Lieldienas katrā ģimenē noteikti nozīmē kaut ko mazliet citu. Kā varbūt pamanījuši rūpīgākie mūsu laikraksta lasītāji, gadās pat, ka kādam ticības, pārliecības un ar to saistītās svinēšanas nianses ir… tik nozīmīgas… Ka aizmirstas ticības un svētku gars un burts. Lai vai kā, manuprāt, būt priecīgam kristīgas ticības dēļ – svinēt Kristus augšāmcelšanos, vai arī būt priecīgam par to vien, ka, neskatoties uz salu un sniegu, dabā tik un tā viss mostas, – ir vienlīdz nozīmīgi.

Priecīgas Lieldienas! Jau sen vairs nav nekāds noslēpums, ka cilvēka emocionālais stāvoklis ietekmē ne tikai viņa garīgo, bet vistiešākajā veidā arī fizisko veselību. Piemēram, reiz pa reizei kārtīgi izsmejoties, mēs papildus ražojam C vitamīnu, stiprinām imūnsistēmu. Ir gana daudz personisku stāstu, kur puse panākumu, uzveicot arī ļoti smagu slimību, pienākas tieši pacienta pozitīvismam, viņa spējai priecāties par dzīvi visās tās izpausmēs. Jo vairāk cīņas spara, optimisma un smaidu, jo vairāk iespēju atlabt slimajam, gūt stiprinājumu nomāktajam un atbalstu – samulsušajam. Un gluži pretēji praksē pārbaudīts – ja skābs vaigs un sakāvnieciska attieksme, pat ar sadzīviskām problēmām cīnīties ir daudz grūtāk. Un, ja vēl tam piepluso pavasara fizisko pagurumu, nekādi nav jābrīnās par zvērīgiem vīrusu uzbrukumiem pašā Lieldienu priekšvakarā… Un tāpēc…

Priecīgas Lieldienas! Pēc ziemas ierobežojumiem vai ticības noteiktā gavēņa un pārdomu laika, nu ir īstais laiks nolikt malā vai arī no cita skatu punkta paraudzīties uz rūpēm, sūdzībām un neapmierinātību – noticēt gan grēku piedošanai, gan pavasara atnākšanai. Būt tikpat priecīgam kā bērnam, kurš pirmo reizi iztin sīpolu mizās vārītu olu vai atrod to vēl aizsnigušā dārzā atstātajā ligzdā.

Priecīgas Lieldienas! (Tikai…nepārēdamies olas, lai arī mūs aknas ir priecīgi pateicīgas.)