Dzidra Penkevica ir skolotāja. Kas par to, ka pelnītā atpūtā dienas vada?! Tumeniekiem – tik un tā skolotāja. Kundze dzīvo Tumes centrā, daudzstāvu mājā, bet viņas dārziņš atrodas puskilometru atstatu. Arī todien, kad bijām Tumē, skolotāja kājoja pa slideno ceļa malu uz dārziņu. Vienā rokā soma, bet ar otru turēja baltu runci, kas no prieka palīcis un nu piespiedies mīļajai saimniecei pie krūtīm.

Runcis sasveicinājās ar saimnieci. Noleca zemē un ņaudēdams vedināja kundzi uz savām mājām. Baltajam, brangajam peļu junkuram īpaša vārda neesot. Runcis, un viss. Mājas viņam ir Penkevicas kundzes plēvju mājā, kur vasarā sārto tomāti un zaļo gurķi.
Pērnvasar runcis pieklīda. Bija vājš, ribiņas kā veļas dēlis, pat divi dēļi viens pie otra. Junkurs projām negāja. Izvēlējās Penkevicas kundzi par saimnieci. Kaķa lēmums ir likums, un to cilvēks nedrīkst atraidīt. Un tā nu Runcis visu vasaru dzīvoja Penkevicas kundzes dārziņā. Ķēra un dzenāja projām sliktās peles, kas iekārojušas pamieloties ar svaigām saknītēm. Saimniece diendienā Runcim nesa kārumus – zivtiņas, akniņas, nierītes, visu, kas kaķam pa zobam.
Pienāca rudens, ziema. Runcim mājas plēves būdā un nekur citur. Reiz esot atnācis līdzi līdz mājām, bet tur sanākusi nesaprašanās ar sētas kaķiem. Laikam minkāniem nav paticis Runča baltais kažoks. Tā nu šis gājis atpakaļ uz plēves būdu, papeļojis, pakaķojis un gulējis, gulējis.
Skolotāja diendienā iet uz plēves māju. Kurina krāsniņu, lai Runcim silti. Arī todien Runcis jau pa gabalu atpazinis savu labo cilvēku un pēdojis pretī. Somā taču atkal kas garšīgs! Penkevicas kundze laiciņu darbojās ap koku, ar kuru durvis atstutētas, ap lupatdeķi, kas piekārts, lai vēju aiztur. Runcim sava ieeja – vienā būdas stūrī. Siltums taču jātaupa, nevar virināt plaši durvis ciet un vaļā. D. Penkevica piemeta krāsniņā malkas pagalīti. Nolika kaķītim kārumiņus. Runcītis pastāstīja, kā pavadījis nakti, kur ciemos aizstaigājies. Paglaudās pie saimnieces kājām, noņēma kaulos sāpīti, iedeva līdzi uz mājām maisiņu baltu, pilnu ar saldu miedziņu, kuru viņnakt savā kaķa dzirnaviņās samalis, un liekas atkal uz ķepas smaržīgā suņa gultiņā netālu no bleķa krāsns, ka silti smaida.