26. februārī kļuva zināms tiesas spriedums lietā, kur 19 gadus vecais tukumnieks Elvijs Kunsbergs tika apsūdzēts par 24 gadus vecā Artūra Rancāna (plaši pazīstama karatē trenera) piekaušanu līdz nāvei. Kā informēja Tukuma rajona tiesas sekretāre Ieva Makuševa, saīsinātais spriedums esot šāds (pilns, motivēta sprieduma teksts būs pieejams pēc 11. marta): "Tiesa pieņēma lēmumu Elviju Kunsbergu atzīt par vainīgu un sodīt pēc Krimināllikuma 125. panta 3. daļas (par tīšu smagu miesas bojājumu nodarīšanu, kas vainīgā neuzmanības dēļ bijusi par iemeslu cietušā nāvei) – ar brīvības atņemšanu uz deviņiem gadiem un ar policijas kontroli uz diviem gadiem. Saskaņā ar Krimināllikuma 52. panta 5. daļu soda termiņā ieskaitīt iepriekšējo apcietinājumu no 2007. gada 14. aprīļa līdz 2007. gada 16. aprīlim un no 2007. gada 20. aprīļa līdz 2008. gada 26. februārim. Drošības līdzekli – apcietinājumu – negrozīt. Piedzīt no Elvija Kunsberga par labu Lilijai Rancānei Ls 51 800. Spriedumu apelācijas kārtībā var pārsūdzēt Zemgales apgabaltiesā desmit dienu laikā no pilna sprieduma pieejamības dienas 2008. gada 11. marta, iesniedzot apsūdzību vai protestu Tukuma rajona tiesā."

Kādu sodu prasīja, tādu piemēroja

Izteikt savu viedokli par tiesas spriedumu lūdzām rajona virsprokuroru Aivaru Bičušu, kā arī bojā gājušā A. Rancāna māti L. Rancāni (jau tiesā viņa uzsvēra, ka apsūdzētais savā liecībā daudzas lietas sagrozījis sev par labu).

A. Bičušs:

– 11. martā, kad būs iespēja iepazīties ar pilno spriedumu, tiks skatīts jautājums par to, vai nepieciešams iesniegt protestu; bet vispār jāsaka, ka apsūdzība ar spriedumu ir apmierināta; kāds sods tika prasīts, tādu arī piemēroja.

Runājot par motivāciju, kāpēc šāds sods tika prasīts – debatēs lūdzu tiesai noteikt šādu sodu, pamatojoties uz Krimināllikuma 46. pantu; proti, lai tiktu ņemts vērā nozieguma raksturs (šajā gadījumā tas ir tīšs noziedzīgs nodarījums), radītais kaitējums (ņemot vērā sekas), vainu mīkstinošie un pastiprinošie apstākļi un vainīgā personība. Debašu daļā es savā apsūdzības runā lūdzu neatzīt par vainu mīkstinošu apstākli to, ka E. Kunsbergs vaļsirdīgi atzinies nodarītajā noziegumā un pats vērsies policijā, jo lietas materiālos šādas informācijas nebija.

Runājot par soda bargumu, es ņēmu vērā tiesu praksi Latvijā. Manuprāt, sods ir taisnīgs, ņemot vērā vainīgā personību; viņam ir divi pozitīvi raksturojumi – no darba vietas un futbola komandas. Ir agrāk kriminālā kārtā sodīts, taču šī sodāmība likumā noteiktā kārtībā ir dzēsta.

– Par ko agrāk bija sodīts?

– Par zādzību personu grupā (vēl nepilngadīgs būdams). Šo sodu viņš jau ir izcietis un tātad pērn, nozieguma izdarīšanas brīdī, viņš bija uzskatāms par nesodītu. Ņēmu vērā arī administratīvo praksi – bija viena dzēsta administratīvā sodāmība par atrašanos alkohola reibumā sabiedriskā vietā, taču tai pašā dienā par šādu pārkāpumu Kunsbergs tika aizturēts vēlreiz pie policijas.

Manuprāt, noteiktais sods ir vienlaikus gan bargs, gan godīgs. Godīgs tāpēc, ka nedrīkstam ņemt vērā sabiedrisko rezonansi un taisīt no šīs lietas paraugprāvu. Kā nopratu, cietusī puse ir apmierināta ar spriedumu, bet pretējā puse noteikti nav, jo nebija gaidījusi tik bargu spriedumu. Šajā gadījumā tiesa piekrita prokurora viedoklim.

– Vai debatēs tika noskaidrots, kurš melo – liecinieki vai apsūdzētais?

– Būtība ir šāda: jau pirmstiesas izmeklēšanas laikā apsūdzība tika celta par diviem tīšiem sitieniem sejas rajonā konflikta sākumā un, kad cietušais bija nokritis – par ne mazāk kā pieciem sitieniem galvas un sejas rajonā. Šobrīd, kad pieejams tikai saīsinātais tiesas spriedums, grūti spriest, kādi argumenti ņemti vērā, tomēr apsūdzība atstāta, kāda tā bija. Domāju, ka tiesa noteikti vērtēja apsūdzētā attieksmi. Protams, grūti pateikt, kāpēc apsūdzētais liecina citādāk nekā padsmit liecinieki. Spriežot pēc sprieduma, tiesa tomēr noticējusi lieciniekiem un nav noticējusi aizstāvības versijai. Tas ir tikai normāli, ka aizstāvība realizē savu taktiku, tomēr visi liecinieki liecināja vairāk vai mazāk sakritīgi. Netika arī konstatēti nekādi iemesli, kāpēc šiem lieciniekiem vajadzētu apmelot apsūdzēto; daļa liecinieku tomēr ir labi pazīstami arī ar E. Kunsbergu.

Protams, tīri cilvēcīgi nevaram izvērtēt, – apsūdzētais apzināti mēģina sagrozīt faktus vai tomēr vainīgs liktenīgajā vakarā izdzertā alkohola daudzums. Jebkurā gadījumā vieglāk būs izteikties pēc pilnā tiesas sprieduma analīzes, kur redzēsim, kādus argumentus tiesa ņēmusi vērā.

– Tātad pieļaujat iespēju, ka pēc 11. marta jūs vēl varētu iesniegt protestu par tiesas spriedumu?

L. Rancāne:

– Vēl neesmu pilnu tiesas spriedumu lasījusi un apspriedusies ar advokātiem, kā rīkosimies, bet tiesai un prokuroram tiešām pateicos no visas sirds. Jāatzīst gan – tieši no kriminālmeklēšanas inspektoru puses lieta bija visai "pašķidri" izmeklēta – ko varēja, to prokurors un tiesnese saglāba tiesā. Paldies viņiem. Ja tādu cilvēku kā virsprokurors būtu vairāk, mēs varētu mierīgi gulēt pie atvērtām durvīm. Gribu atvainoties Tukuma policijas kolektīvam, ja kāds pēc manām sūdzībām jūtas aizvainots, taču man bija pretenzijas tikai pret konkrētiem cilvēkiem.

 

Jautājumi paliek…

Labi, ja tiesa savā spriedumā nav ietekmējusies no sabiedrības viedokļa (vienota viedokļa jau nav), tomēr zināmā mērā šī lieta tomēr bija paraugprāva. Kaut vai tāpēc, ka Elvijs Kunsbergs liktenīgajā vakarā «Alus pagrabā» neatpūtās viens, bet kopā ar draugiem; sišana notika ne jau tumšā vārtrūmē, bet visu acu priekšā. Ar Elviju sevi identificē, jādomā, ievērojami liela jauniešu daļa; piemēram, tādi, kas agri sākuši patstāvīgi strādāt, mīl sportot, kompānijā atpūsties un jautrības tiesai iedzert. Elvijs bijis līderis vienaudžu vidū. Viņš dzīvojis nepilnā ģimenē un atbalstījis (arī materiāli) savu jaunāko brāli – Elvijs firmā, kur nodarbojies ar virsmu sagatavošanu apmešanai, savu darbu pildījis apzinīgi… Patiesībā par 19 gadus veco puisi tiesas materiālos ir sarakstīts daudz labu vārdu, tāpēc jo mazāk gribētos domāt, ka viņš ir ļaunprātīgs slepkava.

Tāpēc jo vairāk gribas domāt, ka slepkavības iemesli ir banāli – zināmi, bet kaut kāda kopējā inertuma pēc nenovēršami. Ne apsūdzētais, ne tiesa nerada atbildi uz jautājumu – kāpēc vajadzēja sist arī pēc tam, kad cietušais jau bija nokritis zemē… Kāpēc neviens no apkārt esošajiem jauniešiem nemēģināja kautiņu novērst, bet gluži otrādi – ielenca cīņas vietu cerībā uz labu izrādi… Tie ir jautājumi par noteiktām vērtībām, bet vērtības, kā zināms, ir kopīgas. Visai sabiedrībai kopīgas.