Martā noslēdzās bobsleja sezona un tas ir vēl viens nozīmīgs iemesls sarunai ar Latvijas izlases fiziskās sagatavotības treneri Jāni Ozolu. Jāteic, ka saruna notika gan uzreiz pēc Jāņa atgriešanās no Pasaules Kausa izcīņas Sočos, kur nākamgad notiks olimpiskās spēles. Jāteic, ka par tām izvērtās plašas diskusijas teju visos ziņu medijos. “Tas bums gan ātri beidzās, bet es Sočus gan neaizmirsīšu,” teic Jānis.

– Kā tad īsti ar to trasi un Zubkovu bija? Joprojām cilvēkus tirda interese.

– Ar ko lai sāk? Mēs Sočos bijām divas nedēļas. Pirmā nedēļa bija treniņu nedēļa, jo olimpiskajām trasēm ir homologācija; izlozes kārtībā nosaka, kurš sportists pirmais pa to brauks. Taču, protams, ka mājinieki pirmie nobrauc un trasi testē. Sočos to bija iespējams darīt jau mēnesi pirms sacensībām, un tas ir normāli. Līdz šim, cik man ir bijis gods olimpiskās spēlēs piedalīties, viss bijis ļoti pareizi, bez kaut kādas atklātas mājinieku lobēšanas. Kad visi sacensību dalībnieki uz vietas, tad noteikumi visiem ir vienādi, bet pirmo reizi vēsturē bija tā, ka vietējie nebrauca kopā ar pārējiem. Viņiem bija atsevišķi laiki, atsevišķi sagatavots, ātrāks ledus. Viņi brauca vakarā, kad bija aukstāks, mēs braucām pa dienu, kad gaiss sasila līdz +15°C. Tas jau mums lika aizdomāties: kā tad tā? Viss notika tik slepeni. Labi, pirmā bija it kā neoficiālo treniņu nedēļa. Bet tad sākās otrā, oficiālā treniņu nedēļa, kad viss notiek pēc reglamenta. Bet krievi, vienalga, slēpās un nebrauca ar visiem kopā. Kad jautājām, kāpēc tā, atbilde bija atklātā tekstā: ”Tāpēc, lai jūs neredzētu pareizās līnijas, pa kurām jābrauc!” To var teikt, es atvainojos, cilvēks, kas nesaprot neko no bobsleja, bet tā nevar sacīt cilvēks, kurš vairāk nekā 10, 15 gadu bijis šajā sporta veidā!…

Tad sākās visas epopejas ar ledus sagatavotājiem. Cilvēku-izpildītāju, priekšnieku bija tik daudz, ka ne saskaitīt, bet, kas par ko atbild, īsti skaidrs nekļuva. Darbinieki – visi vietējie, neviens nekur nav bijis, nevienu citu trasi pasaulē nav redzējis, nekādās štažēšanās citviet viņiem nav bijis. Parasti tādu trašu darbinieki brauc līdzi sportistiem skatīties citviet pasaulē sacensības, lai redzētu, kā kas citur notiek. Sočos vienkārši darbiniekiem bija iedots kaplis, skrāpis, un – tik vālē! Kas un kā jādara – nevienam nekādas saprašanas.

Visu interviju lasiet otrdienas, 2. aprīļa, laikrakstā.