Gaidot Lieldienas, ir sajūta, ka, sākot no Pūpolsvētdienas, tā pamazām sākam kāpt kalnā. Gājiens nav viegls, bet, uzkāpis virsotnē, secini, ka esi kļuvis garā bagātāks. Vilnis Auziņš, kuru aicinājām uz Lieldienu sarunu, jau kopš pagājušā gada augusta ir mācītāja pienākumu izpildītājs Sātu un Zemītes draudzēs.

– Vai jau bērnībā, jaunībā jutāt vēlmi tuvoties Dievam?

– Var teikt, ka neapzināti – jā, jo mana vecāmamma no mammas puses bija ticīga; viņi ar vecotēvu – Hilda un Valentīns Ēvaldi bija laulāti Sātu baznīcā. Un viss viņu dzīvesveids bija labestīgs un pamācošs. Visas vasaras skolas brīvlaikā pavadīju pie viņiem; vecvecāko kopa lielu kolhoza teļu fermu un mums tur vienmēr bija, ko darīt. Tur arī nopelnījām skolai, sapratām, ka ir tik labi, ka var par savu darbu saņemt atalgojumu un būt atspaids saviem vecākiem.

– Tātad esat vietējais?

– Esmu dzimis Zantes pagastā, kur mani vecāki bija skolotāji – mamma Ērika Auziņa bija angļu valodas skolotāja, bet tēvs Edgars vienu brīdi bija arī skolas direktors – viņus pēc Pedagoģiskā institūta nosūtīja uz turieni strādāt. Zantē viņi iepazinās un tur arī mēs ar brāli Aināru piedzimām. Tā kā Zantē nebija bērnudārza un mūs, kas vēl bijām mazi, nebija īsti, kur atstāt, ģimene pārcēlās uz Auci, kur bija vakances skolā un bērnudārzs. Tur nomācījos līdz 4. klasei, kad ģimenei iedeva labiekārtotu dzīvokli Bēnē, un nākamos četrus gadus mācījos Bēnes skolā. Tai laikā mums piebiedrojās māsiņa Ilva.

Vairāk lasiet laikraksta ceturtdienas, 13. aprīļa, numurā ŠEIT!