Nedēļu pirms Līgo svētkiem devāmies uz Ķemeru nacionālā parka teritorijā esošajām Dunduru pļavām, lai izpētītu tur esošo pļavu dažādību un iegūtu zināšanas par tur atrodamajām zālītēm. Un, protams, pie reizes apciemojām arī tur mītošos taurgovju un Konik zirgu ganāmpulkus.

Vispirms jāteic, ka nezinātājam var šķist, ka pļavas Latvijā – bez sava gala un malas, bet patiesībā, pļavu ir palicis maz un – dabisku, puķēm un citiem augiem bagātu – gandrīz nemaz… Diemžēl tā esot iekārtots, ka pļavas aizaug. Un to vairāk varot manīt lauksaimnieki. Ja pļavu nekādā veidā neapsaimniekojot, tad tā sākumā aizaug ar krūmiem un pēc tam pamazām arī ar kokiem. Pēc pļavās, ganībās atrodamajām augu sugām varot arī pateikt, vai tā ir sēta, arta vai citādi pārveidota pļava, šīm darbībām var izsekot pat vairāku gadu desmitu garumā. Tātad, jo vairāk pļavā atradīsiet, piemēram, tādus augus kā kalnu āboliņš, ziemeļu madara, īstā madara, dzirkstelīte, lipīgā sveķene, lielziedu vīgrieze, zilganais grīslis, parastais vizbulis, spradzenes, matainā vēlpiene utt, jo dabiskāka un sugām bagātāka šī pļava un ganības ir. Visi nosauktie augi neesot aizsargājami, tādēļ vietās, kur to ir daudz, tos droši drīkstot plūkt un izmantot kā Jāņu zāles.

Vairāk lasiet laikraksta ceturtdienas, 22. jūnija, numurā ŠEIT!