Šosezon Latvijas futbola čempionāta amatierlīgā debitējusi jauna komanda – «Tukuma brāļi». Īpaša ar to, ka pieredze futbolā ir tikai vienam dalībniekam, pārējie – lietpratēji citos sporta veidos; lielākoties – bokseri un karatisti.
Vairāk par komandu nelielā sarunā pastāstīja tās treneris Kristaps Dišlers un viens no dalībniekiem – Jānis Eisaks.

Sākam no nulles

J. Eisaks:

– Sākās viss nejauši – pērnvasar sanācām kopā, skatījāmies čempionu līgu – Lielo futbolu un radās iedvesma uzspēlēt futbolu pašiem; tā kā brieda rajona čempionāts, nolēmām izmēģināt spēkus. Savācāmies tuvākie draugi (visi vairāk vai mazāk no bērnības) un rajona čempionātā vinnējām; vēl dažos čempionātos uzvarējām un sākām domāt, ka jāiet tālāk. Tā pievērsāmies amatierlīgai. Tāds ir īsais stāsts.

– Kas tie mēs – bērnības draugi?

– Visu aizsāka Kristaps Dišlers, es ar brāli Artūru Eisaku, Māris Karstais un Mārtiņš Kukulis.

– Komandai tā kā bišku par īsu…

– Jā, mēs tikai izdomājām, ka vajadzētu spēlēt. Pārējais komandas sastāvs tika "apaudzēts" ar draugiem, kas nebija tālu jāmeklē. Ar to arī komanda interesanta, ka tikai viens no mums iepriekš ir trenējies futbolā – skandalozi slavenais hokejists Juris Lagzdiņš. Pārējie ir bokseri, karatisti, motobraucēji, autosportisti, florbolisti, vieglatlēti, kas futbolu līdz šim spēlējuši vien sētas līmenī. Pat Zemgales reģiona amatierlīgas šefs ir šokā, ka neesam agrāk spēlējuši – praktiski tādas komandas neesot!… Sākam no nulles – kā vienkārši čaļi gados, kas izdomājuši spēlēt otrajā līgā, kur it kā galīgi vāju komandu nav. Taču pēc aizvadītās spēles lietpratēji mūs jau novērtējuši – paldies par to komandas trenerim Kristapam Dišleram! Bez viņa palīdzības, iespējams, nekad dzīvē neiemācītos kārtīgi uzsist pa bumbu. Viņa vadībā arī treniņi divreiz nedēļā notiek: Kristaps katram ierādīja vietu – to, kurš kādā pozīcijā spēlēs. Bez viņa nekas nebūtu…

– Te nepieciešams trenera komentārs – ko nozīmē bokserim vai karatistam ierādīt vietu laukumā?

K. Dišlers:

– Visus var savākt un puiši tiešām pielikuši ļoti daudz pūļu, lai uzlabotu spēles tehniku; arī taktikas ziņā daudz iemācījušies; arī tie, kas savos 33 gados ne reizi nebija spēruši pa bumbu.

Kurš riskēs kļūt rupjš?

– Kāds tad ir komandas dalībnieku vecums?

J. Eisaks:

– Sākot no 19 līdz 45 gadu vecumam (vecākais dalībnieks ir Vladimirs Klagišs, bet laukumā viņam jaunie nespēj turēt līdzi). Otrajai līgai pieteicām 23 spēlētājus, bet treniņus stabili apmeklē kādi 18 līdz 20.

– Kā ir strādāt ar pieaugušiem vīriem, kas taču atšķirībā no bērniem, neklausa uz vārda?

K. Dišlers:

– Šitie klausa tāpat – kaut kāds respekts ir.

J. Eisaks:

– Palīdz sportiskā disciplīna. Mēs visi esam ar sportu saistīti – futbola spēlēšana ir hobijs, kur vēlamies sasniegt augstāku līmeni. Gribam to darīt ar pilnu atdevi, tāpēc ar disciplīnu nav nekādu problēmu.

– Nu bet – kā ar boksera vai karatista instinktiem? Skrienat sāniem piekļāvuši rociņas un maziem solīšiem, lai kājas nevicinātos?

– Tāpēc gads bija pārbaudei. Treneris sākumā mūs lika tikai mazos turnīros un pārbaudīja, kā izturēsimies. Izejot laukumā, viņš jau jūt, ko katrs darīs – arī treniņā vienam liek nomierināties, otram paiet tālāk – ar katru individuāli strādā; šajā ziņā ieguldīts liels psiholoģiskais darbs.

– Mārtiņš Kukulis – pazīstams bokseris. Kur viņa vieta laukumā?

– Viņš ir uzbrucējs.

– Juris Lagzdiņš?

K. Dišlers:

– Pussargs. Viņš visvairāk spēlējis futbolu un viņam ir vislielākā pieredze. Ja līdz šim vairāk veidojām aizsardzības futbolu, tad šobrīd saspēle sāk veidoties ap Juri no laukuma vidus. Viņš pats piezvanīja, palūdza, vai var spēlēt – mēs – visa komanda, balsojām, jo es viens negribu būt lēmuma pieņēmējs. Juris komandā darbojas nedēļu.

– Tātad – pavisam svaigs spēlētājs. Kā tad veicās 9. maija spēlē pret «Ozolniekiem»?

– 2 : 2 – no sākuma bijām vadībā. Pirmajai spēlei tas ir ļoti labs rezultāts. Arī saspēle izdevās sakarīga – nebija tā, ka tikai sitām uz priekšu un barā skrējām.

– Nu, bet Juri no hokeja izšvilpa tieši nesavaldības dēļ. Neriskējat sabojāt komandas slavu?

J. Eisaks:

– Nē, domāju, ka viņš negrib riskēt. Mēs to tā arī nostādījām – ja ziepes savārīs, pašam būs jāatbild. Futbolā taču arī pastāv sodu sistēma ar kartiņām; tāpat federācija var uzlikt naudas sodu. Dalības maksai čempionātā tāpat paši sametāmies – nav neviena sponsora.

– Tas ir dārgs prieks?

– Diezgan. Dalības maksa Ls 500 plus vēl citi izdevumi par formām, treniņiem, izbraukumiem, spēlēm, tiesnešiem un tamlīdzīgi; par visu jāmaksā.

Futbols – priekam

– Kas futbola laukumā tracina visvairāk?

– Tas, ka nevar iesist vārtus. Ar skriešanu problēmu nav – vairāk problēmu ar bumbas apstrādi un emociju savaldīšanu.

K. Dišlers:

– Skriešanas pamats ir katram sportistam ielikts, bet, kad pamet bumbu, tad redz, ko katrs var vai nevar. Tā ziemā nemaz nebija domas spēlēt minifutbolu zālē, bet tehnikas izkopšanai nolēmām izveidot divas komandas un piedalīties rajona čempionātā. Un – ieguvām otro vietu rajonā.

– Ko darāt, lai saliedētu komandu? Vai ir kopīgi pasākumi?

– Pērnvasar pēc sezonas sarīkojām kopīgu ballīti. Citādi tiekamies treniņos un arī ikdienā – esam taču draugi.

– Cik ilgi treniņi notiek?

– Pusotru stundu. Nav jēgas forsēt, jo organisms jau nogurst. Lai gan pēc darba reti kurš brauc – lielākā daļa esam bezdarbnieki. Ar to arī esam interesanti – esam bezdarbnieki un bez sponsoriem spēlējam.

– A no kurienes tad nauda spēlēm?

J. Eisaks:

– No bezdarbnieku pabalstiem – ha, ha, ha! Mēs vienkārši esam entuziasti. Tas tāds izaicinājums, lai sapurinātu tos cilvēkus, kas Tukumā atbild par sportu. Gribam sevi pierādīt, jo, lūdzot vien, nekas nenotiek. Esam fanāti – ar mieru daudz ko atdot sporta attīstībai pilsētā, kurā esam auguši. Nevajag aizmirst, ka Tukuma futbols vispār radās no otrās līgas un amatiersporta! Kristaps Dišlers, Blanks, Kosmačovs, Rugins un Smirnovs – visi virslīgas veči ir nākuši no otrās līgas. Mēs ceram, ka izaugs arī laba jaunā maiņa.

– Ņemot vērā, ka lielākā daļa spēlētāju nodarbojusies ar cīņas sportu, varbūt lietderīgāk atrast vietu ringam un sarīkot cīņas bez noteikumiem?

– Pats esmu šī cīņas sporta Latvijas federācijas pārstāvis – gribēju 12. jūnijā Tukuma Ledus hallē cīņas sarīkot, diemžēl datums ar citu pasākumu sakrita… Bet citādi – futbola spēlēšana uz lielā laukuma ir katra puikas nerealizētais sapnis. Cīņas sports mums ir ikdiena, bet futbols tomēr ir sporta veids Nr. 1 visā pasaulē. Mēs gribējām bumbu padzenāt un to arī darām. Paldies par doto iespēju trenerim. Citiem treniņš ir darbs, mums – relaksēšanās. Futbolu spēlējam arī ar rokām – treneris izdomā visādas fīčas – kā bērnudārzā…

K. Dišlers:

– Tas domāts koordinācijas uzlabošanai, jo ar bumbu viss ir savādāk nekā cīņas laukumā – jāseko gan bumbai, gan pretiniekam. Sākumā bija grūti, taču tagad taktiskais zīmējums jau veidojas – katrs saprot kādā pozīcijā jābūt. Nav nekādu pārmetumu – ko pasaku, tam klausa; uz laukuma ne runā, ne māca viens otru; visi vienlīdzīgi.

– Kas šobrīd ir komandas vājā vieta?

– Bumbas kontrole katram individuāli. Ir vēl tādi, kas bumbu ar purngalu sit – tas ir galīgi nepareizi, jo nav prognozējami, kur bumba lidos. Treniņos atstrādājam piespēļu precizitāti. Futbolu spēlējam pavisam maz – varbūt minūtes 20 līdz 30.

– Kā pavadīsiet vasaru – kādas cīņas vēl priekšā?

– Cīnīsimies Latvijas čempionātā. Nākamā cīņa būs 20. maijā ar Jelgavas sporta skolu. Nevienu pretinieku nezinām.