Kad iebrauc Tumē, Indras Bonfeldes māja «Pilsarāji» atrodas acu priekšā kā uz plaukstas. Māja kā jau māja, kurā savulaik dzīvojuši strādīgi, turīgi ļaudis. Bet kūts daudzus gadus bija pavisam pamesta un bez jumta. "Kā tāds ērms," viens otrs tumenieks ecējies, "bojā pagasta skatu. Ko cilvēki padomās? Kur Bonfeldi naudu liek? Zeķē vai glabā? Vajag sodīt!" Pamazām, palēnām I. Bonfelde, strādājot vairākās darbavietās un atvaļinājuma laikā piestrādājot, piepelnīja naudiņu. Mūrēja ķieģeli pie ķieģelīša, un, lūk, ēkai spāres plecos.

Un ne šādas tādas, bet varen augstu gaisā uzslējušās. Mākoņus baksta. Un nu ļaudis atkal melšot: "Kur tādu naudu viņa (Indra) izrāvusi? Bagāts brūtgāns?! Varbūt divi vai visi trīs? Nez, vai torni arī slies? Baznīcu, lustūzi atvērs?"

Pati I. Bonfelde teic: "Kūts ar kūtsaugšu, kur sienu liek, bija. Govis vairs neturēsim. Būs, kur mašīnas novietot. Augša vēl "aug" – tad jau manīs. Tukša ēka nepaliks. Jā, lustūzi, lustūzi ar apzeltītu jumtu būvēšu! Un valodotāji lai iegaumē to, ka gandrīz viss miests uzbūvēts uz mana tēvatēva zemes!"