Pirmā sajūta pēc sarunas… Šīs vīrs grūti no “meža izvilināms”, jo visa Viestura Valda Dreimaņa ikdiena tiešām riņķo par, ap un iekšā mežā. Arī viņa grāmata, kas pēc skaita jau otrā, saucas ne vairāk ne mazāk kā «Brīnišķīgais mežs. Medniekstāsti II». Grāmatas atklāšanas svētkos klāt nebijām, tad nu ķērāmies šai lietai pie ragiem, autoru paši aicinot uz sarunu – par rakstīšanu, par medībām un, jā, arī par to, kas notiek visapkārt.

Pirmie medību stāsti, kas reiz publicēti arī mūsu laikrakstā, dienas gaismu grāmatas formātā ieraudzīja pirms četriem gadiem un iecere otrajai tapusi gandrīz uzreiz pēc tam. Tomēr tā kā tas ir gana laika un arī finanšu ietilpīgs process, nācies nedaudz nogaidīt. Vaicāts, kādu literatūru pats labprāt ikdienā patērē, V. V. Dreimanis stāsta: viss, kas tiek izdots par mežiem un medībām, protamas, esot gandrīz vai obligāts, kaut labprāt lasa arī daudz ko citu, īpaši pēc žanriem nešķirojot.

V. V. Dreimanis:

– Lasu visu ko, tajā skaitā romānus, ja tie ir tā forši uzrakstīti. Paņemu, uzšķiru grāmatu kādā konkrētā vietā, skatos – nu nav kaut kā, citu – o, interesanti! – nopērku un izlasu. Bet nav jau īsti laika lasīšanai, tik vien kā reizēm, kafiju dzerot.

– Varbūt pirms miega?

– Nu tā varbūt gadās tikai pāris reizes gadā – aizmigt ar grāmatu, bet visādi citādi ar bezmiegu nemokos, un man ir tā īpatnība – kad acis ciet, uzreiz arī guļu, kaut kājās stāvot.

– Bet kas īsti bija iemesls, lai taptu paša sarakstīta grāmata?

– Par to jau it kā ir stāstīts, bet bija tā: parasti salasāmies veči, spēlējam kārtis un pārrunājam dažādus piedzīvojumus, notikumus, protams, šo to arī pieliekot klāt. Smejamies pat, ka visu stāstīto vajadzētu tā ar 40% dalīt un tad varbūt būtu tā, kā bija īstenībā.

Vairāk lasiet laikraksta piektdienas, 7. septembra, numurā ŠEIT!