Vien no šiem darbiem – pabeigta  tiltiņa pārbūve, kas pār Slocenes upi aiz Šlokenbekas muižas. Vēl gan palikušas dažas nianses, skaidro G. Važa. Pirmkārt, tilts jāaprīko ar atstarojošiem elementiem, otrkārt, jāatjauno norādes par masas ierobežojumiem, jo tiek novērots, ka transports arī ar smagu kravu upi šķērso pa jauno tiltu, kas ļaut ietaupīt laiku un kilometrus, ko varētu zaudēt, apkārt braucot. To varētu ierobežot, arī atpakaļ uzliekot metāla rāmi, kas fiziski ierobežoja kravas auto pārkļūšanu pāri tiltiņam. Īpašais ieguvums pēc tiltiņa atjaunošanas – tas kļuvis arī mazliet platāks un, lai arī, piemēram, bērnu ratiņiem un automašīnai izmainīties varbūt tāpat nav diez ko ērti, tomēr nu ir neliela zona, kas atvēlēta arī gājējiem, kas iepriekš bija diezgan liela problēma.

Jāpiebilst, ka redakcijā uzklausījām arī kāda Milzkalnes iedzīvotāja jautājumu. Viņš satraucās par to, ka daļu tilta viedo neimpregnēts koks. Tas, viņaprāt, būs ļoti neizturīgs, jo bojājies un labi, ja izturēšot divas sezonas!? G. Važa skaidroja, ka tilta klājumu veido ozolkoka bruses, un ir zināmi precedenti (piemēram, Ziedoņa muzejs), kad tās tiek izmantotas arī ēku būvniecībā. Tātad – tām būtu jābūt gana izturīgām. No līdzšinējās pieredzes gan jāsecinot – impregnēts vai neimpregnēts koks, bet ilgāk par desmit gadiem koka tilts neturot. Salīdzinoši nesens piemērs ir tiltiņš Cērkstē, ko arī nācās mainīt, – tā G. Važa. Tas galvenokārt tādēļ, ka no upes jebkurā gadījumā nāks mitrums. Šlokenbekas tilta gadījumā, lai tas ilgāk kalpotu, izvēlējušies šādu risinājumu: brusēm pāri dēļus nav klājuši, jo secinājuši, ka tādējādi mitrumam uzkrāties tomēr iespēju būs mazāk.

Vairāk lasāms otrdienas, 13. oktobra, laikrakstā ŠEIT=>