Līdz ar lapu krāsojumu kokos un rudens vēja brāzmām pienākušas Dzejas dienas. Sākušās ar Raiņas simtgades svinībām pirms 52 gadiem, izdzīvojušas pārmaiņu laikus, tās atkal uzjunda prātus un dvēseles alkas.
Bet jau 8. septembra vakarā Tukuma literātu apvienība aicināja interesentus piedalīties Dzejas dienām veltītajā pasākumā «Sirds uz perona», kas šoreiz atbilstoši tēmai notika vietā, kur nav dzelzceļa – Sātos, pie tilta uz nekurieni.

Saulrietu izaicinot

Piektdienas vakars zem tilta – Abavas upes krastā un tikko kā uzartā lauka malā – bija kluss, tikai uz mirkli klusumu pārtrauca kāda garāmbraucošā transporta skaņa, brīžiem bija dzirdams, kā sijājas smalks lietus, bet, tumsai iestājoties, arvien skaļāka kļuva sienāzīšu čirkstināšana. Un pāri visam – mazliet nereāli skanēja dziesmas un dzeja, un bija sajūta, ka tikai tamdēļ vien šī vieta reiz tikusi radīta, lai reiz te kāds dziedātu vai dzejotu – tik labi te skan.