Valsts prezidenta izveidotās Konstitucionālo tiesību komisija izanalizējusi Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības sagatavotie grozījumi Satversmē. Komisija Valsts prezidentam sniegusi situācijas izvērtējumu, salīdzinājusi ar ārvalstu pieredzi, kā arī izteikusi priekšlikumus, kā uzlabot Saeimas priekšlaicīgu vēlēšanu mehānismu. Valsts prezidents apsvērs iespēju virzīt Konstitucionālo tiesību komisijas priekšlikumus likumdošanas iniciatīvas formā, iesniegšanai izskatīšanai Saeimai.

Šajā Konstitucionālo tiesību komisijas viedoklī analizēts jautājums par Satversmes grozījumiem, lai uzlabotu Saeimas priekšlaicīgu vēlēšanu mehānismu. Komisija izvērtējusi Satversmē aprakstīto procedūru, salīdzinājusi to ar ārvalstu pieredzi un apkopojusi ieteikumus iespējami labākam tiesiskam regulējumam, lai nodrošinātu ne tikai līdzsvarotu un modernai tiesiskai iekārtai atbilstošu Saeimas atlaišanas mehānismu, bet arī nostiprinātu Valsts prezidenta kā neatkarīga arbitra funkciju, kā arī reglamentētu priekšlaicīgu vēlēšanu norisi.

 

Gala secinājumi

Konstitucionālo tiesību komisija nākusi pie šādiem secinājumiem jautājumā par Saeimas priekšlaicīgas atlaišanas un jaunas Saeimas vēlēšanu mehānismu:

* Parlamenta priekšlaicīgas atlaišanas regulējums ir parlamentārajā demokrātijā nepieciešams un atzīts konstitucionāls mehānisms. Šāda mehānisma darbības rezultātā tiek panākts jauns, situācijai atbilstošāks un tautas aktuālo gribu precīzāk izsakošs parlamenta sastāvs. Tas uzskatāms par piemērotu ne vien valstu krīžu, bet arī nopietnu parlamentāra rakstura krīžu risināšanas palīglīdzekli. To var arī izmantot, ja jāizlemj sabiedrībai svarīgs un pretrunīgi vērtēts jautājums, kas noteiktu valsts turpmākās politikas virzienu.

* Mūsdienās parlamenta priekšlaicīgas atlaišanas mehānisms ir paredzēts daudzu Eiropas valstu konstitūcijās. Kad nepieciešams, tas tur arī tiek efektīvi izmantots praksē. Vairumā gadījumu tiesības atlaist parlamentu ir paredzētas Valsts prezidentam. Vairākās valstīs arī parlaments pats var lemt par savu atlaišanu. Atsevišķās valstīs tiesības ierosināt parlamenta atlaišanas procedūru ir paredzētas arī tautai.

* Satversmē tiesības ierosināt Saeimas atlaišanas procedūru ir Valsts prezidentam. Šis 1922. gadā Satversmē iekļautais Saeimas priekšlaicīgas atlaišanas regulējums atzīstams par neefektīvu, jo konstitucionālo varas institūciju pilnvaras nav savstarpēji līdzsvarotas. Pašreizējais regulējums negarantē pietiekamu Valsts prezidenta patstāvību, lai viņš minētajos gadījumos varētu pilnvērtīgi pildīt savu Satversmē principā ietverto arbitra lomu attiecībā uz valsts demokrātiskās iekārtas labas funkcionēšanas nodrošināšanu krīzes situācijās. Savas nesabalansētības dēļ spēkā esošais mehānisms ir par vāju, lai atrisinātu nopietnas parlamentāra rakstura krīzes, kā arī tam, lai tautai dotu iespēju izlemt svarīgu un pretrunīgi vērtētu jautājumu, kas noteiktu valsts turpmākās politikas virzienu.

Būtiskākie iemesli, kas kopumā padara pašreizējo regulējumu neefektīvu, ir šādi:

a) uzsākot Saeimas atlaišanas procedūru, Valsts prezidents riskē zaudēt savu amatu (ja tautas nobalsošanā, kas ir obligāta, vairākums izsakās pret Saeimas atlaišanu, Valsts prezidents uzskatāms par atlaistu);

b) Saeimas atlaišanas procedūrā pastāv netieša Saeimas ietekme uz Valsts prezidentu (Valsts prezidentu ievēlē Saeima, ievēlēšanai pietiek ar relatīvi nelielu balsu skaitu – 51 balsi, Saeima var atlaist Valsts prezidentu, kas gatavojas atlaist Saeimu, iekams viņš pagūst to izdarīt).

* Sagatavotais Satversmes grozījumu projekts, par kuru tagad uzsākta parakstu vākšana, atzīstams par savlaicīgu ierosinājumu pilnveidot Satversmē esošo neefektīvo risinājumu. Ja to pieņemtu, tas papildinātu Satversmē jau iekļauto mehānismu, kopumā padarot to efektīvāku.

Vienlaikus jākonstatē, ka Satversmes grozījumu projektam tā pašreizējā redakcijā ir vairākas nepilnības:

Pirmkārt, 1/10 daļas vēlētāju tiesības ierosināt Saeimas atlaišanu nav saistītas ne ar kādiem priekšnoteikumiem attiecībā uz termiņiem. Šāds beznosacījumu regulējums var izraisīt konstitucionāla rakstura grūtības:

a) atkārtoti rosināt Saeimas atlaišanas procedūru samērā īsā laika periodā pat vairākas reizes pēc kārtas;

b) vai radīt nestabilu situāciju, ja Saeima tiek atlaista Valsts prezidenta ievēlēšanas priekšvakarā un izveidojas stāvoklis, kad nav ne Saeimas, ne amatā esoša Valsts prezidenta.

Otrkārt, Satversmes grozījumu projektā noteikts visai zems slieksnis gan vēlētāju skaitam (1/10 daļa), kāds nepieciešams, lai ierosinātu Saeimas atlaišanas procedūru, gan arī balsu skaitam, kāds nepieciešams, lai Saeima tiktu atlaista (vairākums no puses pēdējās Saeimas vēlēšanās piedalījušos vēlētāju skaita).

Piedāvātais modelis nesniedz pietiekamas garantijas tam, ka tautas tiesības atlaist Saeimu nevarētu tikt izmantotas citiem mērķiem, nevis vienīgi nopietnas parlamentāras krīzes atrisināšanai vai sabiedrībā pretrunīgi vērtēta svarīga jautājuma izlemšanai. Zemais slieksnis paver vienkāršotu iespēju pārskatīt nesen notikušu vēlēšanu rezultātus un arī var radīt pamatotas šaubas par pieņemtā lēmuma leģitimitāti.

Treškārt, sagatavotajā Satversmes grozījumu projektā expressis verbis nav iekļauti noteikumi par jaunu vēlēšanu sarīkošanas termiņiem. Tie ir tikai juridiski izsecināmi no Satversmes sistēmas.

Ceturtkārt, Satversmes grozījumu projekts piedāvā grozīt Satversmes 5. nodaļu «Likumdošana», lai gan, vērtējot no priekšlikuma satura, lietderīgāk būtu grozīt tās 3. nodaļu «Valsts Prezidents».

* Lai radītu Satversmē noteiktajai, ar tiešās demokrātijas elementiem kombinētajai parlamentārās demokrātijas iekārtai atbilstošu, pilnvērtīgu un vispusīgi apsvērtu Saeimas priekšlaicīgas atlaišanas un jaunu vēlēšanu sarīkošanas mehānismu, būtu vēlams paredzēt gan vēlētāju tiesības ierosināt tautas nobalsošanu par Saeimas atlaišanu, gan vienlaikus izdarīt arī vairākus grozījumus Satversmē par Valsts prezidenta tiesībām, lai panāktu, ka Valsts prezidents var pildīt viņam principā paredzēto patstāvīgā arbitra funkciju.

Pirmkārt, attiecībā uz Valsts prezidenta tiesībām būtu vēlams noteikt, ka:

a) Valsts prezidentam ir patstāvīgas tiesības atlaist Saeimu, nesaistot šīs tiesības ar tautas nobalsošanu un iespējamu amata zaudēšanu (pirms šāda lēmuma pieņemšanas obligāti jākonsultējas ar Saeimas priekšsēdētāju un Ministru prezidentu);

b) Valsts prezidents nav tiesīgs atlaist Saeimu agrāk par sešiem mēnešiem pēc Saeimas sanākšanas, kā arī tad, ja līdz Saeimas pilnvaru termiņa beigām palikuši mazāk nekā seši mēneši;

c) Valsts prezidents nav tiesīgs atlaist Saeimu ja līdz viņa paša pilnvaru termiņa beigām ir palikuši mazāk nekā seši mēneši;

d) saistībā ar Valsts prezidenta patstāvības palielināšanu, lai viņš varētu labāk un efektīvāk pildīt savu neatkarīgā arbitra funkciju, būtu apsverama Valsts prezidenta ievēlēšanas kārtības maiņa, paplašinot Valsts prezidenta leģitimitātes bāzi (piemēram, palielinot viņa ievēlēšanai nepieciešamo vairākumu no 51 uz 55 (alternatīva: 60) Saeimas deputātiem vai izveidojot īpašu Valsts prezidenta ievēlēšanas institūciju), kā arī Valsts prezidenta atcelšanas kārtības grozīšana, nosakot, ka Saeima var atlaist Valsts prezidentu tikai tad, ja pastāv konkrēti tiesiski priekšnoteikumi (it sevišķi likuma pārkāpuma gadījumā). Tomēr šie jautājumi ir atsevišķas izpētes priekšmets.

Otrkārt, attiecībā uz tautas tiesībām ierosināt Saeimas atlaišanu būtu vēlams noteikt, ka:

a) Saeimas atlaišanu nav tiesību ierosināt agrāk par sešiem mēnešiem pēc Saeimas sanākšanas, kā arī tad, ja līdz Saeimas pilnvaru termiņa beigām palikuši mazāk nekā seši mēneši;

b) Saeimas atlaišanu nav tiesību ierosināt, ja līdz Valsts prezidenta pilnvaru termiņa beigām ir palikuši mazāk nekā seši mēneši;

c) jaunu Saeimas atlaišanas procedūru ir tiesības ierosināt vismaz sešus mēnešus (alternatīva: vienu gadu) kopš iepriekšējās Saeimas atlaišanas procedūras pabeigšanas;

d) jaunu vēlēšanu sarīkošanas termiņi atbilst Satversmes 48. pantā noteiktajai kārtībai;

e) tiesības ierosināt Saeimas atlaišanu ir 1/10 daļai vēlētāju, un Saeima ir atlaista, ja tautas nobalsošanā par to nobalsojusi vismaz puse no iepriekšējās vēlēšanās piedalījušos vēlētāju skaita (alternatīvs risinājums būtu noteikt lielāku vēlētāju skaitu sākotnējai tautas iniciatīvai un samazināt nepieciešamo balsu skaitu tautas nobalsošanā).

Treškārt, lai izvairītos no kampaņas, kuras nolūks ir neleģitīmā un prettiesiskā ceļā panākt Saeimas atlaišanu, nepieciešams skaidrs un taisnīgs, ar likumu noteikts finansēšanas regulējums attiecībā uz aģitāciju par tautas nobalsošanu, it sevišķi paredzot finansējumu no valsts budžeta.

 

Konstitucionālā komisija

Konstitucionālo tiesību komisiju Valsts prezidents Valdis Zatlers izveidoja 2007. gadā, pēc amata pilnvaru uzsākšanas, lai tā sniegtu atbalstu Satversmē noteiktās Valsts prezidenta likumdošanas funkcijas realizēšanai, kā arī veikt zinātnisko analīzi par Satversmes normu pilnveidošanu un interpretāciju. Konstitucionālo tiesību komisija uz savu pirmo sēdi sanāca 2007. gada 7. decembrī un nolēma veikt padziļināto analīzi Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības sagatavotajiem grozījumiem Satversmē.

Valsts prezidents Valdis Zatlers par Konstitucionālo tiesību komisijas priekšsēdētāju iecēla un apstiprināja Eiropas Kopienu tiesas tiesnesi, profesoru Dr. iur. h. c., Ass. iur. Egilu Levitu. Par Konstitucionālo tiesību komisijas locekļiem iecelti un apstiprināti:

* Eiropas Cilvēktiesību tiesas tiesnese, Rīgas Juridiskās augstskolas viesprofesore Dr. iur. Ineta Ziemele;

* Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes asociētā profesore Dr. iur. Daiga Iļjanova;

* Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes lektors Dipl. iur. Gunārs Kusiņš;

* Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes lektors Mag. iur. Lauris Liepa;

* Rīgas Juridiskās augstskolas lektors L. L. M. Mārtiņš Mits.