”Arvīns  ir cilvēks, ar kuru ļaudis lepojas ne tika Struteles pusē, bet visā novadā. Viens no viņa labajiem darbiem ir sabiedriskās kārtības nodrošināšana. Arvīns braši darbojas kā brīvprātīgais policijas palīgs. Ar savu darbību sabiedrības labā viņš ir iemantojis līdzcilvēku atzinību, cieņu un uzticību,” ar šādiem vārdiem Dārziņa kungs tika raksturots 2014. gadā, kad viņam tika pasniegts Jaunpils novada 1. pakāpes Goda raksts par  ilggadīgu darbu sabiedriskajā dzīvē. Bet šis nav vienīgais A. Dārziņa apbalvojums; jau 1973. gadā par labu darbu viņš saņēmis arī Sarkanā karoga ordeni, jo kā šoferis bija nobraucis rekordlielu kilometru skaitu, vedot graudus. Vienmēr viņš ir uzcītīgi pildījis savus ikdienas darbus, bet vienlaikus arī bijis aktīvs sabiedrisko pienākumu veicējs. Un kaut nu jau labu laiku kungs ir pensijā, par sabiedriskās kārtības sargāšanu viņš saka: ”Strādāšu, kamēr varēšu!”

Arvīns savos gados turas braši, un šonedēļ – 20. decembrī – mazliet savādākos apstākļos nekā parasti, tiks atzīmēta viņa 77. dzimšanas diena. Kā pats saka, dzīvē gājis dažādi, un arī šobrīd nākas cīnīties ar veselības problēmām… Bet, kaut mūsu saruna, kā jau tas šodienas apstākļos ierasts, norisinājās telefoniski, uzreiz kļuva skaidrs, ka kungs ir dzīvespriecīgs un apņēmīgs cīnītājs.

Viss sākās pavisam nejauši…

Jau kopš 1970. gada A. Dārziņš ir iesaistījies sabiedriskās kārtības sargāšanas darbā. Toreiz viņš strādājis par mehāniķi kolhozā «Cīņas gars» un, kā pats stāsta, par brīvprātīgo kārtības sargu kļuvis pavisam nejauši: ”1969. gadā, kad apprecējos ar savu sieviņu Dzintru, uz Jaunpili bija atnācis jauns policijas darbinieks – Jānis Viņķis, kas arī mani šim darbam uzrunāja. (Tagad zinu, ka  viņš ir kaut kur Kandavā – pansionātā vai pansijā…Gribētos jau  aizbraukt ciemos, bet kaut kā neiznāk…) Ciema padome toreiz bija blakus Krišjāņa Barona skolas ēkai un uz turieni bija atbraukuši kungi no Tukuma, lai iepazīstināti J. Viņķi ar Jaunpils, Struteles iecirkni. Bija atbraukuši arī parunāt ar ciema padomes priekšnieku Čilipānu. Es arī tur pagadījos, jo tur dzīvoja mana sievas māte, kas strādāja skolā par apkopēju. Mani pasauca uz ciema padomi, apsveica ar iebraukšanu laulības ostā… Un tad arī iepazināmies ar Jāni un – kā nu sanāca, kā ne – kļuvām par  ģimenes draugiem. Bet pēc gada viņš mani uzrunāja: ”Man te, Jaunpilī, bez tevis pagaidām nav neviena paziņas, nāc tu man palīgā! Tad tie bija kārtības sargi.. Un jā, es piekritu. Tā mēs abi kopā nostrādājām līdz pat laikam, kad viņu pārcēla uz citu darbu (gadu gan neatceros) un viņa vietā stājās Jānis Krūmiņš. Bet viņš man, savukārt, teica tā: “Ko tu strādā kā parasts kārtības sargs!? Tu visu laiku par Struteli atbildi un  ieved tajā kārtību, ir kaut kas jāmaina.” Tā nu viņš mani noformēja par ārštata iecirkņa inspektoru – sabiedriskā kārtā, bez kādas algas. Tā es ar Jāni Krūmiņu nostrādāju līdz pat laikam, kad Latvija atguva neatkarību un 1992. gadā brīvprātīgos kārtības sargus likvidēja. Laikam jau uzskatīja, ka mēs maisāmies policijai pa vidu, jo viņiem spēku pietika tāpat – bez mums, – tā es domāju. Es tomēr turpināju strādāt kopā ar Krūmiņu Jāni… Tajā pašā 1992. gadā iestājos Zemessardzē, lai zem cita karoga, bet tik un tā turpinātu brīvprātīgi rūpēties par sabiedrisko drošību un kārtību.”

Vairāk lasīt otrdienas, 15. laikraksta, numurā ŠEIT=>