“Bija nakts, mani pamodināja, un pie gultas stāvēja zaldāts ar ieroci, kam štiks bija galā, un teica, lai ģērbjos. Biju mazs bērns, gāju 1. klasē, neko nesapratu un ļoti nobijos, redzot apkārt visus raudam,” dažas dienas pirms 25. marta, Komunistiskā genocīda upuru piemiņas dienas, stāsta tukumniece Liesma Zeiburliņa. Un piebilst, ka notikušais palicis prātā visu mūžu – tās šausmas, tas  milzīgais izmisums, dzīvojot bez mammas! Bads. Un vēlāk vēl nāca klāt apziņa, ka tik ļoti daudzu dzīves tā tika salauztas. Un par ko?!...