Kaķi? Ne kaķi!…

Ar stāstu padalījās kāds jauns puisis, kurš strādā naktsmaiņās un uz mājām ierasti kājo no rīta, brienot pa taciņu cauri Durbes parkam. Lieki piebilst, ka, lai arī vietām tur izpletušies krūmi un paaugusies zāle, parka teritorija tomēr neatgādina vietu, kur bieži sastapties ar mežonīgo dabu…“Gāju (3.30) pa taciņu un izdzirdēju kaut kādu zvēru ņemšanos; domāju, ka kaķi taciņas malā kaujas. Uzšņācu, ar domu, lai šie beidz. Un tad tas bariņš man sāka nākt virsū! Cik nu varēju apskatīt, jo muku prom, pēc kaķiem tie īsti neizskatījās. Tie bija četri, pieci dzīvnieki, kā šķiet, ar baltu līniju uz muguras.” Tieši pamanītā baltā līnija puisim likusi aizdomāties, ka uz taciņas sastapties ar agresīvi vai, drīzāk, savus bērnus aizsargāt noskaņotiem āpšiem. ”Katrā ziņā, šaubījos vienīgi par to, vai tie ir āpši vai jenotsuņi. Apskatījos un arī paklausījos YouTube un, jā, domāju, ka tie bija āpši!”

Izvairīgi dzīvnieki   

Cik liela iespēja, ka nakts vidū tev pakaļ dzenas āpšu pulciņš, virtuāli vaicājām Latvijas dabas muzeja zooloģei Kristīnei Greķei. “Interesants gadījums, tomēr mazticams, ka puisim paveicies satikt āpšus. Parasti tie ir piesardzīgi un izvairās no cilvēkiem, līdz ar to iespēja, ka pilsētas vidū dzīvo veseli pieci āpši, ir neliela. To pašu baiļu [āpšu baiļu] dēļ mums nav arī zināms neviens gadījums, kad Eiropā āpši uzbruktu cilvēkiem (izņēmums var būt ar trakumsērgu inficēti dzīvnieki, bet Latvijas teritorijā trakumsērgas nav).” Tāpat zinātniece skaidro, ka arī dzīvnieka apraksts īsti neatbilst āpša izskatam, jo balta svītra tiem ir uz galvas, taču mugura ir vienkrāsaini pelēka. “Grūti gan pateikt, kas par dzīvnieku tas varētu būt, jo no Latvijā mītošiem zīdītājiem īsti nav ne viena, kas sakristu pēc izmēra, izskata un rakstura tam, kas tiek aprakstīts, ja neskaitīt kaķus un suņus, kurus, savukārt, atpazīt var diezgan viegli. Pilnībā tomēr nevar izslēgt, ka tie bija āpši, bet tas būtu visai neparasts gadījums, un mums tādi nav zināmi. Vienu gan es varu pateikt – noteikti nebūtu jābaidās, ejot pa taciņu, jo savvaļas dzīvniekiem ir instinktīvas bailes no cilvēka un diez vai ka tāds atgadījums atkārtosies!”