Tas, ka latviešu valodu var gadīties dzirdēt daudz kur pasaulē – sākot ar Himalaju virsotnēm un beidzot ar Kanāriju salu kūrortiem – sen vairs nav nekāds pārsteigums. Dažādi ir iemesli, kādēļ mūsējie (bijušies vai tomēr – joprojām) ir devušies pasaulē plašajā. Dažāda ir viņu ikdiena, dažādi – sadzīves apstākļi. Atšķirīga ir arī saikne ar Tēvzemi. Viens jūtas aizbraucis tikai uz laiku un – gluži vai spiestā kārtā, ar ilgošanos gaidot jebkuru iespēju atgriezties. Cits domā, ka tur – svešā zemē (bet varbūt jau savējā?) – jau ir iedzīvojies uz palikšanu. Viens atmiņās par dzīvi Latvijā kavējas ar nožēlu. Citam šeit, mājās, piedzīvotais, tinas aizvien rožaināka migla.

Lai ar kā, bet katrs cilvēks, katrs stāsts ir īpašs, savā ziņā unikāls un, mūsuprāt, pavisam noteikti – ir izstāstīšanas vērts. Nu kā tad viņiem – mūsu novadniekiem, tur – pasaulē plašajā, klājas?

Mareku Ostrovski, kas jau 11 gadus par savām mājām sauc Izraēlu, pavisam nejauši radās izdevība satikt februāra nogalē, reizē, kad puisis bija ieradies Latvijā, Tukumā, lai satiktos ar draugiem un pie reizes kopā ar draudzeni Lieni nofotografētos sev zīmīgās vietās un tikpat zīmīgos tērpos. Vienkārši tāpat – sava prieka pēc.

Stāsta Mareks:

– Izdomājām, ka negribam fotografēties kā visi – kaut kur studijā uz balta fona. Tāpēc izīrējām Rīgas kino studijā milicijas formas un viduslaiku tērpus un sapratām, ka smuki būtu, piemēram, nofotografēties Durbes pilī, Tukuma policijas iecirknī, citviet tuvējā apkārtnē. Pilī pabijām teju visās telpās, bet policijas iecirknī uzzinājām, ka ir Tukumā tāds vīrs, kuram ir gan milicijas auto, gan citi padomju gadu aksesuāri. Pie viņa arī aizbraucām. Un, kaut arī nekāda īpašā iemesla fotosesijai nebija, beigu beigās sanāca labāk nekā cerēts – ļoti foršas bildes…

Interviju lasiet otrdienas, 12. marta, laikrakstā.