Dzimtenē no Beļģijas ar ļoti labiem sasniegumiem atgriezies riteņbraucējs Jānis Dakteris. Sportista gaitas viņš sācis Tukumā. Pašlaik vecāki un māsa dzīvo Anglijā, Jānis apmeties pie radiem. Viņš sasniedzis 18 gadu vecumu un Beļģijā guvis ļoti labus panākumus riteņbraukšanā. Arī savus turpmākos nākotnes sapņus Jānis saista ar Beļģiju. Kāpēc ar Beļģiju, bet ne Latviju, to vaicājām Jānim pašam.

J. Dakteris:

– Izvēlējos Beļģiju tāpēc, ka Latvijā riteņbraucējiem izaugsme, sasniedzot 18 gadus, beidzas. Bet Beļģijā, kur riteņbraukšanas sports ir ļoti populārs, iespējama tālākā attīstība. Latvijā ir ļoti grūti izsisties, lai varētu turpināt braukt. Sāku braukt 2003. gadā Tukuma sporta skolā un braucu līdz 2008. gadam, kad nedaudz izdevās arī piedalīties starptautiskās sacensībās. Beļģijā, ja tā varētu teikt, mums taciņa jau bija iemīta. 2000. gadā tukumnieks Artūrs Lagzdiņš labi brauca, arī viņš brauca un dzīvoja Beļģijā turpat, kur tagad es. Dzīvojot Beļģijā, iemācījos angļu valodu. Tā, manuprāt, ir viena no vieglākajām valodām.

Lai varētu braukt ārzemēs, lielākā daļa līdzekļu jāsagādā pašam. Mani, piemēram, atbalsta tēvs. Viņš maksā, lai es varētu aizlidot un atlidot no Beļģijas.

Pats, braucot sacensībās, nopelnu, lai nodrošinātu dzīvošanu un ēšanu.

Beļģijā biju jau otro sezonu. (Pašlaik visā pasaulē, izņemot Austrāliju, riteņbraukšanas sezona beigusies.) Pirmā sezonā iesākās ne pārāk labi, jo bija jātaisa kājai operācija un nevarēju laicīgi sākt trenēties. Tāpēc pagājušais rudens sacensību ziņā bija patukšs, jo aprīļa beigās tikai varēju sākt trenēties. Faktiski, lai sasniegtu labus rezultātus, ir jātrenējas visu ziemu. Tomēr pagājušā gada rudenī izcīnīju divas otrās vietas un vienu trešo vietu Beļģijā. Nu esmu noslēdzis līgumu ar riteņbraukšanas komandu un ceru, ka nopelnīšu nodrošinājumu, lai varētu Beļģijā droši dzīvot. Tur vairāki sportisti kopīgi īrējam māju.

– Kādi bija jūsu šīs sezonas rezultāti?

– Šogad pilnvērtīgi sagatavojos sezonai; ziemā trenējos Anglijā un marta sākumā aizlidoja uz Beļģiju, kur šogad sezonā 46 sacensībās izdevās izcīnīt piecas uzvaras, bet 20 sacensībās izdevās iekļūt pirmajā desmitniekā; trīs reizes ieguvu 3. vietu, četras – 4., divas – 5. vieta, vienu – 6., trīs – 7., vienu – 8., divas – 9. un četras reizes desmito vieta. Konkurence bija ļoti liela. Beļģija sacensībās brauc ap 500 junioru. Ir sacensības, kur brauc tikai beļģi, ir arī starptautiska mēroga. Kaut arī Beļģija ir mazāka nekā Latvija, apdzīvotības blīvums tur ir piecas reizes lielāks, un riteņbraukšana tur ir ļoti populāra.

– Vai ir grūti dzīvot vienam, prom no mājām? Vai neilgojaties pēc Latvijas?

– Nē, pat negribas braukt atpakaļ. Sākumā, kad biju jaunāks, tad gan ilgojos pēc mājām, draugiem un vecākiem.

– Un kā ar mācībām?

– Mācos Tukuma vakara vidusskolā, neklātienē. Viegli nebūs, jo ir jābeidz 12. klase. Apzinos, ka izglītība būs vajadzīga gan Latvijā, gan Beļģijā.

– Pastāstiet par savu Beļģijas komandu!

– Šogad mūsu junioru komandā brauca 21 dalībnieks, no kuriem 19 bija beļģi un divi ārzemnieki: es un viens sportists no Izraēlas. Komandas nosaukums bija «Cycling Team Crabbe Performancc». Nākamā sezona sāksies februārī Francijā, martā tā jau sāksies visā Eiropā. Martā atkal došos uz Beļģiju, jo esmu noslēdzis līgumu ar U23 komandu no Lježas, kas ir Valonijas kultūras centrs. Šeit ir Beļģijas franciski runājošais apgabals. Komandu sauc «R.C.Pesant Club Liege», un tajā startēs 20 riteņbraucēji. Ārzemnieks būšu es viens, pārējie – franciski runājošie beļģi. Laikam nāksies mācīties arī franču valodu.

– Vai Latvijas izlases komandā vairs neizdodas startēt?

– Dažādu iemeslu dēļ mani nepaņēma Latvijas izlasē, vispirms jau tāpēc, ka nebiju startējis nevienās Latvijas sacensībās. Treneriem ir savi reitingi, kā izvēlas dalībniekus izlasei. Iznāk, ka esmu pēdējais Latvijā junioru ieskaitē, bet pasaules ieskaitē esmu 87. vietā no apmēram 2000 junioriem. Salīdzinājumam – labākais Latvijas juniors pasaules rangā ir 291… Tāpēc arī netiku uz Pasaules čempionātu, kas notika Maskavā. Izlases treneris ir Murjāņu sporta skolas mācību spēks, un tos, kas nemācās Murjāņos, izlasē neaicina…

Un faktiski tas vairs nav mans mērķis – tikt Latvijas izlasē. Galvenais ir, ka tieku tāpat pie ļoti lielām sacensībām. Man ir arī izteikts piedāvājums jau nākamajā gadā pieņemt Beļģijas pilsonību. Acīmredzot turpmākā sporta dzīvē Latvija nebūs aktuāla.

– Un pašam – vai gribas to Beļģijas pilsonību? Vai nav kāds žēl, atteikties no pilsonības dzimtenē?

– Man kā sportistam šeit – Latvijā, nav nekādu izredžu. Domāju, kā Beļģijas pilsonim būs labāk, Eiropā un pasaulē tā ir atpazīstama. Jau stāstīju par absurdo Latvijas izlasi… Kāpēc lieki šķērdēt enerģiju tur, kur es nemaz neesmu vajadzīgs? Arī Tukumā, kur sāku sportot, riteņbraukšana ir izmirusi, sporta skolas grupa slēgta. Vēl ir klubs «Baltica», bet tas skaitās pie Rīgas. Bija vēl viens riteņbraucēju klubs, tas arī ir slēgts.

– Jūsuprāt, vai riteņbraucējam ir grūta dzīve? Nepārtraukti trenēties, braukt, sevi piespiest, nedrīkst atļauties to, ko citi atļaujas, arī ēšanā droši vien ir kādi ierobežojumi?

– Riteņbraukšana sākumā ir ļoti smags sporta veids, bet, kad sevi pārvar, ieiet ritmā, tad ir bauda braukt. Ja vēl labi brauc, tad tas jau ir azarts. Jārēķinās, ka bez krišanas neviens riteņbraucējs neiztiek. Sāni, elkoņi, kājas tad ir nobrāztas. Riteņbraucēju valodā to sauc par apdedzināšanos uz asfalta. Kas atteicās uz ēšanu, tad viens no galvenajiem ēdieniem Beļģijā ir makaroni, esmu pie tiem pieradis. Daudzdienu braucienā dod speciālas barības no tūbiņām, lai var ātri uzņemt ēdienu un atjaunot spēkus. Ēdienam organismā ir ātri jāpārstrādājas.

– Vai tagad, dzīvojot kādu laiciņu bez treniņiem un noteiktās diētas, nezaudēsiet sportisko formu?

– Kādu laiku pirms sezonas jau jāsāk domāt par sportisko formu, ieturēt diētas, lai sezonas sākumā viss būtu vislabākā kārtībā. Bet tas lielas grūtības nesagādā.

– Dzīvojot Beļģijā vienā mājā ar konkurentiem, jums ir draudzīgas attiecības?

– Protams. Kad ir sacensības, uzvar stiprākais, gudrākais, viltīgākais.

Uz stara ir 180 dalībnieki. Bijušas arī trīsdienu sacensības. Katram no mums bija savs mērķis. Man bija uzdevums cīnīties par kalnu karaļa kreklu. Daļēji to izdarīju, paliku 2. vietā. Piedalījos starpfinišu posmos, kopsummā dabūju aktīvākā riteņbraucēja kreklu.

– Fotogrāfijās jums rokās krāšņi ziedi. Vai puķes patīk?

– Puķes patīk, bet šīs, pasniegtās par uzvaru sacensībās, bija mākslīgās. Tās parasti liek pie sienas – visas siena ar puķēm. Es savējās atdodu beļģiem, lai viņi ar tām rotā sienu. Mājās puķes nevedu. Bija ļoti patīkami, kad pēc kādiem mačiem puķes man pasniedza arī latviešu meitene. Viņa Beļģijā dzīvo jau ilgi un, uzzinājusi, ka sacensības uzvar latvietis, vienkārši atnesa ziedus. Tas aizkustināja…

Attēlos: Jānis Dakteris piedalījies 46 sacensībās, no kurām trīs bija daudzdienu. Vienās no tām sportists ieguva aktīvākā riteņbraucēja balvu un bija otrais kalnu karaļa ieskaitē.