kaspars vērīgi ielūkojās izlaidumu fotogrāfijās, īpaši tajā, kur redzami 45. izlaiduma (1994. gadā) 14 absolventi un viņu vidū arī Kaspars pats. Nu jau tas liekas tik sen…

Atvadoties skolas Viesu grāmatā K. Znotiņš skolai veltīja ierakstu: "Kad iztēlojos ideālu vietu, kur bērnam augt, tad tā ir Kandava. Skolu dēļ. Bērnībā tam, protams, nepievērsu uzmanību, bet tagad šo bērnības laiku atceros kā zaudēto Paradīzi. Un man ir aizdomas, ka šeit ir kļuvis vēl gaišāk. Prieks, ka te vēl ir tāda Laimīgā Zeme. Un bērni to novērtēs, sapratīs, sajutīs. Paldies Jums, Skolotāji! Par Laimīgo Zemi paldies!"