Tieši šo Laimes mātes dāvāto iespēju kā vienu no saviem lielākajiem dzīves ieguvumiem jubilejas reizē min Kandavas Mākslas skolas direktore Ērika Klauberga.

Gadi mēdz steigties, kā dažbrīd liekas – pat pārlieku ātri, taču atmiņā paliek viss – bērnība, skolas gadi, jaunība un tad nāk, kā dziesmā dzied – gadi vislabākie, kas turpinās ilgi, ilgi… Nav svarīgi, kurš gadu desmits sasniegts – ceturtais, piektais vai sestais, svarīgi, cik jauni jūtamies. Ē. Klauberga ir gandarīta, jo pašai allaž laimējies dzīvot, strādāt un izpausties labu cilvēku vidū. Pēc horoskopa viņa ir Vērsis, arī dzimusi Vērša gadā, tāpēc pati atzīst, ka vērsim raksturīgas iezīmes viņai piemīt divkāršā devā.

Māksla saista kopš bērnības

Mūsu saruna norisinās dienu pēc jubilejas – emocionālā un bezgala labestīgā gaisotnē.

Ē. Klauberga stāsta, ka dzimusi un augusi Kandavas pievārtē starp pilsētu un Valdeķiem, mācījusies Aizdzires skoliņā, vidusskolu pabeigusi Kandavā; mākslu caur zīmēšanu iemīlēt viņu rosinājis pirmais zīmēšanas skolotājs Georgs Veinbergs. Pēc vidusskolas beigšanas sākusi strādāt par skolotāju savā pirmajā skoliņā, kur, gluži tāpat kā tagad Mākslas skolā, bijusi gan direktore, gan skolotāja, gan atbildīgā par mācību iestādes saimnieciskajām lietām. Un vienlaikus turpināja apgūt pedagoģiju Liepājas pedagoģiskā institūta neklātienē. Un darīt vēl daudz citu darbu, kuri nav ierakstīti nevienā sarakstā, piemēram, atrast kopīgu valodu ar tiem bērniem, kuriem klājās ne tik labi kā citiem: "Es mācīju Aizdzires skolas bērniem spēlēties. Jā, jā – spēlēties, turklāt ar visneneparastākajiem, taču katram pieejamiem un no dabas ņemtiem rotaļu elementiem: čiekuriem, puķēm, bērza tāsīm un tamlīdzīgām lietām." Tieši šādi bijuši arī viņas pašas bērnībā izraudzītie rotaļu materiāli. Viņai bija viegli saviem audzēkņiem stāstīt par latviešu tautas gadskārtu ieražām un svētkiem, jo visu to pati bija pieredzējusi – kā vecmāmiņa maizīti cepa, kā Jāņus un Ziemassvētkus svētīja.

Kad Aizdzires skoliņu slēdza, Ē. Klauberga turpināja strādāt jaunatvērtajā Kandavas vidusskolā, kur bija mācību daļas vadītāja un mācīja zīmēšanu jaunāko klašu skolēniem; tolaik viņai jau bija pamatskolas pedagoga un metodiskā darba organizatora diploms.

Sirdsgudrība – no vecvecākiem un vecākiem pārmantota

Jubilāre atceras, – kaut arī vecmāmiņa augstās skolās nebija gājusi, viņa vienmēr interesējusies par smalkām, ar mākslu saistītām lietām. Viņu interesējušas radošās izpausmes – grāmatas, kino, teātris, aktieri. Daudz noderīgu dzīves gudrību aizgūts arī no vectēva un abiem vecākiem un tālāk nodotas saviem audzēkņiem un īstenotas ģimenē. Ērikas un Viļņa Klaubergu ģimenes atvase Kristīne arī pievērsusies mākslai. Viņa šajā jomā izglītojusies Kandavas Mākslas skolā, pēc tam pabeigusi Rīgas Amatniecības vidusskolas dizaina nodaļu un tagad strādā privātā arhitektu birojā.

Jubilāre uzskata, ka, viņaprāt, māksla un pedagoģija ir divas nešķiramas jomas – labam zīmēšanas skolotājam jābūt arī labam māksliniekam un otrādi. Turklāt jāprot iemācīt bērnus redzēt – viena lieta ir prast saskatīt dabas ainavā, portretā, klusajā dabā vai kādā citā mākslas virzienā būtiskāko, bet prasme to uzlikt uz papīra, atainot un atveidot darbā, ir gluži kas cits. Gandarīts var būt tas, kuram padodas abas šīs lietas.

Glezno savam priekam un brīžos, kad dvēselē smeldz

Jautāta par pašas radošajām izpausmēm, Ērika sarunā ietur nelielu pauzi un bilst, ka mākslas darbus rada brīžos, kad rodas mirkļa iedvesma vai arī, kad dvēselei smagi. Turklāt savus gara darbus viņa plaši nereklamējot, par iespaidiem stāstot tikai saviem mīļajiem un tuvajiem cilvēkiem. Tagad, elektronikas laikmetā, visbiežāk gleznas top datorā.

Ikdienā viņa pasniedz zīmēšanu Kandavas vidusskolas jaunāko klašu skolēniem, kā arī datorgrafiku un darbu materiālā pašas izlolotajā un vadītajā Mākslas skolā. Ē. Klauberga pedagoga darbā aivadījusi 40 gadus, skolas direktores amatā – desmit gadus. Ilgajos darba gados iegūta pieredze un spēja ieinteresēt un durvis mākslas pasaulei atdarīt arī tiem audzēkņiem, kuri ne vienmēr uzreiz spējuši izprast mākslu.

Taču spēja būt optimistei, spēja apkārtējos saskatīt gaišo, palīdz pārvarēt ikdienas rūpes un raizes, kā arī būt izturīgai. Novēlam – lai radošas domas un darbi neizsīkst!