Būtiskās grūtībās nonākusī Kipra nesen bijusi spiesta lūgt starptautiskajiem aizdevējiem finanšu palīdzību. Apskatot statistikas datus, var redzēt, ka notikumi Kiprā, protams, radījuši zināmu svārstīgumu globālajos finanšu tirgos. Tomēr kopumā tirgus reakcija uz 25. marta agrajā rītā panākto vienošanos par palīdzības piešķiršanu Kiprai bijusi salīdzinoši mierīga. Savukārt medijos mēs varējām vērot saniknotu protestētāju pūļus, savas valsts likstās vainojot eiro zonu un tā saucamo Troiku (Starptautiskais Valūtas fonds, Eiropas Komisija, Eiropas Centrālā banka). Šī raksta galvenais mērķis ir sniegt viedokli par Kipras problēmu cēloņiem un šo problēmu risināšanas ceļiem.

Sākumā par cēloņiem. Pēdējā laikā medijos izskanējis viedoklis, ka Kipras ekonomiskais modelis ir izgāzies. Mēģināsim noskaidrot, kas tad Kipru novedis šādās grūtībās.

Kiprai bieži pārmests tās kā ārzonas finanšu centra jeb nodokļu paradīzes valsts statuss. Vai tiešām mazas salas ekonomikas specializācija nerezidentu apkalpošanā, piedāvājot tiem labvēlīgus apstākļus biznesa attīstībai, ir pašreizējo problēmu saknē un novedusi šo nelielo valsti līdz dziļai krīzei?

Pēc būtības nodokļu paradīzi var definēt kā valsti vai teritoriju, kura potenciālajiem investoriem piedāvā tādas salīdzinošās priekšrocības kā zemas nodokļu likmes, augstu vietējā darbaspēka kvalifikāciju, labvēlīgu regulējumu u.c.

Viedokļi par šādu finanšu centru lomu un ietekmi uz ekonomikas izaugsmi ekonomistu vidū dalās. Daži norāda uz zaudējumiem, ko nodokļu paradīzes nodara globālajai ekonomikai, sekmējot izvairīšanos no nodokļu nomaksas un radot labvēlīgus nosacījumus ienākumu slēpšanai un naudas atmazgāšanai. Citi savukārt saskata daudz pozitīvu momentu. Tā, piemēram, ASV Mičiganas Universitātes profesors Džeimss Hainss (James R. Hines Jr.) savā pētījumā «Treasure Islands» norāda, ka nodokļu paradīzes vidēji aug straujāk nekā citas valstis. Pētījuma rezultāti liecina, ka nodokļu paradīzes sekmē finanšu pakalpojumu tirgus attīstību tajās valstīs, kuras izmanto to pakalpojumus, veicina darba produktivitāti, mazina finansējuma izmaksas utt.

Tomēr ir arī savas ēnas puses. Kipras gadījums uzskatāmi ilustrē potenciālās problēmas, kuras var būt saistītas ar lielu finanšu centru izaugsmi valstīs ar mazu ekonomiku (arī nodokļu paradīzēs). Tieši banku sektors, kas ir nesamērojami liels salīdzinājumā ar valsts ekonomiku un kurā riski netiek pienācīgi pārvaldīti, nevis nerezidentu apkalpošanas biznesa modelis kā tāds, ir fundamentāls Kipras problēmu cēlonis.

Kā liecina Eiropas Centrālās bankas statistikas dati, 2012. gada beigās Kipras banku aktīvi (kas veido aptuveni 90% no nacionālās finanšu sistēmas) bija vairāk nekā 7.4 reizes lielāki par valsts iekšzemes kopproduktu (IKP). Kā redzams attēlā, Kiprā banku sistēmas lielums attiecībā pret IKP ir krietni augstāks nekā Lielbritānijā (5.2 reizes), Francijā (4), Vācijā (3.2) un arī vidēji Eiropas Savienībā (3.5). Salīdzinājumam – Latvijas banku kopējo aktīvu pārsvars par IKP pērn bija tikai 1.3 reizes (sk. att.).

Jāatzīst, ka Kiprai tomēr ir tālu līdz Luksemburgai, kur banku aktīvi vairāk nekā 22 reizes pārsniedz valsts ekonomikas kopapjomu. Tomēr šeit jāpiebilst, ka Luksemburgas banku sistēmu gandrīz pilnībā veido ārzemju banku meitas bankas, savukārt Kipras banku sistēmā aptuveni divas trešdaļas ir bankas ar vietējo kapitālu. Turklāt, kā liecina statistika, Luksemburgas, kā arī Maltas, Lielbritānijas un Dānijas lielo banku sektoru darbības rezultāti (pelnītspēja un aktīvu kvalitāte) pēdējos gados ir nesalīdzināmi labāki nekā Kiprā.

Attēls. Banku sektora aktīvi pret IKP (2012. gada beigas, %)

Avots: ECB, Eurostat, LB aprēķini.

Ekonomistu pētījumu rezultāti norāda uz to, ka liela finanšu sistēma var stimulēt izaugsmi īstermiņā. Taču ilgtermiņā tas var radīt arī nozīmīgus riskus. Laika periodā no 2000. līdz 2008. gadam Kipras pakalpojumu eksports (kur lielāku daļu veidoja tieši finanšu pakalpojumi) vidēji veidoja 42% no IKP, salīdzinot ar 8% vidēji eiro zonā («Barclays Research» dati). Tas tādējādi kļuva par galveno Kipras ekonomikas izaugsmes dzinējspēku, bet noteica arī tās lielu atkarību no ārējā pieprasījuma un finansējuma.

Kipras banku sektora specifiku salīdzinājumā ar pārējām eiro zonas valstīm nosaka arī liela atkarība no finansējuma tieši noguldījumu veidā. Noguldījumu pieaugums Kipras banku sektorā bija īpaši straujš pirmskrīzes posmā un palēninājās tikai pēdējo divu gadu laikā. Rezultātā piesaistīto noguldījumu apjoms 2012. gada beigās, kā liecina Kipras centrālās bankas dati, sasniedza 70.2 miljardus eiro jeb aptuveni 390% no IKP. Šeit jāuzsver, ka būtisks noguldījumu apjoma pieaugums Kipras banku sistēmā sācies daudz agrāk par valsts pievienošanos eiro zonai 2008. gadā. Tādējādi nepamatots izskatās Latvijas medijos izskanējušais apgalvojums par to, ka tieši dalība eiro zonā ir vainojama Kipras bankas problēmās, un ka Latvija, iestājoties eiro zonā, kļūs par nākamo Kipru.

Vēl viena Kipras banku sektora specifiskā īpatnība ir ļoti liela ekspozīcija pret dzīļu krīzi pārdzīvojošo Grieķijas ekonomiku. Pērn privātā sektora iesaistīšana (PSI) Grieķijas parādu krīzes risināšanā Kipras bankām nesa aptuveni 4 miljardu eiro lielus zaudējumus.

Tomēr jāatzīst, ka dažos svarīgos aspektos Kipras situācija izskatās ļoti līdzīga tai, kurā atrodas daudzas citas valstis. Pārmērīgs banku aktīvu pieaugums uz piesaistīto līdzekļu rēķina, paļaušanās uz ārējo finansējumu, straujš ieguldījumu pieaugums nekustamo īpašumu sektorā (kā iekšzemē, tā arī ārzemēs) un salīdzinoši zems kapitalizācijas līmenis ir problēmas, kuras ir raksturīgas ne tikai Kipras, bet arī daudzu citu valstu (Eiropā un visā pasaulē) banku sistēmām.

Pārmērīgs Kipras banku izsniegto kredītu pieaugums (gandrīz 3 reizes kopš pievienošanās Eiropas Savienībai) veicināja investīciju bumu nekustamo īpašumu tirgū un cenu burbuļa veidošanos (Kipras centrālās bankas dati liecina, ka 2006.-2008. gadā cenu pieaugums pārsniedza 50%). Krīzes periodā banku liela ekspozīcija pret nekustamo īpašumu tirgu un cenu burbuļa plīšana noveda pie strauja slikto kredītu pieauguma banku bilancēs (pašlaik trīs lielākās Kipras bankās šādu kredītu īpatsvars, kā liecina Barclays speciālistu dati, vidēji veido no 18% līdz 27%).

Tas kopumā liek secināt, ka pašreizējas Kipras banku sektora problēmas galvenokārt izriet no pārāk agresīvas un nepārdomātas investīciju politikas, bankām ieguldot savu noguldītāju līdzekļus riskantos aktīvos. Kredītportfeļa kvalitātes pasliktināšanās un Grieķijas aktīvu norakstīšanas dēļ Kipras banku sektora kopējie zaudējumi 2011. gadā un 2012. gada trīs ceturkšņos pārsniedza 7.6 miljardus eiro (Starptautiskā Valūtas fonda dati). Salīdzinoši zema kapitalizācija ierobežo Kipras banku spēju absorbēt tik lielus zaudējumus, tāpēc priekšplānā izvirzījās jautājums par to maksātnespēju.

Jāatzīst, ka ne tikai banku sektora, bet arī visas tautsaimniecības attīstība Kiprā pirms globālās krīzes un arī krīzes laikā bija nelīdzsvarota un noveda līdz būtiskai ārējai un iekšējai nelīdzsvarotībai. To uzskatami raksturo būtisks maksājumu bilances tekošā konta deficīta pieaugums (2008. gadā, kā liecina Barclays Research dati, tas sasniedza 16% no IKP, salīdzinot ar 13% Grieķijā, 11% Portugālē, 9% Spānijā un 6% Īrijā). Labvēlīgs nodokļu režīms veicināja strauju ārzemju kapitāla ieplūdi. Kipras dzīvošana uz parāda atspoguļojas ne tikai banku, bet arī pārējo tautsaimniecības sektoru statistikā. Kiprai ir trešais lielākais privātā sektora (mājsaimniecību un uzņēmumu) parāda līmenis Eiropas Savienībā. Tas veido ap 280% no IKP (Eurostat, 2011. gada dati).

Ekonomikas izaugsmes tempu palēnināšanās atspoguļojās valsts fiskālās situācijas pasliktināšanā. 2009.-2011. gados vidēji valsts budžeta deficīts bija 5.9% no IKP (Eurostat un Latvijas Bankas aprēķini). Tas nozīmē, ka valsts budžetā līdzekļu banku sektora glābšanai nebija un Kipras valdība bija spiesta lūgt eiro zonai finanšu palīdzību.

Barclays speciālisti lēš, ka izdevumi Kipras banku rekapitalizācijai sasniegtu aptuveni 60% no IKP. Tas būtiski pārsniedz citu problemātisko eiro zonas valstu, proti, Īrijas (40% no IKP), Grieķijas (27%) un Spānijas (6.5%) ieguldījumus banku glābšanā. Kopumā Eiropas Savienībā 2008.–2011. gadu laikā Eiropas Komisijas apstiprināto banku atbalsta pasākumu kopapjoms sasniedza 4.5 triljonus eiro jeb 37% no Eiropas Savienības IKP.

Šajā kontekstā noteikti jāpiemin arī Islandes piemērs. Kā pretargumentu medijos izskanējušam viedoklim par to, ka Islande krīzes laikā netērēja nodokļu maksātāju līdzekļus savu banku glābšanai un tādējādi veiksmīgi izkļuva no krīzes, var minēt Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas datus. Tie liecina, ka tiešie budžeta izdevumi finanšu krīzes pārvarēšanai Islandē sasnieguši aptuveni 20% no IKP.

Visi augstāk minētie fakti skaidri norāda uz to, ka, neatkarīgi no izvēlēta risinājuma modeļa, krīzes pārvarēšanas izmaksas ir lielas.

Vērtējot Kipras krīzes galīgo risinājuma variantu, jāatzīst, ka krīze ir devusi mācību, bet nav ielikusi politiķu rokās brīnumnūjiņu, kura acumirklī varētu atrisināt Kipras banku maksātnespējas problēmas un nodrošināt Kipras iedzīvotājiem gaišāku nākotni. Jebkurš no alternatīvajiem risinājuma variantiem, kas atradās uz politiķu galda, bija lielākā vai mazākā mērā sāpīgs. Katram variantam potenciāli būtu sekas, kas skartu ne tikai Kipras, bet arī visas Eiropas finanšu sistēmu.

Kā zināms, 16. martā sākotnēji panāktā vienošanās, kuru Kipras parlaments noraidīja, paredzēja vienreizējas stabilitātes nodevas piemērošanu noguldījumiem, kuri izvietoti Kipras bankās. Strīdīgākais un, pēc manām domām, arī bīstamākais moments šajā piedāvājumā bija saistīts ar to, ka nodevu tika plānots piemērot pilnīgi visiem rezidentu un nerezidentu noguldījumiem, ieskaitot noguldījumus līdz 100 000 eiro, kuri atbilstoši likumdošanai visā Eiropas Savienībā ir aizsargāti ar nacionālajām noguldījumu garantiju shēmām.

Garantēto noguldījumu aplikšanai ar nodevu potenciāli varētu būt ļoti negatīvas sekas kā Kipras, tā arī visas Eiropas Savienības banku sistēmai. Noguldījumu garantiju shēmu pamatprincipu pārkāpšana varētu būtiski mazināt investoru un noguldītāju uzticību bankām un pat izraisītu masveida finansējuma aizplūdi kā no Kipras, tā arī no citām, it īpaši problemātiskajām eiro zonas valstīm. Apzinoties šos riskus, šis priekšlikums tika noraidīts.

Eiropas Centrālās bankas brīdinājums neturpināt likviditātes atbalstu Kipras bankām paātrināja galīgā lēmuma pieņemšanu, kas salīdzinājumā ar sākotnējo variantu ir “veselīgāks”, jo ir vērsts uz banku sektora restrukturizāciju. Lēmums paredz, ka otrā lielāka Kipras banka Laiki tiks likvidēta, sadalot to “labajā” un “sliktajā” daļā. “Labā” daļa, ieskaitot nodrošinātos noguldījumus (līdz 100 000 eiro), tiks pievienota valsts lielākajai bankai – Bank of Cyprus – kura ar tā saucamās bail-in procedūras palīdzību tiks rekapitalizēta un turpinās darbu. Paredzēts, ka 37.5% no nenodrošinātājiem noguldījumiem Bank of Cyrpus tiks konvertēti bankas akcijās, 22.5% uz laiku tiks iesaldēti un perspektīvā pilnīgi vai daļēji arī varētu būt pakļauti konvertācijai bankas akcijās. Atlikušie 40% no nenodrošinātajiem noguldījumiem tiks arī uz laiku iesaldēti, bet par tiem banka turpinās aprēķināt procentu ienākumus.

Rezumējot vēlos pateikt, ka Kipras fundamentālo problēmu mūsdienu finanšu žargonā var nosaukt par “too big to bail out” problēmu. Kipras pārsvarā rezidentiem piederošā banku sektora (kas nozīmē, ka problēmu gadījumā nevar paļauties uz ārzemju īpašnieku palīdzību) straujā izaugsme atbilstoši palielinājusi arī risku pārvaldīšanā pieļauto kļūdu cenu. Kipras krīzes stāsts, līdzīgi daudzu citu valstu stāstam, mums atkal uzskatāmi rāda, cik bīstama ir eiforija, kas liek nepārdomāti uzņemties pārāk lielus riskus (kā liecina Laiki un Bank of Cyprus bilanču dati, tās arī 2010. gadā, kad par Grieķijas problēmām tika runāts jau pilnā balsī, turpināja palielināt savu Grieķijas suverēno vērtspapīru portfeli), par kuriem vēlāk nākas dārgi maksāt.

Kipras pievienošanos eiro zonai nevar uzskatīt par iemeslu straujai nerezidentu ieguldījumu pieplūdei un banku sektora lieluma pārmērīgai izaugsmei, jo šie procesi bija aktivizējušies daudz agrāk. Tieši pretēji – dalība eiro zonā Kiprai nodrošināja papildu iespējas. Kipras komercbankām, atšķirībā no Latvijas komercbankām, ir pieejami Eiropas Centrālās bankas likviditātes atbalsta instrumenti. Bez likviditātes atbalsta eiro zona sniedz Kiprai arī finansiālo palīdzību aizdevuma veidā. Palīdzība tiek sniegta tādā apjomā, lai neapdraudētu valsts parāda ilgtspēju, tas ir, lai valsts spētu aizdevumu atmaksāt. Tas pasargā arī pārējo eiro zonas valstu ieguldījumus eiro zonas glābšanas fondā, proti, Eiropas Stabilitātes mehānismā.

Pašlaik Kipras ekonomikas nākotne ir vietējo politikas veidotāju rokās. No vainīgo un ārējo ienaidnieku meklēšanas ir jāpāriet pie tautsaimniecības reformu īstenošanas, kas ļautu labot pašu pieļautās kļūdas un atrisināt pašu radītas problēmas, lai Kipras ekonomika varētu atgriezties pie ilgtspējīgas attīstības.