8. februārī notika Zemkopības ministrijas rīkotā konference «Lauki, Lauksaimniecība. Nauda. Kam un kā tērējam?», kurā runāja par Latvijas lauksaimniecību ilgtermiņā, par dilemmām un sasniedzamajiem mērķiem.

Uzstājās zemkopības ministrs Mārtiņš Roze, Latvijas Lauksaimniecības universitātes Ekonomikas fakultātes dekāne Irina Pilvere, Rīgas Ekonomikas augstskolas profesors antropologs Roberts Ķīlis, Banku augstskolas Biznesa un finanšu pētniecības centra valdes priekšsēdētājs Andris Nātriņš, Ekonomikas ministrijas Eiropas Savienības fondu departamenta direktors Edmunds Valantis, Latvijas pašvaldību savienības priekšsēdis Andris Jaunsleinis, vairāku banku pārstāvji, Lauksaimniecības organizāciju sadarbības padomes valdes locekle Aija Balode un Tukuma rajona zemnieku saimniecības «Joži» īpašnieks Gunvaldis Sproģis.

Par pašreizējo situāciju laukos visai pretrunīgas bija Gunvalda Sproģa un Aijas Balodes uzstāšanās, kas arī veicināja jautājumus no zāles.

Konference mudināja domāt par naudu, ko ieguldām laukos. No vienas puses, pareizi būtu to ieguldīt tikai un vienīgi saimniecībās, kas ražo produkciju. Tas dotu iespēju ražot vairāk, lētāk, efektīvāk. Taču – ko darīs tie, kas vēl joprojām nodarbojas ar naturālo saimniecību un tikai izdzīvo? Lielās saimniecības var attīstīties un paplašināties tikai uz mazo saimniecību rēķina. Vai cilvēki masveidā dosies uz pilsētām? Neatbildēts paliek jautājums, kas valstī šos stratēģiskos un sociālos jautājumus risina. Paredzams, ka līdz 2013. gadam puse no nepilna miljarda latu, kas tiek saņemti kā atbalsts lauksaimniecībai, paliks lauksaimniecībai, bet otra puse – lauku vides uzturēšanai. Tātad vēl kādu laiku turpināsies līdzšinējā politika.

Piedāvājam lasītājiem iepazīties ar konferencē izteiktajiem viedokļiem; iespējams, tie palīdzēs pieņemt pareizo lēmumu, plānojot savas saimniecības nākotni.

Atbalsts nepieciešams ražotājam

Par to, kas varētu mainīsies tālākā nākotnē, bija iespējams apjaust ministra M. Rozes konferences atklāšanas uzrunā:

– Tāds finansējums, kādu pašlaik saņemam, no valsts un Eiropas savienības, nebūs mūžīgs. To saprotamam mēs visi, un tāpēc ir svarīgi apzināties, kādas ir prioritātes zemkopībā. Ir skaidrs, ka Latvijas lauksaimniecībā uzsvars jāliek uz ražošanu.

Tomēr arī ražojošajai lauksaimniecībai ir paredzama nākotne – ar dažiem ļoti svarīgiem priekšnosacījumiem: pirmkārt, ideja un apņēmība to īstenot, otrkārt, prasme novērtēt situāciju un pareizi rīkoties, treškārt, spēja sadarboties savstarpēji un ar valsts institūcijām, reaģēt uz pārmaiņām tirgū, kas ir īpaši svarīgi, jo situācija mainās nepārtraukti, un visbeidzot lauzt mūžseno priekšstatu, ka lauksaimniecība pamatos ir nerentabls bizness, kas tiek balstīts no valsts. Varbūt tas skan skarbi, bet katram pašam ir jāizšķiras, vai turpināt savu saimniecisko darbību laukos, turklāt turpināt ko tādu, lai dotos tirgus orientētā virzienā. Lauksaimniecība nav tradicionāls dzīves veids, bet gan nozare, kurā cilvēki strādā, lai pelnītu. Tāpat kā jebkurā citā uzņēmējdarbības nozarē. Valsts palīdzēs tiem, kam lauksaimniecībā ir skaidri nākotnes plāni. Atbalsts nav bezizmēra, un tāpēc mums ir jāizvirza prioritātes.

Iespējas lauksaimniecības attīstībai ir. Taču jārēķinās ar mūžam mainīgo tirgus situāciju un arī atkarību no laika apstākļiem, kas zemniekam jāiekļauj savā biznesa plānā. Zemkopība nekad nenesīs ātru peļņu. Ar to jārēķinās jebkuram, kas darbojas šajā jomā. Jārēķinās, ka lauksaimniecības kooperācija ir viens no Latvijas lauksaimniecības attīstības stūrakmeņiem. Tā atvieglo gan finanšu piesaisti, gan arī saražotās produkcijas realizāciju.

Atbalstu saņem, bet neražo

Latvijas Lauksaimniecības universitātes Ekonomikas fakultātes dekāne, profesore I. Pilvere vērtēja līdzšinējo lauksaimniecības attīstību un mēģināja iezīmēt nākotnes līnijas:

– Pētot, cik liels īpatsvars saimniecībā ir saņemtajam valsts un Eiropas savienības atbalstam, redzam, ka atbalsts mazajās un vidējās saimniecībās ir puse no saražotās produkcijas vērtības, bet lielajās saimniecībās atbalsta apjoms no saražotās produkcijas vērtības veido 1/3. Salīdzinot pieauguma tempus, atbalsta apjoms lielajās saimniecībās ir audzis straujāk nekā mazajās. Lauksaimnieki zina, kāda atbalsta daļa veido viņa ienākumus. Ja 2004. gadā mazajās saimniecībās atbalsta apjoms no netto ienākumiem bija 3/4, lielajās gandrīz 100%, tad 2006. gadā visās saimniecību grupās atbalsta apjomi būtiski pārsniedza netto ienākumus.

Principā Vidzemes, Latgales, Kurzemes un Zemgales reģionos veidojas līdzīga situācija – saimniecību peļņu veido atbalsta apjoms. Ja 2007. gadā atbalsta nebūtu, peļņas arī nebūtu, bet Pierīgas reģionā saimniecības ir mazāk atkarīgas no atbalsta apjoma. Latvijā ir 133 004 saimniecības, no tām 51 935 ražo produkciju un saņem vienotos platībmaksājumus, bet pavisam platībmaksājumus saņem 77 559 saimniecības, tātad 25 624 saimniecības saņem maksājumus, bet tirgum neko neražo. (Ziemeļkurzemes reģionā ir 10 321 saimniecības, vienoto platībmaksājumu saņem 5 228 saimniecības, tirgus produkciju ražo 3 426 saimniecības, tātad maksājumus saņem, bet produkciju neražo 1 802 saimniecības. – Aut.)

Uz ko cerēt nākotnē?

I. Pilvere:

– Līdz 2013. gadam lauksaimniecībā sagaidāms valsts atbalsts 2,5% apjomā no kopbudžeta, tāds tas ir arī tagad. Vien nav skaidri saprotams, kāpēc šogad nepieauga kopējais atbalsta apjoms, jo budžets ir lielāks. Tātad lauksaimnieki gadā saņems 23,2 miljonus latu, 18,1 miljonu latu par realizētajiem SAPARD projektiem, 128,6 miljonus latu no struktūrfondiem, no ELFLA – 136,7 miljoni latu un tiešie maksājumi – 66,2 miljoni latu. Ja sarēķina, tad jaunais lauksaimniecības attīstības programmdokuments paredz, ka lauku attīstības nauda paredzēta vairāk nekā līdz 2007. gadam. Tiešmaksājumiem arī jāpieaug. Kopumā redzamas pozitīvas iezīmes, bet tik strauja izaugsme kā iepriekšējos gados, kad ienāca Eiropas savienības finansējums, nav sagaidāms, kaut gan kopējais naudas apjoms palielināsies.

Daudzas lietas tiek paredzētas no jauna, un tāpēc 2008. gads lauksaimniekiem ir jaunu izaicinājumu gads. 2007. gadu viņi var uzskatīt par samērā veiksmīgu, jo ražas bija labas, cenas pieauga; no cenu pieauguma viedokļa šis gads nevarētu būt tik labs. Atbalsta apjoms turpinās palielināties, bet salīdzinājumā ar iepriekšējo gadu, tomēr prognozējam vien nelielu izaugsmi stratēģijas galvenajās jomās.

Laukiem kopumā 2007. līdz 2013. gadā paredzēti 11,53 miljoni eiro lauku iedzīvotāju profesionālās kvalifikācijas un zināšanu palielināšanai, kā rezultātā sagaida darba produktivitātes palielināšanos par 43 eiro uz vienu lauksaimniecībā strādājošo. Lauksaimniecības uzņēmumu konkurētspējas paaugstināšanai paredzēti 477,81 miljoni eiro, alternatīvu ienākumu veidu radīšanai – 124,56 miljoni eiro, meža nozares mikro un mazo komersantu konkurētspējas paaugstināšanai – Ls 87,30 miljoni eiro; dabas vērtību un bioloģiskās daudzveidības saglabāšanai – 145,96 miljoni eiro, pievilcīgu ainavu veidošanai – 178,40 miljoni eiro, infrastruktūras uzlabošanai – 83,04 miljoni eiro, lauku kultūras mantojuma saglabāšanai – 23,07 eiro.

2008. gadā attīstība būs atkarīga no katras saimniecības efektivitātes paaugstināšanas, kas nozīmē precīzi lietot un taupīt resursus, lietot precīzās izsējas sējmašīnas, meklēt jaunus risinājumus.

Tāpat arī meklēt iespējas kompensēt galveno saražoto produktu cenu.

Uzstāšanās noslēgumā I. Pilvere aicināja lauksaimniekus izmantot jaunās valsts un ES atbalsta iespējas, izprast nosacījumus, spēt sagatavot projektus, nenokavēt termiņus. Savukārt Zemkopības ministriju I. Pilvere aicināja skaidrot lauksaimniekiem, kur, kad un kā tiks pievienots vienotais platībmaksājums, savstarpējas atbilstības ieviešanas risku un tā iespējamo samazināšanu, rēķināt, kā kopējās lauksaimniecības attīstības ieviešanas politika ietekmēs ražošanu, kā lauksaimniecību ietekmēs iespējama kvotu atcelšana, skaidrot atbalsta saņemšanas nosacījumus, turpināt administratīvā sloga samazināšanu, sevišķi saistībā ar dažādu pārbaudošo institūciju veiktajām darbībām, statistikas datu pieprasījumu saimniecībām.

Lauku Atbalsta dienestam vajadzētu sagatavot un regulāri publicēt savā mājas lapā internetā grafiku par tiešo maksājumu saņemšanu, lai lauksaimnieki un viņus finansējošās institūcijas skaidri zinātu iespējamo naudas plūsmu lauksaimnieku kontos, jo Eiropas komisijas noteiktie termiņi (1. decembris – 30. jūnijs) ir pārāk plaši. Tāpat arī vajadzētu skaidrot atbalsta aprēķināšanas principus, iepirkuma procedūras jauno izpratni piemērošanai Lauku attīstības programmas investīciju pasākumos.

Tika vēlēts bankām nebaidīties no lauksaimniekiem un risināt kredītu un līzingu piešķiršanu, bet daudzajām valsts institūcijām neradīt nevajadzīgus birokrātiskus šķēršļus uzņēmējdarbībai.

Konferences dalībnieku jautājumi

– Parasti lauksaimniekiem pārmet, ka viņi saņem miljonus, taču, ja nebūtu ši saņemtā atbalsta, veikalos produkti būtu vēl dārgāki. Vai nevajadzētu runāt par to, ka tas faktiski ir atbalsts produktu patērētājiem?

M. Roze:

– Jūs precīzi raksturojāt psiholoģisko attieksmi, bet situācija ir saspringtāka vecajās Eiropas dalībvalstīs. Ja salīdzinām pārtikas cenas Francijā un Vācija un tās, kas ir Latvijā, (…) jāņem vērā, ka atbalsta līmenis Francijā un Vācijā ir daudz lielāks. Tur sabiedrības spiediens, ka viņi neredz, kā lielais Eiropas Savienības atbalsts ietekmē viņiem pieejamās pārtikas cenas, ir viens no tiem iemesliem, kāpēc pēc 2013. gada paredzēts mainīt atbalsta kārtību un apjomus. Lauksaimniecības sadaļa ir neatraujama no valsts un Eiropas Savienības vispārekonomiskās attīstības kopumā.

Lai nodrošinātos pret ražošanas zaudējumiem

Par riskiem lauksaimniecībā konferencē uzstājās Banku augstskolas biznesa un finanšu pētniecības centra valdes priekšsēdētājs Andris Nātriņš:

– Lauksaimniecības risku vadības koncepcijas izstrāde iekļauta valdības 100 dienu rīcības plānā. Risku vadības modelim jārada sistēma, kurā paredzēta ražotāja līdzatbildība un ieinteresētība ilgtermiņā uzturēt galveno ražošanas resursu – zemi. Pastāvošā prakse, kad valdība kompensē nelabvēlīgo meteoroloģisko apstākļu ietekmes sekas, mudina lauksaimniekus pie pirmās izdevības pieprasīt kompensācijas, un valdībai, izmaksājot kompensācijas, nav iespējams izvērtēt, vai ražotāji pielikuši visas pūles, lai nelabvēlīgo apstākļu ietekmi mazinātu. Pašlaik Latvijā palielinās to saimniecību skaits, kurām ir zemākas izturības slieksnis pret laika apstākļu iedarbību. Lauksaimniecības risku, īpaši ražas zudumu risku vadības sistēmas izveide ir prioritārs uzdevums Latvijā, kas, veiksmīgi izstrādājot koncepciju un izvēloties pareizo modei, var ne tikai nodrošināt precīza zaudējumu kompensācijas mehānisma radīšanu, bet arī stimulēt lauksaimniekus uzlabot zemes auglību un noturību pret negatīvo faktoru ietekmi, izmantojot Eiropas Savienības struktūrfondu finansēšanas iespējas. Lauksaimniecības risku vadības sistēma būs efektīvāka, ja tajā izdosies iekļaut privātos partnerus – apdrošinātājus.

Sāpīgais finanšu jautājums

Latvijas bankas Monetārās politikas pārvaldes galvenais ekonomists Uldis Rutkaste:

– Finanšu jautājums lauksaimniekiem ir diezgan sāpīgs. Naudas cena pēdējā laikā pieaugusi ne tikai Latvijā. Tā kā dzīvojam globālā pasaulē, tad notikumi globālos finanšu tirgos atstāj ietekmi arī uz Latviju, kur to nosaka situācija Eiropā. Ņemot vērā, ka lats ir piesaistīts eiro, mūsu likmes saistītas ar Eiropas Centrālās bankas lēmumu un situācijas attīstību. Finanšu krīze, kas sākās ASV, savu ietekmi deva arī Eiropā. Tāpēc pilnīgi droši nav zināms, cik ilgs laiks paies, līdz stabilizēsies situācija finanšu tirgū. Bankas savas procentu likmes nosaka, ņemot vērā centrālās bankas procentu likmes, naudas tirgus likmes un kredītprocentu likmes. Centrālās bankas parasti skatās uz ekonomikas attīstības ciklu: ja ekonomika strauji iet uz augšu, rodas riski inflācijai, tad Centrālā banka palielina procentu likmes; ja ekonomika sāk virzīties uz leju, centrālā banka parasti samazina procentu likmes. Latvijas mērogiem 2 vai 3% inflācija nav liela, bet Eiropas mērogiem tā jau ir strauja. Tas, ka, no vienas puses, izaugsme ir strauja, sāka radīt inflāciju un sasprindzinātību enerģētikas tirgos. Tā rezultātā Eiropas Centrālā banka palielina procentu likmes, ko mēs šobrīd izjutīsim, jo eiro procentu likmes pieaugušas arī Latvijā. Šobrīd situācija ir visai interesanta: no vienas puses, Eiropas ekonomika sāk virzīties atdzišanas virzienā, no otras puses, spiediens uz inflāciju nav mazinājies un nav skaidrs, kā situācija attīstīsies saistībā ar norisēm finanšu tirgos. Šobrīd grūti prognozēt, kā eiro procentu likme attīstīsies nākotnē. Skatoties, kā tās mainījušās līdz šim, varētu būt, ka tās pēc kāda laika samazināsies. Latvijā naudas tirgus likmes līdz pat pagājušā gada sākumam svārstījās Latvijas bankas procentu likmju noteiktajās robežās, taču, ņemot vērā pēdējā laika attīstību, Latvijas ekonomisko pārkaršanu, makroekonomisko risku saasināšanos un vētrainos notikumus valūtas tirgos, jāsaka, ka latu tirgus likmes stipri pieaugušas un šobrīd atrodas virs Latvijas bankas noteiktās procentu likmes robežas.

Sagaidāms lēnāks resursu pieaugums

Uldis Rutkaste:

– Arī komercbankas, raugoties nākotnē, nesagaida, ka procentu likmes varētu strauji kristies, nākotnē tās saglabās salīdzinoši augstu līmeni. No vienas puses, esam lielā mērā atkarīgi no globālajām norisēm, no otras puses, ņemot vērā vētraino attīstību, ka radušies makroekonomiskie riski, augsta inflācija, augsts tekošā konta deficīts, tas rada nenoteiktības sajūtu, un bankas to ieceno procentu likmēs. Tāpēc procentu likmes latos nebūs zemas.

Kur tad bankas rod resursus kreditēšanai? Tā ir aizņemšanās, saistību palielināšana ārvalstu bankās. Mūsu mātes bankas pārsvarā ir Skandināvijā un Vācijā, kas aizdot savus līdzekļus Latvijas komercbankām, kuras savukārt aizdot Latvijas iedzīvotājiem. Līdz šim ārvalstu mātes bankas strauji iepludināja lielus resursus, un tas bija viens no nozīmīgākajiem faktoriem, kādēļ Latvijā ir šāda makroekonomiskā situācija. Jācer, ka šīs bankas ir pieņēmušas lēmumu, – lai situāciju stabilizētu, lai atbalstītu Latvijas makroekonomisko stabilitāti, turpmāk šos resursus turpinās aizdot, resursu pieaugums būs, taču daudz lēnāks. Līdz ar to nauda tik viegli vairs nebūs pieejama.

Lats sācis "staigāt" noteiktajās robežās

U. Rutkaste:

– Runājot par lata kursu, jāņem vērā, ka šajā periodā, kad ārvalstu kapitāla ieplūdums bija ļoti spēcīgs, pieprasījums pēc latiem bija un ārzemju valūta intensīvi tika konvertēta pret latiem, kas noteica to, ka lata kurss visu laiku turējās esošajās robežās. Lats bija spēcīgāks. Bet, ņemot vērā iepriekšminētos faktorus, lata kurss ir sācis "staigāt" Latvijas bankas noteiktajās koridora robežās. Ar šīm norisēm būtu jārēķinās arī nākotnē, kad lata kursa svārstības varētu būt ±1% robežās un diez vai būs tā, ka tas stabili stāvēs tikai pie apakšējās robežas.

Šogad lauksaimniecībai, mežsaimniecības un zvejniecības sektorā kopā izsniegti 300 miljonu latu liels kredīts. Pamatā kredīti izsniegti pret hipotēku ķīlu.

– Neviena nozare tik daudz nav nopelnījusi kā bankas – 370 miljoni ir pagājušā gada tīrā peļņa. Nezinu nevienu tautsaimniecības nozari, kur būtu tik milzīga peļņa. Ja runājam par bankām, tad viens no svarīgākajiem momentiem ir nodrošinājumi skaidrā naudā, jo pamatā Latvijā cilvēki nav bagāti. Šis pašnodrošinājums ir ļoti būtisks. Ja mēs aizejam pie bankām, kuras pamatā ir ārzemju bankas, mums ir samērā grūti…

– Peļņu nosaka arī apjoma pieaugums, un, ja skatāmies uz to, tad kredītapjoms ir pieaudzis dramatiski. 2001. un 2002. gadā kredītapjoms bija 20% no IKP, bet šogad tas tuvojas jau 100% no IKP.