16. februārī Tukuma ledus hallē uz gadskārtējo tikšanos pulcējās dārzkopji. Šis ir «Neatkarīgo Tukuma Ziņu» rīkots pasākums kā pateicība visiem, kas gada garumā mums stāstījuši par brīnumiem, kas izauguši mežā, laukā un dārzā, un arī tiem, kas mums vēl par tiem tikai kādreiz stāstīs.

Ziedi un mūzika ir divas lietas, kas labi saderas, tāpēc pasākumu atklāja Tukuma kultūras nama Evas Folkbergas saksofonistu ansamblis. Pasākums bija labi apmeklēts, un, tā kā tas jau izveidojies par tradīciju, tad savu pārsteiguma dāvanu bija sagatavojuši arī dārzkopji. Paldies Gudrunai Pilskalnai par dāvātajiem sauromātiem (augiem, kas līdzīgi kallai).

Šogad pie dārzkopjiem viesojās Valsts Augļkopības institūta vadošās pētnieces. Bioloģijas zinātņu doktore Sarmīte Strautiņa stāstīja par ceriņiem, to audzēšanu un šķirnēm. Savukārt inženierzinātņu maģistre Dalija Segliņa stāstīja par iespējām pašiem pārstrādāt dārzā izaugušo un par to, kādas tehnoloģijas institūts izstrādā un piedāvā ražotājiem. Īpaši tas bija interesanti tiem, kuri nodarbojas vai vēlas nodarboties ar mājražošanu.

Savukārt īsts saldais ēdiens bija Salaspils novada zemnieku saimniecības «Jaunpelši» īpašnieku Mārtiņa Maltenieka un Valda Dubovska uzstāšanās. Viņi sniedza interesantu informāciju par vasaras puķu, tostarp arī puķzirnīšu un anemoņu audzēšanu, turklāt pasākuma dalībniekiem bija iespējams iegādāties Latvijā audzētu puķu sēklas.

Ar Sarmītes Strautiņas, Mārtiņa Maltenieka un Valda Dubovska stāstījumu iepazīstināsim savus lasītājus «Neatkarīgo Tukuma Ziņu» pielikumā «Darbs Dara Darītāju».

Viss labākais no dabas ir kompleksā – ogās un augļos

D. Segliņa:

– Mans darbs ir strādāt ar augļiem un ogām, piedāvāt jaunas tehnoloģijas, atgādināt, kas auglī vai ogā ir iekšā un ko labu uzņemam, kad mēs to apēdam.

Pašlaik tirdzniecības tīkls ir pilns ar dažādiem uztura bagātinātājiem. Tas ir tā, ka izvelk no ogas vienu vai otru vitamīnu, mikroelementu, ieliek mazā kapsuliņā un piedāvā patērētājam. Taču dabā kaut kas viens, izņemts atsevišķi, nav tas labākais. Labākais ir viss komplekss – tā veselā odziņa. Ja esam saaukstējušies, meklējam avenes, upenes, smiltsērkšķi…

Auglī vai ogā visvairāk ir ūdens, kas ir viena no svarīgākajām lietām, tad šķīstošā sausna, kas satur organiskos savienojumus (šķīstošus un nešķīstošus) un polifenolus, kuros savukārt ir miecvielas, krāsvielas, aromātvielas, vitamīni un fermenti. Vislabākā lieta, kas augļos, ogās un dārzeņos ir, – cukuri. Tie ir monosaharīdi, disaharīdi, polisaharīdi.

Monosaharīdu jeb vienkāršāko cukuru augļos ir visvairāk (fruktoze un glikoze). Diabēta slimnieki nevar lietot saharozi, bet viņi var lietot fruktozi.

Augļi un ogas satur arī lielu daudzumu polisaharīdu un šķiedrvielu – gan šķīstošu, gan nešķīstošu – cieti, celulozi, lignīnu.

Augļi un ogas satur arī olbaltumvielas. Viena no ogām, kas satur īpaši daudz olbaltumvielu, ir smiltsērkšķis.

Par vienu no vērtīgākajām sastāvdaļām varētu uzskatīt ogļhidrātus, kas organismam uztur dzīvotspēju, veicina darba spēju. Būsiet uzņēmuši tikpat ogļhidrātu, enerģijas, cik, apēdot karoti medus. Taču augļu cukurus organisms izmanto daudz labāk. Turklāt augļos esošais skābes un cukura savienojums dod specifisko, labo, cilvēkam vispatīkamāko garšu.

Arī vitamīni, kas rodami augļos un ogās, ir divējādi – ūdenī šķīstošie un taukos šķīstošie. To mums vienmēr vajadzētu atcerēties, sagatavojot, pārstrādājot augļus un ogas. Kāpēc mēs cepam burkānus un sīpolus? Tāpēc, ka tur ir liels saturs taukos šķīstošo vitamīnu (D, E, K, A). Cepot mēs ļaujam tiem saglabāties, un tad mūsu organisms to var izmantot. Ja mēs tos ēdam svaigā veidā, daļu organisms izmantos, bet ne tik daudz. Ūdenī šķīstošos vitamīnus mēs ātri uzņemam, bet tikpat daudz arī izlaižam cauri organismam. Tāpēc arī runas par to, ka, ēdot ogas kilogramiem, varam uzkrāt, piemēram, C vitamīnu visam gadam, nebūs nopietnas – uzkrāt nevaram neko.

Jo sulīgāks auglis – gurķis, arbūzs – mūsu organisms ļoti labi izmanto tajā esošo ūdeni, jo tas jau nav ūdens, kas nāk no akas. Tas jau ir vienreiz pārstrādājies, iestrādājies auglī un ogā.

Dzelzs avots – nātres un bietes

D. Segliņa:

– Minerālvielas, kas ir augļos un ogās, kalpo skeletaudu veidošanai, fizioloģiskās norisēs ūdens apmaiņas procesos. Dzelzij ir nozīme hemoglobīna satura nodrošināšanai asinīs.

Kad dzelzs trūkst, ārsts izraksta preparātus. Taču pastāv dzelzs uzsūkšanās spēja. Ne visi augļi, ogas dārzeņi, kas satur lielu daudzumu dzelzs, organismā arī uzsūcas. Ar dzelzi īpaši bagātas ir bietes un zemenes. Bet pēdējo gadu pētījumi liecina, ka bietēs esošais dzelzs ir tādos savienojumos, kas organismā uzsūcas vislabāk. Zemenēm šie rezultāti nebija tik labi. Pašlaik Latvijā tiek veidoti kompetences centri, kur viens no mērķiem ir pētīt biešu šķirnes un kopā ar klīniskajiem izmēģinājumiem pārbaudīt uzsūkšanās spējas, lai radītu dažādus produktus.

Ar dzelzi bagātas ir mūsu lielās nātres. Tāpēc pavasaros, augus salasot un sakaltējot, sagatavojot pulverīti, varam nodrošināt vajadzīgo dzelzs preparātu organismam visam gadam.

Kalcijs un fosfors ir vajadzīgi kauliem un augšanai. Vislabākā kalcija un fosfora attiecība ir pienā un dārzeņos, vissliktākā – gaļā un graudu izstrādājumos. Tāpēc svarīgi ir pie gaļas ēst dārzeņus, nevis kartupeļus.

Nešķīstošajiem cukuriem karstumā uzbriestot, tie organismā veido želeju jeb gļotvielu, kas organismā rada lielu apjomu, tāpēc tie vislabāk ir izmantojami, ja jāievēro diēta ar zemu kaloriju saturu. Šo augļu īpašību jāņem vērā, gatavojot ievārījumus. Zaļās ērkšķogas, zaļie ābolīši ir tie, no kuriem ir vislabākais ievārījums. Ja vārām, piemēram, ķiršu ievārījumu, kas ir šķidrs, un gribam dabūt to biezu, tad pirms ķiršu nogatavošanās laika jānovāc zaļās ērkšķogas, jāieliek saldētavā un, kad vāra ķiršus, jāpieliek. Ja nepatīk, ka ērkšķogām ir sēkliņas, tās var izberzt caur sietiņu. Jums iznāks biezs ķiršu ievārījums.

Piedāvā sadarbību lieliem un maziem ražotājiem

D. Segliņa:

– Pagaidām Latvijā nelielo apjomu mājražotāju kustība vēl tikai sākas, veidojas bioloģiskie veikaliņi, bioloģiskie dārziņi. Bet, ja kādam pēkšņi rodas doma, ka viņa dārziņš ir par lielu, lai tur izaugušo varētu apēst pats, informāciju par iespējām, ko ar produkciju darīt, kādas tehnoloģijas izmantot, var iegūt mūsu Augļkopības institūtā, kas atrodas Dobelē. Arī Eiropas savienība atļāvusi mājās ražot un piedāvāt ražojumus tirgū un veikalos. Mēs piedāvājam gan idejas, gan palīdzam izvēlēties nepieciešamās iekārtas, iespējama arī sadarbība. Pētām arī augļu un ogu šķirņu piemērotību dažādiem pārstrādes produktiem.

Mums ir uzglabāšanas iekārtas, eksperimentālās kameras, kurās augļi glabājas pazeminātā skābekļa un paaugstinātā ogļskābās gāzes koncentrācijā. Veikalā mēs redzam, ka, piemēram, šķirnes 'Golden Delische' ābolus tirgo augustā. Bet tie ir iepriekšējā gada āboli un saglabāti šādās gāzes kamerās. Mums ir dažas kultūras, ar kurām strādājam pastiprināti.

Ir tā saucamā valsts pētījumu programma, kuras ietvaros pašlaik pētām upenes, kas Latvijā ir iestādītas lielos daudzumos. Degustācijā piedāvājam dzērveņu un cidoniju sukādes, izstrādājam arī upeņu sukādes. Nevaru vēl īsti apgalvot, kas tur iznāks, bet pēc pirmajiem mēģinājumiem daži saka, ka esot ļoti garšīgas, bet mums pašiem vēl īsti nepatīk, un tāpēc darbs jāturpina.

Vēl strādājam ar avenēm, kas ir gleznas, dārgas ogas, bet tās ar savu ķīmisko sastāvu ir interesantas arī pārstrādei. No dzērvenēm varam izspiest sulu un cietpaliekas izmantot citu produktu ražošanā, ar avenēm ir tieši tāpat. Mēs strādājam starptautiskā projektā par aveņu spiedpalieku izmantošanu uztura bagātinātāju ražošanā, taču negatavojam uztura bagātinātājus, izvelkot kaut ko vienu no augļa ārā, bet gan, spiedpaliekas kaltējot, gatavojam produktu, lai to piedāvātu otrā tipa cukura diabēta slimniekiem.

Strādājam arī, lai sagatavotu ābolu čipšu ražošanu, lai ābolus pārstrādātu un saglabātu.

Interesanti rezultāti ir, vai plūmes pārstrādājam svaigas, uzreiz no dārza, vai ieliekam saldētavā un pārstrādājam pēc tam. Lai iegūtu biezsulu ar visdabiskāko krāsu un aromātu, der tikai noteiktas šķirnes, jāmēģina to kombinācijas.

Iespējams, esat ēduši «Lāču» maizi ar cidonijām, dzērvenēm. Abiem produktiem ir patents. Dzērveņu patenta licenci esam pārdevuši, ražotājs to nopircis. Par cidonijām vēl pašlaik notiek sarunas.

Liels prieks, ka smiltsērkšķus Latvijā audzē un pārstrādā aizvien vairāk un veikalos redzam šos dabīgos un ļoti veselīgos produktus.

Kā izmantot to, kas paliek pāri?

D. Segliņa:

– Plūmes, ko neapēdam, nebūt nevajadzētu izmest laukā. Tās jānomazgā, ja ir laiks, jāizņem kauliņi un jāieliek saldētavā. Vēlāk no tām var gatavot plūmju biezsulu. Jo vairāk šķirņu būs klāt, jo interesantāka biezsula sanāks. No vienas 'Skoroplodnajas' nekas labs neiznāks.

Daži garšīgu lietu cienītāji mājās taisa dabīgās mērces jeb kečupus. Mēs varam uztaisīt tādu, ka lietotājs pat nepamanīs, ka tas nav no tomātu pastas, bet gan ir no plūmēm vai sarkanajām ērkšķogām, vai Amerikas lielogu dzērvenēm. No šiem produktiem, pievienojot sāli, cukuru, iznāk fantastiskas mērces. Par pamatu var ņemt ābolu biezeni. Dažādas garšas panāk ar pipariem, koriandru, dažādu veidu piparu maisījumu. Arī sarkanās aličas ir viens no ideālākajiem pamatiem kečupa gatavošanai.

Vasaras bumbieri dārzos vienmēr paliek pāri. Nedrīkst tikai sagaidīt, kad bumbieris nokritīs no koka; kad tas ir pazaļš, graužams, no tā iegūst sulu ar augstvērtīgu saturu, bagātu ar minerālvielām un dabiskajiem cukuriem. Bumbierus var ielikt saldētavā, un tad ar presi iegūsiet dzidru, skaistu bumbieru sulu, ko var jaukt ar cidoniju, ķiršu sulu, skābo ķiršu sulu.

Mēs mākam sasaldēt zemenes, bet, ja pieliekam tām nedaudz cukura, iznāks aukstais ievārījums. Un ir izstrādāti zinātniskie darbi, kas parāda, ka mazais cukura daudzums zemenēm aromātvielas un vitamīnus palīdz saglabāt.

Tāpat var arī saglabāt avenes. Notīrītas ogas lielā bļodā nedaudz sajauc, lai viegli pašķīst, tad liekam plastmasas trauciņā saldētavā. Var arī ogas apliet ar cukura sīrupu.

Tā var labi saglabāt avenes un upenes: ieliek kārbiņā ogas un pārlej arī sīrupu, un atstāj vienu nakti ledusskapī. Tad liek saldētavā.

Žāvētiem augļiem, ogām mēs esam atņēmuši visu ūdeni. Esam ieguvuši koncentrātu. Ja esam apēduši 100 gramu žāvētu augļu, tas būtu, ka mēs apēstu kilogramu svaigu augļu. Ir nopērkama neliela elektriskā žāvēšanas kaltīte. Tie, kas ir izmēģinājuši, saka, ka varot izmantot veselas tonnas augļu un ogu pārstrādei. Šāda žāvētava nāk no Krievijas. Pirms dažiem gadiem tā maksāja Ls 100, bet tagad, iespējams, dārgāk.

Iespējams pārstrādāt arī irbenes, bet nevajadzētu aizmirst par citronliānu un aktinīdiju. Neaizmirstiet par šo ogu tonizējošo vērtību! Daži kolēģi stāstījuši, ka, apēduši dažas citronliānas ogas, viņi visu nakti neesot gulējuši.

Šobrīd mēs strādājam kopā ar SIA «Silvanols», kam ir labi kakla balzami un ziedes; mēs izstrādāsim projektu, lai izgatavotu tonizējošus dzērienus. Mēģināsim tos izveidot no dabīgām vielām. Un sāksim Latvijā nelielos daudzumos iepirkt citronliānas. Tie nebūs lieli apjomi, bet šīs ogas būs vajadzīgas.

Aktinīdijas var mēģināt piedāvāt bioloģiskajiem veikaliņiem.

Bērniem no ogām var piedāvāt kaltētas avenes. Tās var samalt kafijas dzirnaviņās. Tad mājās sagrauzdē auzu pārslas, pievieno dzērvenīti, ābolīti, bumbierīti un pasniedz kā dabīgo musli.

Pašlaik valsts programmā nav izpētes par krūmu mellenēm. Un vēl jau šo stādījumu mūsu valstī nav pietiekamā daudzumā. Vēl tas nespēj nodrošināt svaigo patēriņu. Tikko tas notiks, arī mēs sāksim pētījumus.