Reiz kādā šaurā, tumšā malā, teiksim uzreiz, kā bija – īstenā žurku midzenī – piedzima 13 žurkulēni. Žurku māte Pī, kurai šis bija jau piektais metiens laimīgi pavadītā laulībā, pārsteigumus negaidīja, un tomēr – pēdējais (13) žurkulis piedzima uz pusi īsāks nekā pārējie, toties divtik kuplu kažoku; un deguns viņam bija līks. Un, tikko pasaulē nācis, viņš jau ierunājās skaidrā latviešu valodā:
– Māt, – viņš teica, – man vajadzēs vairāk kalcija.
No šī brīnuma Pī nebija piena veselas trīs stundas. Žurku straujajā dzīvē tas nozīmē daudz, tālab Pī lūdza vīru un pieckārtējo tēvu Fī sasaukt radus uz apspriedi, lai izlemtu divus jautājumus: pirmkārt, kur ņemt pienu, lai glābtu bērnus no bada nāves; otrkārt, ko iesākt ar neparasto mazuli, proti, nokost vai…
Fī sasauca radus, un piens tika atrasts – no kaķa bļodiņas tuvākajā virszemē. Bet, kad kalpone – miega pele – bērneļus aizmidzināja, žurku saime sabāza degunus ap pastarīti… Nu, sīks jau bija, toties cik pūkains…
– Nu, ja švaks skraidītājs būs, varētu izmantot par spilvenu, – vispēdīgi bilda vecāmāte Elmī.
Tā arī nolēma – ja maz kustēs, atdos vecaimātei parocīgā lietošanā.
Tālāk viss gāja kā pa sviestu. Apritēja nedēļa, un radi svinēja žurkulēnu nedēļas jubileju; apritēja divas – svinēja divu nedēļu jubileju; bet pēc mēneša radi sanāca, lai rīkotu skriešanās sacīkstes. Kā kurš skries, pie tāda vārda arī tiks, un īpaša uzmanība, protams, tiks pievērsta, junioram.
Žurku skriešanās sacīkste ir ļoti vienkārša lieta – kāds no daudzajiem tēvočiem, kam prāvāka aste, vienkārši griežas ap savu asi, bet jaunā paaudze diebj pa apli, cenzdamās to noķert. Kurš asti noķer – tas malacītis; kurš sienā ieskrien, tam tiešām malā acis…
Nu ko – cītīga diebšana ir katra jaunuļa goda lieta, tālab arī šajā reizē sacīkste bija ne pa jokam: septiņi vecākie brāļi un piecas vecākās māsas aizdieba, ka papēži nokūpēja, bet jaunākais, lai kā ķepas vicināja, jūtami atpalika. Ne viņš vairs dzinās astei pakaļ, bet tēvoča aste no mugurpuses kopā ar brāļu un māsu baru draudēja kā lavīna pārgāzties viņa galvai. Tā arī notika – aste ar radinieku pulku pārjoņoja pāri, un pastarītis tālāk vienkārši ripoja. Ripoja un prātoja, kā nezaudēt dūšu – i nevemt, i sacīkstē pēdējam nepalikt. Un viņš ieripoja vecaimātei tieši rokās.
– Ak, tu mani Pēlīt, – viņa nomurrāja.
Un tā žurkulēns bija ticis pie vārda un amata. Turpmāk viņš balstīs Elmī un atsauksies tikai uz vārdu Pēlis, nevis Pelis vai kādu citādu. Viņa brāļi un māsas ieguva žurciski parastus vārdus – Kampis, Krampis, Kuslis, Feinā, Postaža un tamlīdzīgus.
Pēcpusdienā, kad tas saldākais snaudiens, Elmī palika Pēli pagalvī un noteica:
– Ja būsi rāms, cukurgraudu dabūsi.
Parasti pēc šiem vārdiem katrs kustīgs bērnelis pārvērtās nekustīgā; tikai tādā, kam acis pārlieku spīdēja. Bet sīkumi Elmī jau sen vairs nesatrauca – lai acis kaut kā spuldzes spīd, lai ķepiņas vai aste raustās; viņai viss viens. Lai tik vēl miega pelīte uzvelk saldu dziesmiņu…
Mjā, tā bija parasti, bet ne šoreiz. Mazais spalvu kamols ieslīdēja ausī, viņš neizturami kutēja un viņš dziedāja. Nekādu sarežģīto dziesmu, lūk, šādu:
– Žogi, suņi, vāveres! Žogi, suņi, vāveres! Žogi, suņi, vāveres (un tā tikvien)!
Elmī izrāva Pēli no auss un brēca:
– Vai zini, ko dabū tādi mazi bērni, kas neprot mierā būt?! – Pēlis pagrozīja galvu – to viņš nezināja.
– Pa ausīm viņi dabū, neko vairāk! – Elmī auroja. – Vai man māšu mātei pēcpusdienā jāklausās nejēdzīgas dziesmas? Nē, man jāguļ un tev jākalpo par neelpojošu, nekustīgu un mīkstu pēli!
– Bez dziesmas? – Pēlis nesaprata.
– Jā, un vispār bez jebkādas skaņas! Es gribu dzirdēt miega peli nevis žogus, suņus, vā-ā-ā-veres!
Diemžēl Pēlis arī otrajā gulēšanas mēģinājumā ieslīdēja ausī – Elmī savu peli nedzirdēja. Neko nedzirdēja, bet aizmigšana bez miega peles dziesmas ir tas pats, kas saldēdiens bez salduma. Nekāda prieka. Elmī sāka prātot, kas viņu mazāk nogurdinātu – mazdēla audzināšana vai iztikšana bez ērtībām.
– Vai tu nevari gulēt zem vaiga, ērms? – viņa ievaicājās.
Pēlis ieslīdēja zem vaiga, bet pēc mirkļa atskanēja:
– Te ir tavi zobi un man siekala tek virsū!
Tas nu bija par daudz! Pašā miega peles dziesmas saldākā pantiņa saldākā vārda vidū! Elmī aprija mazdēlu. Bet tas izslīdēja ārā – atpakaļ zem vaiga. Elmī viņu vēlreiz aprija. Viņai nemaz nevajadzēja pūlēties, lai turētu zobus cieši sakostus. Pēlis atkal izslīdēja ārā – zem vaiga. Elmī, kas vispār nebija tā maigākā sieviete, apraudājās:
– Par ko man tāds sods! Pati uzprasījos. Mīļo Pēlīt, pazūdi no mana vaiga!
– A cukurgrauds? – Pēlis mazdēls vaicāja.
Bet vecmāmiņa ar nebija ar pliku roku ņemama:
– Varbūt divus gribēsi? – viņa atvaicāja.
Nojaušot, ka gulēšana šā vai tā nesanāks, viņā no jauna atgriezās žurciskais cīņas spars.
– Tā, Pēli, tu mazais glumiķi, vai nezini, kas ir žurku dzīves pirmais likums? – Elmī vaicāja. – Kas nestrādās, tam nebūs ēst! (Hm, kurš šos vārdus teicis?)
Bet žurkulēns runāja, it kā kādas nelabas sēnes būtu saēdies:
– Kas teica, ka nestrādāju? Cik reizes zem vaiga līdu? Bet – ko darīt, ja tu, vecmāmiņ, tik slidena kā… kā…
– Kas par "kā"? Es tā slidenā? Pietiek man šo runu! Griez pēcpusi, lai varu kārtīgi nopērt! – Elmī atkal brēca.
Tālāk viss noritēja kā grieķu traģēdijā – mazais mini mazdēliņš pagrieza muguru, lielā vecmāmiņa ņēma rokā vēl lielāku siksnu un kā zvēla – tā siksna aizslīdēja tālāk, ij nemanot, ka ceļā kāds žurkulēns bijis. Vecmāmiņa zvēla vēlreiz, vēl un vēlreiz – neko viņa nebija dzirdējusi par labiem audzināšanas noteikumiem; šie bija viņas noteikumi, taču viss viens – siksna Pēlim vien garām slīdēja un, spriežot pēc viņa smiekliem, arī kutināja.
Vecmāmiņai piekusa roka, un viņa sajutās nelāgi. Nu, kāpēc nevar šo bērnu piebeigt!? Viņš nebija izkūpējis putekļos, bet jautri smējās! Kā jau žurka, Elmī ņēma talkā viltību.
– Pēlīt, – viņa laipnā balsī ievaicājās, – pasaki, kas tev visvairāk nepatīk!
Pēlis apdomājās un domāja labu brīdi līdz pēdīgi teica:
– Man nepatīk tas, ka man viss garām aizslīd! Pie kā es eju, tas garām nepaslīd, bet kas pie manis nāk, vienmēr garām aiziet.
– Cik ļoti garām? – vecmāmiņa vēlējās zināt.
– Tik ļoti, ka pat lietus mani nespēj samērcēt, liesmu mēles apdedzināt un vējš aizpūst.
Tad Elmī saprata to, ko uzreiz vajadzēja apjēgt, – viņas priekšā stāvēja brīnums. Varbūt glābiņš un vislielākais varonis, kāds žurku dzimtā jel kādreiz redzēts.
Elmī pastiepa rokas un teica:
– Nāc pie manis, dārgum!
Un Pēlis nāca un nonāca vecmāmiņas rokās. Tur nu viņi bija – abi kopā; tik mīļi un draudzīgi kā nekad agrāk.
Un jau tās pašas dienas vakarā vecmāmiņa sasauca ģimenes kopsapulci.
– Raugi, – viņa teica, – mūsu vidū ir nenovērtēts talants.
Kamēr pārējie žurkuļi acis vien blisināja un nezināja, ko iesākt – raudāt vai smieties par to, ka vecā Elmī sajukusi prātā, – Elmī tvēra pēc cirvja un zvēla mazdēlam tieši pa pieri. Publika vien noelsās, bet vēl dziļāka nopūta sekoja faktam, ka sīkais Pēlis stāv neskarts un pat ar tādu kā irdzīgu smiekliņu purnā.
– Kas notiek? – iebrēcās māte, kurai, lai nu žurkai, tomēr arī bija mātes sirds krūtīs.
– Mierrru! – atbrēca Elmī. – Es visu kontrolēju! Tu pat nenojaut, cik šitas bērns ir glumjš! Ticiet man, jums pat nav nojausmas, cik tas var būt izdevīgi! Vecmāmiņa trejus prāvākos mazbērnus norīkoja atnest baismīgāko no visiem rīkiem – žurku slazdu; smagu dzelzi, kas oda pēc vecām asinīm, speķādām un vēl sazinkādām smakām. Notika neiedomājamais – Elmī kā sīksīku upurjēru noguldīja Pēli ikurāt virs nāvīgajiem slazda žokļiem un tad kā nākas iespēra ierīcei. – Klaukt, – slazds aizcirtās un neviens jau neredzēja, kas notika ar Pēli, jo nebija tāda, kas neaizmiegtu acis (arī Elmī). Bet, kad tās tika atdarītas – Pēlis gulēja, kur gulējis (ja nu maķenīt līdzās slazda žokļiem) un, sasodīts, smaidīja to pašu irdzīgo smaidiņu.
– Un tagad padomājiet, – Elmī zīmīgi pavērās apkārt, – ko šis mazais monstrs spēj izdarīt cilvēka mājoklī. Jādomā, iekļūt ledusskapī viņam nieks, kaķa nagi viņam nieks, jebkāds caurums, lai tik būtu caurums, viņam ir nieks! Vai aptverat? Tā ir mūsu brīvbiļete uz jebkuriem svētkiem un našķiem!
Jā, šķiet, Elmī sakarīgi runāja. Tas mazais tiešām varētu nokļūt tur, kur normāla žurka neriskētu doties. Bet viņš bija tik sīks… Hm, sīks. Pirmais attapās Pēļa tēvs.
– Būt glumam ir labi, bet sīkam nē, – viņš teica.
Kurš tik sīks, tam nav spēka neko migā pārnest, bet migā stiepšana, kā zinām, ir galvenais žurkas dzīves uzdevums…
Elmī, nobraucīja ar ķepu savu saraino degunu un teica:
– Labi, trenēsimies. Un varbūt uzbarosimies.
Par to nu gan visiem bija jāsmejas. Lai iet, turpmāk Pēlis baudīs vistreknāko ēdienu. Sak, lai viņš lien, kur var ielīst, bet lai mantu arī spēj stiept! Pēļa laimes stunda bija situsi – vecmāmiņa sarušināja viņam vismīkstākās čubiņas un ieteica pirms pusdienlaika necelties, pēc pusdienlaika pagulēt; nepārskraidīties, pasarg Dievs, sportot vai vingrot, bet galvenais – ēst, ēst un vēlreiz ēst!
Pēlis tik mirkšķināja tumšās ačeles un darīja, kā vēlēts – ēda tumīgas tumītes, piekoda cepumiņus, uzdzēra pienu, pielaizīja krējumiņu; tad bija laiks tusnīgām atraudziņām, sānu pakasīšanai; tad miedziņam, tad atkal maltītei, tad atkal, atkal un atkal…
Kaut kāds vājprāts – mazais pelēns tik ēda un stenēja; veselas divas dienas cīnīja iekšā visu, ko vecmāmiņa cēla priekšā, bet otrās dienas vakarā salika ķepiņas uz krūtīm un teica:
– Viss! Vairāk nevaru!
– Jā, jā, – vecmāmiņa to saprata. – Atpūties, Pēlīt, naktī tikai trīs reizītes iekodīsi un rīt ar jaunu sparu varēsi mieloties. Paskat tik, ko tev māmiņa pagatavojusi! – un Elmī norādīja uz skapja durvīm, aiz kurām rēgojās raženi nopelējis siera klucis.
Tik ražens, ka skapis bija ieliecies. Pēlis neteica ne vārda, tikai nākamajā rītā no viņa nebija ne miņas. Žurkas sacēla trauksmi, bet velti – pastarītis tai laikā virtuves plāna vidū uzsāka sarunas ar divkājanajiem milžiem (tie ikurāt ieturēja brokastu).
– Labrīt! – teica Pēlis. – Vai jūs nebūtu tik laipni un neziedotu kādu mazumiņu žurku saimei?
Laikam nevajadzēja tā teikt, jo milži sacēla neiedomājamu troksni. Lielākais zvēla žurkulim ar slotu, otra prāvākā milzene aurēja; aurēja arī trešā un ceturtā pēc lieluma makanākā milze, tikai pats mazākais milzītis atstiepa ļaunīgi glūnošu runci un uzmeta to Pēlim virsū. Lai nu runcis stiepa nagus un bļāva ne mazāk mežonīgi kā milži, tomēr arī tam neveicās – Pēlis tupēja kā tupējis – allaž nagu galā un neskarts. Runcis dancoja apkārt, saimnieks rībināja slotu, bet velti – žurkulēns bija neiznīcināms. Vēl vairāk – Pēlis uzrāpās uz galda un mēģināja pats noskaidrot, kas būtu līdzi ņemams. Milži trakoja, runcis trakoja – trauki sašķīda lauskās, galdauts aizlidoja pa gaisu un līdz ar to arī Pēlis.
Viņš bija apmierināts – kažoks bija pilns dažādiem labumiem, un atlika vien atgriezties migā. Tā viņš arī darīja, skanot ovācijām visā pazemē. Ģimene Pēli burtiski aprija – katrs gribēja pagaršot cilvēku labumus tieši no galda, un labā lieta bija tā, ka Pēli varēja košļāt kā košļeni – labums palika mutē, bet žurķēns izslīdēja laukā. Īsta našķu bumba. Vai pats pastarītis bija ar to apmierināts?
Teiksim tā – viņš to piecieta, taču nosolījās sev izdomāt labāku veidu, kā iepriecināt piederīgos. Nu, kam gan tie smailie, nemazgātie zobi patīk?
Brr, – vēl tagad miegā mocīja murgi par brālēna Plumšķa nemazgātajiem zobiem. Un tomēr – bija tik labi iepriecināt ģimeni! Beidzot viņš no niecināta pastarīša bija kļuvis par varoni. Viņš atradās vecmāmiņas Elmī uzraudzībā, un, kolīdz atvēra ačeles, tā degungalu jau kutināja vecmāmuļas pastieptā krējuma krūze.
– Dzer, nu dzer, brašuli, – viņa teica. – Tev spēkos un miesā jāpieņemas, lai vari kā nākas strādāt!
Ko nozīmē šis "kā nākas", varēja tikai nojaust. Ap pusdienlaiku visa ģimene mazliet badīgu skatu sasēda ap pastarīti.
– Nu, kas i ko? Aizlaiž uz kaimiņmāju. Tur jau trešo stundo smaržo pēc gardum gardām plātsmaizēm! – teica tēvs.
– Jā, jā! – spiedza visa saime un plīkšķināja ar astēm. – Mēs tev pagaidīs laukā, bet tu kamp visu, kas pa zobam! – mācīja brālēns Plumšķis.
Nu ko – talanti uzliek pienākumus. Pēlis iestrēba krējumu, un visa saime tecēja uz kaimiņmāju. Durvju sprauga Pēlim nebija problēma, kaut kāds vankšķošs taksis – arī nē. Pēlis paļāvībā uz savām spējām tecēja uzreiz pie galda, pa saimnieces kāju uztecēja augšup un, nemulsdams par jandāliņu, kas tam sekoja, iekodās plātsmaizē. Vai varbūt saimnieces īkšķī? Katrā ziņā šiten tādus brēcienus viņa ausis piedzīvoja pirmoreiz.
Galvenais bija nesatraukties un darīt darāmo – aiz durvīm taču gaidīja ģimene. Pēlis nogrūda zemē šķīvi ar plātsmaizes gabaliņiem, lielāko un karstāko gabalu aizgādāja līdz durvīm, taču te arī pasākums beidzās – plātsmaize nebija viņš un zem durvīm negāja. Nelīda. Nespraucās.
Varēja jaust, kā radinieki otrā durvju pusē čāpstinās, traki palikdami, ošņājas, bet tie arī visi prieki.
– Nu, Pēli, izdomā taču kaut ko! – viņi sauca.
Pēlis piesēda un, garšodams plātsmaizi, raudzīja kaut ko izdomāt (šķiet, viņu gribēja nomīdīt kāda čība). Nu, kas tiktu zem durvīm? Kaut kas plānāks, šķidrāks? Vai nebija citu ceļu šajā telpā – pagrabs vai logs? Spriežot pēc smaržām, bija abi, taču – kuru lai izvēlas? Viņš taču nav putns, bet pagrabā noteikti tupēja cita žurķu ģimene. Savējie nesapratīs…
Pēlis paraudzījās apkārt. Lūk, pie vaļēja loga stāvēja šūpuļkrēsls. Nu, ko labāku vēlēties? Turpmākās desmit minūtes bija spraiga darba pilnas. Lēkt – paķert, lēkt – mest, lēkt – paķert, lēkt – mest… Pēlis centās tikām, kamēr visu uz galda rodamo plātsmaizi nebija izlādējis pa logu laukā. Pagalmā zem ābelēm skanēja žurku gaviles, toties mājās, šķiet, ne vien saimniece, bet pat istabas sienas vaimanāja.
– Nu, kā tev nav kauna! – nodimdināja sienas pulkstenis.
– Ak, tu nekrietnais, – čīkstēja šūpuļkrēsls.
– Vai tu kaut ar vienu aci paskatījies? – kladzināja cepešpanna. – Tu domā tik par žurku labumu, bet paskat – divi cilvēkbērni palika neēduši! Un, ja cilvēki netiek pie ēšanas, tad priekš kam viņiem mājas un mēs – māju lietas? Padomā, cik daudzus jūs, žurkas, ar savu negausību postā aizlaidīsiet!
Pēlis i nezināja, ko sacīt – viņš laikam bija par mazu tik sarežģītām attiecībām, tālab rīkojās īsteni žurciski – izlidoja pa logu pakaļ savām plātsmaizēm.
Nu kaut kas tomēr nebija kā vajag – ausīs joprojām skanēja i sienas pulksteņa, i pannas, i šūpuļkrēsla izteiktie pārmetumi, ka žurkas domājot tikai par savu saimi, bet nepadomājot par, par… Par ko īsti?
Laikam jau to, ka jāprot sadzīvot – ka nevar aprīt visu plātsmaizi, ne drusciņas neatstājot cepējiem; citādi plātsmaizes neviens vairs neceps. Hm, cilvēki – un neceps? Tas nevar būt, jo vecmāmiņa Elmī reiz bija teikusi, ka cilvēks esot uguns kalps – bez cepšanas viņa dzīve nav iedomājama. Bet ko tad, ja žurkas pārlieku sadusmo cilvēkus? Tas var izrādīties bīstami ne tikai pašu saimei, bet visām žurkām tuvākā un tālākā apkaimē… Ko lai iesāk?
Pēlis pagalam sagura no tik smagu domu nastas, tāpēc – kāds tur brīnums – līdzīgi ūdens pilienam ieslīdēja kādā aplam tumšā un vientuļā pazemes plaisā. Taisni brīnums – tā negribēja beigties. Lai kā Pēlis vicināja ķepas, viss velti – viņš traucās aizvien dziļāk zemzemē līdz – paukš! – nokrita kādas alas vidū.
Šajā alā viss rēgaini spīdēja vecu praulu gaismā. Un šajā rēgainajā gaismā Pēlis ieraudzīja trīs olas. O, olas – arī tās žurkas nesmādē, tomēr nepaguva viņš i soli spert, kā pretī aizstājās vēl kas rēgaināks – tāda kā miglaina šņore, bet varen kvēlošām acīm un šņācošu muti. Āāā, čūska!!!
– Nēē, tikai čūskas, kuras vēderā tu esi nonācis, gars! – miglas šņore iešņācās. – Pamēģini vien olām pieskarties, un tev gals klāt!
– Ai, atvainojiet, būšu kaut ko pavisam sajaucis! – teica Pēlis. – Es labprāt dotos atpakaļ, tikai pēdas trakoti slīd.
– No šejienes izejas nav! – šņāca gars, tomēr tā miglas ģīmis rādījās aizvien domīgāks. Gars piepeši sāka skaļi domāt. – Bet tev jau sen vajadzēja būt beigtam! Un tava vieta vispār bija vēderā, ne šeit, pie olām! Es nekā nesaprotu! Varbūt tu arī esi gars?
– Varbūt, – teica Pēlis, kas vairs nezināja, ko domāt. – Ja es esmu gars un tu esi gars, tad atbildi man kā gars garam – cik daudz drīkst zagt un laupīt, lai visiem būtu labi?
– Ahha-hā! Es zinu, uz ko tu tēmē! – smējās čūskas gars. – Tu vaicā, vai žurkai iespējams būt labai? Jā, ir iespējams, ja tā ir čūskas vēderā. Jā, žurkas vajadzīgas, lai vilkiem, lapsām, kaķiem un vēl lērumam plēsēju būtu ko ēst; žurkas vajadzīgas, lai cilvēks nezaudētu modrību, lai cilvēks nekļūtu slinks. Padomā, cik žurkas vajadzīgas pasaulei! Aha-ha-hāāā!
– Bet kāpēc, kāpēc žurka ir laba visiem citiem, bet sev tikai drusciņ – kamēr vēders pilns? – Pēlis vaicāja.
– Mulķi, vai neredzi, ka ikviena dzīva dvēsele dzīvo kaut kam lielākam; pat ja tas būtu tikai vēders, – čūskas gars skumīgi nobeidza.
Pēlim nebija, ko piebilst – viņš saguma un piepeši atkal slīdēja; piepeši atkal bija uz cietas zemes un tad ņēmās joņot – rāpties, rāpties un rāpties, lai nokļūtu virszemes saulītē. Pēlis beidzot bija sapratis, ko vēlas – dzīvot kam vairāk nekā vēderam.