Ārsta palīdze jeb feldšere Daina Eversone aprīļa beigās saņēma Veselības ministrijas Atzinības rakstu par pašaizliedzīgu darbu. Viņu ši augstajam apbalvojumam izvirzījuši, kā atzīst pati feldšerīte, mīļie zantenieki. Un piebilst, ka visas kolēģītes citos pagastos šādu apbalvojumu būtu pelnījušas, īpaši šajā laikā, kad feldšeru pastāvēšana laukos gandrīz vai apdraudēta. Nekā citādi Veselības obligātās apdrošināšanas valsts aģentūras lēmumu slodzes vietā atstāt vien ceturto daļu, par kuru naudā sanāktu 98 lati mēnesī, nosaukt nevar.

Lai arī pilnīga uzvara nav gūta un joprojām jāsamierinās ar pusslodzi, D. Eversone atzīst, ka strādās vienalga, par cik latiem, jo sevi citā vietā iedomāties nespēj.

Bērnības sapnis

Izrādās, mediķa arods viņai gandrīz vai šūpulī ielikts: "Esmu viens no tiem laimīgajiem cilvēkiem, kurš par citu profesiju nav domājis, vismaz kopš sevi apzinos. Pamatskolā sacerējumu brīvajos tematos rakstīju par medicīnu – ka esmu ārste vai ka strādāju ātrajā palīdzībā. Tomēr mūsu dzimtā mediķu nav, tā ka nekas nav pārmantots. Vienīgi dzimtajā Laidu pagastā Kuldīgas rajonā bija cienījama feldšere Anna Zirdziņa, kura man bija kā paraugs, un es joprojām atceros tā feldšerpunkta smaržas. Turklāt man nekad nav bijis no dakteriem bail, iespējams, tāpēc, ka nebiju slimojusi. Zinu, ka par mediķiem izmācās cilvēki, kas bērnībā daudz slimojuši. Man gan tas patika tāpēc, ka varu palīdzēt citiem. Arī brālis atceras, ka jau bērnībā esmu dzīvnieciņus mīlējusi, aprūpējusi."

Pēc vidusskolas D. Eversone mācījusies Rīgas 4. medicīnas skolā. No tiem gadiem prātā palikuši pasniedzēji ar erudīciju, plašajām zināšanām. Īpaši – dakteris Auškāps, kas pasniedzis terapiju: "Viņš bija unikāls, mēs viņu dievinājām, jo tais laikos viņam bija šolaiku uzskati. Pēdējā mācību gadā, kad mums palika seši mēneši līdz beigšanai, viņu noņēma, šķiet, bija ne tā izrunājies… Mēs pēc pēdējā zvanā gājām pie Daktera uz slimnīcu, un viņš ar asarām acīs teica, ka esam viņu aizkustinājušas."

Pirmā un vienīgā

Pirmajā un vienīgajā darba vietā – Zantes feldšeru punktā – D. Eversonei aizrit 35. darba gads. Uz šejieni viņa nosūtīta strādāt "pēc sadales" – skolu beidzot. Te sākās īstā dzīve: "Augu trīs bērnu ģimenē, mājās bija labestīga gaisotne – nekādu strīdu, dusmu. Kad atnācu uz šejieni strādāt, iepazinu dzīvi; daudzas lietas bija nepieņemamas, piemēram, ka cilvēki savā starpā strīdas, lamājās, jo ne ar ko tādu nebiju saskārusies." Trīs gadus Zantē nostrādājusi, gribējusi atgriezties dzimtajā pagastā, bet atnākusi mīlestība…

Kad runājam par ilgiem darba gadiem vienā vietā, Daina ar smaidu saka, ka esot ļoti vecmodīga, jo tagad neesot moderni vienā vietā tik ilgi sēdēt: "Zanteniekus zinu vairākās paaudzēs, un man tas patīk, jo tā ir daudz vieglāk strādāt. Protams, nāk jaunas slimības, jāmācās, bet stabilitāti rada tas, ka visus pazīstu."

Tomēr viņa ļoti uzmanīgi izturas pret dažādām prognozēm, jo domām ir liels spēks: "Agrākus gadus, braucot garām kādai mājai, kurā nebiju bijusi, tā arī šoferim teicu. Un nepagāja ne diena, kad man uz to māju bija jābrauc. Arī tagad, ja piedomāju, ka kādā mājā ilgi neesmu bijusi, uzreiz jāiegriežas. To dzīve iemācījusi, ka nedrīkstu ne tā teikt, ne piedomāt. Arī ar savu cilvēku ārstēšanu esmu uzmanīga – ar vīra radiem problēmu nav, bet savējos ārstēt atturos – labāk novirzu pie cita speciālista. Ar draugiem ir grūtāk; reizēm jūtu tādu kā neuzticību, ka manus padomus nepieņem. Varbūt tāpēc, ka neesmu ārste, bet tikai vidējā līmeņa speciāliste… Taču nekad nesaku, ka man vienmēr taisnība, tāpat, ja nepieciešams, konsultējos ar ģimenes ārstiem vai saucu ātro palīdzību."

Feldšerīte atceras, ka vienu no vislielākajiem apbalvojumiem par savu darbu guvusi tad, kad kāds kungs 80 gadu jubilejā teicis: "Tur nāk mana otrā māte." Viņš atbraucis uz pastu, un negaidīti iestājusies klīniskā nāve. Pēc elpināšanas atžirdzis, aizvests uz slimnīcu. "Bet manam pirmajam pacientam Žanim Veserim septembrī būs 93 gadi. Viņš ir unikāls cilvēks, vēl tagad tiek galā ar saimniecības darbiem, reizi nedēļā brauc uz Saldu iepirkties, regulāri iegriežas pie manis pārbaudīt veselību – viņš ļoti sevi zorģē."

Vaicāta, vai nav grūti būt mediķim laukos, kur pie pacienta jābrauc gan dienā, gan naktī, brīvdienas ieskaitot, D. Eversone stāsta, ka tāda situācija esot gan, jo viņa atsaucoties uz katru palīgā saucienu: "Citādi nemaz nevar. Ģimenes ārstam nav jēgas skriet no Tukuma vai Kandavas un mērīt asinsspiedienu, ja to varam izdarīt uz vietas. Profesijas prestižs? Ir. Ja tā nebūtu, nebūtu manas Atzinības, – to taču zantenieki sarūpēja.

Domāju, ka mediķi strādā ar visu sirdi un dvēseli. Protams, gadās visādi, bet arī pacientam reizēm jāuzņemas daļa atbildības – vai laikus gāja pie ārsta, vai cītīgi pildīja nosacījumus?… Jā, reizēm redzu, cilvēks mānās, saka, ka dzer zāles, bet patiesībā nedzer. Bet es atļauju to darīt, jo nevaru pateikt acīs – "Tu melo!". Vienīgais, ar ko karoju – ar tiem, kas lieto alkoholu. Zinu, ka šī slimība jāārstē, bet dusmojos gan."

Prātam neaptveramas lietas

To, kas janvārī notika slodžu samazināšanas dēļ, D. Eversone sauc par prātam neaptveramu lietu: "Vispirms man piezvanīja Zemītes kolēģe un teica, ka neesot līguma. Mierināju, ka būs. Arī mūsu priekšniece – pagasta priekšsēdētāja Silvija Tiltiņa neko nezināja. Bet pēc pāris dienām aicināja mani pie sevis un teica, ka atnācis līgums par 0,25 slodzi. Nācu uz darbu ar asarām acīs. Bet pagasts ļoti cīnījās, un vēl vienu ceturtdaļu slodzes izkaroja, un vēl arī piemaksā, cik spēj."

Vaicāta, vai arī pacientus tagad izmeklējot uz pusslodzi, D. Eversone smejas – to viņa nevarētu nekad. Tad dienā būtu jāstrādā četras stundas, un ar sēdēšanu kabinetā darba laiks būtu izsmelts, bet vēl taču mājas vizītes: "Un kuru no rindā gaidītājiem raidīt prom? Vakar bija 17, aizvakar 14, šodien 12 cilvēku un sešas mājas vīzītes. Bet ir dienas, kad ir divdesmit, 25 vai pat 29 pacienti! Šopavasar daudz bronhītu, arī pneimoniju, dažs arī jāsūta uz slimnīcu. Tāpat jāiegriežas skolā, kur nereti šis tas gadās, kādam vajadzīgas potes, tāpat jāparunājas."

Lai arī attiecības ar ģimenes ārstiem viņai esot ļoti labas, pašu sistēmu, kura cilvēkam ļāva izvēlēties ārstu, viņa uzskata par aplamu. Pagasta ļaudis pierakstījušies pie visiem Tukuma, Kandavas, Irlavas ģimenes ārstiem, bet reāli uz vietas reizi mēnesī strādā tikai daktere Bēniņa no Irlavas, un tas arī viss: "Daktere Jēkabsone brauca, bet tagad vairs ne, jo līgumā tas nav paredzēts. Un kurš ģimenes ārsts nāks uz laukiem veidot otru prakses vietu? No otras puses – ko viņš te darīs, ja nebūs pacientu, un pacienti taču savus dakterus nemainīs. Arī aizbraukt pie ārsta nav vienkārši – Kandava 25 kilometri, Tukums – gandrīz 40. Cik degviela tagad nemaksā!?.. Par autobusiem nemaz nerunāsim. Tāpēc esmu atradusi kompromisu ar ārstiem, un zantenieki visi ir manējie."

Gan ģimenei, gan visam pagastam

Pie intensīvā darba ģimene jau esot pieradusi, tomēr savus pienākumus viņa zinot, un bez vakariņām neviens nepaliekot. Tagad gan palikuši divatā ar vīru, jo gan dēls (strādā par galdnieku), gan meita atraduši darbu Rīgā, kur arī dzīvo. Lai arī bērni ar medicīnu nav saistīti, meita, skolotāja, allaž parūpējas, lai mammai būtu jaunākā nozares lasāmviela: "Nevienu mirkli negribēju bērnus noturēt te, jo laukos iespēju ir daudz mazāk. Turklāt neesmu arī bijusi tik uzņēmīga, lai savu biznesu veidotu." Tomēr šajos vārdos nav rūgtuma, šķiet saulītei aiz loga pievienojusies vēl viena, jo ne mirkli feldšerītes sejā neiezogas kāds rūpju pilns vaibsts – par visu viņa runā viegli un ar smaidu: "Neteikšu, ka esmu pārslogota, varbūt tas ir muļķīgi, varbūt esmu duma, bet man pat negribas kaut kur braukt projām. Tikko aizbraucu, kaut kas notiek. Radinieki pārmet, ka esmu attālinājusies, bet tāda esmu. Garajās brīvdienās, kad neatbrauc bērni, jūtos gandrīz vai slima, no gultas ārā netieku, bet pirmdienā, kad atnāku uz darbu, nesāp nekas. Darbs dziedē." Un šajos vārdos ietilpst gan ārstēšana, gan parunāšanās, kas daudziem reizēm esot pat svarīgāka par zāļu paciņu. Daudzus atmiņas par jaunības laikiem, skaistiem brīžiem tur pie dzīves, jo ir grūti, ja nav ar ko parunāt. Jā, tam vajagot pacietības; droši vien tāpēc esot tā baltā, sirmā galva: "Daudzas lietas laižu caur sevi, nevaru tā pa roku galam paklausīties. Bet ar mani ir tāpat – savu reizi arī vajag ar kādu aprunāties."

Veselīga dzīvošana

Vaicāta, kā pacientu viedokli ietekmē reklāmas, preses izdevumi, grāmatas, D. Eversone smejas un saka, ka dažam Medicīnas enciklopēdija pie gultas redzēta pavisam nolasīta, jau no vākiem ārā: "Daudzi skatās «Dzīvīti» televīzijā, un tad nāk pie manis un saka – tur teica to, vai man to nevajag? Nāk ar reklāmām. Es uzskatu, ka labai lietai reklāma nav vajadzīga, bet, ja kāds var samaksāt, lai pērk. Tomēr ir pierādīts, ka, piemēram, sintētiskie vitamīni neko labu nedara, jo izjauc dabīgo imūnsistēmu. Kad tos izraksta pēc smagas slimošanas, ir cits gadījums, bet – vai tos vajag cilvēkam, kas ir pie labas veselības, laukos dzīvo, kur visas dabas veltes un veselīga pārtika ir pa rokai?.." Uz iebildumu, ka burkānu un kāpostu vajagot ļoti daudz, lai organisms saņemtu vajadzīgo vitamīnu devu, D. Eversone skaidro, ka ar veselīgu uzturu reizi mēnesī tiešām nepietiek, bet, ja ēd regulāri, pietiks: "Protams, pavasarī kāpostā un burkānā derīgā būs mazāk, bet ir taču viss cits. Skābenes, loki, dilles, pienenes – gan jau pāraugušas, bet arī tās var ēst un agri pavasarī nemaz nav rūgtas. Pati ēdu nātres zupā un salātos. Tikai nātre jāpamērcē karstā ūdenī, lai nekož, tad zupā to vāra kopā ar skābenēm. Skābeņu vietā var izmantot arī rabarberu lapas. Man ļoti garšo balandu zupa – balandas ar karstu ūdeni noplucina un vāra pienā kopā ar putraimiem līdzīgi kā pienu zupu ar biežu lapām. Salātos var ēst gaiļpiešu lapiņas, liepu pumpurus un jaunās lapiņas. Un kur tad vēl salāti, loki, redīsi – mēs jau vienu porciju redīsu esam noēduši, vēlāk vasarā nāks kāposti, puķkāposti (tos vislabāk ēst zaļus, nevārītus) un citi dārzeņi. Par šo visu nekur neesmu mācījusies, vien esmu saklausījusies no pacientu pieredzes un stāstītā. Lai arī tā neliekas, liela daļa cilvēku pie mums vēl tomēr ēd ļoti veselīgi."

Sarunas beigās, kad runājām par vaļaspriekiem, uzzinājām, ka ēst gatavošana ir D. Eversones aizraušanās. Par pagasta iedotās prēmijas naudu nopirkusi Mārtiņa Sirmā grāmatu. Brīvajos brīžos minot krustvārdu mīklas, divreiz bijusi Miljonārā, taču līdz spēles galdam diemžēl nav tikusi. Reiz zinājusi visas atbildes uz piektklasnieku konkursa jautājumiem, bet problēmas bijušas ar reģistrēšanos, un spēle gājusi secen. Un vēl viņa regulāri braucot uz teātri – gan ar pagasta ļaudīm, gan tad, kad paredzēti profesionālie kursi – vienu vakaru noteikti atvēl teātra izrādei.

Sarunas beigās D. Eversone saka paldies zanteniekiem, kas viņu ievērojuši un izvirzījuši Atzinības rakstam: "Es jūtu to mīļo, jauko attieksmi. Dzīvoju divus kilometrus uz Saldus pusi, kad eju mājās, šad un tad kāds pretimbraucējs griez mašīnu riņķī un ved mani mājās. Vai arī – reiz no rītiem gāju uz darbu pa taisno – pa taciņu pāri pļavām. Onkulītis, redzot, ka brienu pa zāli, regulāri šo taciņu izpļāva. Un tas ir tik mīļi…"