Galvassāpes

Katram cilvēkam kaut reizi mūžā ir sāpējusi galva. Lielākā daļa, lai remdētu sāpes, lieto zāles. Dažiem vienmēr līdzi ir kāda pretsāpju tablete un izdzerto medikamentu apjoms – ievērojams. Tomēr visi – gan tie, kuri lieto pretsāpju zāles, gan tie, kuri tās nelieto – vēlas saprast galvassāpju īsteno iemeslu un iespējas tās novērst. Šajā rakstā par to, kas ir galvassāpju izraisītāji, kāda ir stresa un attiecību loma, kā arī ko iespējams darīt, ja galva sāp un turpina sāpēt.

Galvassāpju izraisītāji

Iemesli galvas sāpēšanai ir daudz un dažādi. Galvassāpes iedala divās lielās grupās. Viena grupa ir sekundārās galvassāpes – galva sāp dažādu slimību, organisku izmaiņu vai ķīmisku vielu iedarbības dēļ. Šādas ir galvassāpes pēc traumas (arī senas), iesnu vai deguna blakusdobuma iekaisuma gadījumā, acu, zobu slimību dēļ, pēc alkohola lietošanas. Sekundāras sāpes var izraisīt arī paaugstināta temperatūra, asinsspiediena svārstības, ateroskleroze, jaunveidojums, insults, meningīts, trijzaru nerva iekaisums u.c. Aptuveni 260 slimību gadījumā viena no sūdzībām var būt sāpoša galva.

Otra grupa ir primārās galvassāpes, kas skar cilvēkus, kuriem nav atklāti veselības traucējumi vai specifiskas slimības un izmeklējumi neuzrāda nekādas novirzes. Izplatītākās no primārajām galvassāpēm ir saspringuma sāpes un migrēna. Šo sāpju izcelsmē ļoti liela loma ir stresam jeb psiholoģiskiem faktoriem. Šajā rakstā vairāk tieši par to.

Galva var sāpēt arī sliktā gaisā, no izsalkuma, šķidruma trūkuma, neērtas pozas, atmosfēras spiediena izmaiņām, ciešas galvassegas, karstā laikā no auksta saldējuma.

Saspringuma galvassāpes rodas no kakla, sejas, plecu muskuļu sasprindzinājuma, tās ir nelielas vai vidēji stipras, trulas, spiedošas vai velkošas, tās izpaužas kā nepatīkama spiediena vai smaguma sajūta – it kā ap galvu būtu apjozta stīpa. Sāp visa galva, sāpes ilgst no dažām stundām līdz divām dienām.

Migrēnu izraisa smadzeņu asinsvadu paplašināšanās, tai raksturīgas stipras un pulsējošas sāpes, kas parasti ir vienā galvas pusē. Šīs sāpes nereti pavada slikta dūša, vemšana, ir izteikta jutība pret gaismu un troksni, pirms lēkmes var būt „aura” jeb mirgojoša gaisma acu priekšā, zibšņi. Lēkmes ilgums – no četrām stundām līdz trīs dienām. Lēkmes laikā cilvēks vislabāk jūtas tumšā, klusā istabā ar mitru dvieli uz pieres. Migrēna bieži sastopama arī citiem ģimenes locekļiem, biežāk sievietēm nekā vīriešiem.

Stress – galvassāpju avots

Šāds apgalvojums, proti, ka stress ir galvassāpju cēlonis, no vienas puses, ikvienam šķiet saprotams, bet, no otras puses, tas tomēr ir ļoti mīklains un neskaidrs apgalvojums. Visa dzīve ir satraukumu un raižu pilna, bet vienmēr un visiem taču nesāp galva. Nemiera jeb trauksmes pārdzīvojums ir cieši saistīts ar cilvēka personību, pieredzi, pasaules uztveri. Ir ļoti daudz variantu, kādas situācijas dažādiem cilvēkiem var izraisīt galvassāpes. Lūk, dažas no tām (tās kļūst par problēmu tad, ja atkārtojas atkal un atkal un ja vienīgā izeja no tām ir sāpes).

Galva var sāpēt, satiekoties ar nepatīkamiem cilvēkiem, taču ar nepatiku vien ir par maz, lai būtu sāpes. Sāpes parādīsies tad, ja cilvēks jutīsies nevarīgs vai bezpalīdzīgs konkrēto cilvēku klātbūtnē. Līdzīgi ir ar strīdiem – tie paši par sevi nevienam nekaitē, bet, ja ir grūtības sevi aizstāvēt, ja īstie vārdi ienāk prātā pārāk vēlu, tad pēc tam ir kauns un dusmas pašam uz sevi, arī galvassāpes ir klāt.

Gaidot kādu atbildīgu notikumu (eksāmenu, uzstāšanos, tikšanos, sarežģītu darbu), pārņem satraukums. Tas ir nepieciešams, jo mobilizē visus organisma resursus, taču, ja ir šaubas par savu varēšanu, kompetenci, ja ir neticība paša spēkiem, gaidas kļūst mokošas. Nereti cilvēki pārvērtē atbildīgu notikumu nozīmi, iedomājoties, ka no tiem atkarīga visa dzīve (kā vairumā gadījumu nebūt nav). Šādos gadījumos kļūdas iespēja iegūst dramatisku nozīmi un bailes sagrābj dzelžainās spīlēs. Kāds tur brīnums, ja sāk sāpēt galva.

Pārāk liela vecāku vēlme vadīt bērna dzīvi – „tev jākļūst par slavenu pianistu”, „tev nevajag draudzēties ar šo puisi” (neviens nav labs), „man ir bēdīgi, ja tu brīvdienas pavadi ar citiem cilvēkiem”, „šo tu nevilksi, tas ir briesmīgs, re, es tev noliku smukas drēbītes”. Šāda vecāku rīcība var būt bērna galvassāpju avots. Ja bērns sadumpojas, protestē un dusmas brīvi plūst, problēmu nebūs, bet, ja bērns neuzdrīkstas iebilst, klusējot piekāpjas, žēlo mammu, tad dusmas tiek aizturētas un bieži vien izlaužas kā psihosomatisks simptoms (traucējums izpaužas ķermenī, lai gan tā cēlonis ir psihē).

Arī liela slodze var novest pie sāpošas galvas, un arī šajā gadījumā viss nebūt nav tik vienkārši. Ikviens cilvēks jūt nogurumu, kas signalizē, ka tagad pietiks, ķermenim vajag atpūtu. Veselīgi ir to respektēt, plānot darbus, rēķinoties ar savu varēšanu, tomēr, ja spēku izsīkums izraisa kaunu un nepatiku pret sevi („man vajadzētu spēt vairāk”, „nedrīkst sevi lutināt”, „kas es par čīkstuli”) vai vainas sajūtu („visi strādā virsstundas, kā tad es atteikšos”), ja ir grūti palūgt palīdzību („stipram cilvēkam pašam ar visu jātiek galā”, „citiem ir savas rūpes, ko nu es viņus apgrūtināšu”), tad cilvēks iet un iet – sāpes var kļūt par veidu, kā ķermenis mēģina likt apstāties.

Strādāt nedraudzīgā kolektīvā nav patīkami nevienam. Risks iedzīvoties galvassāpēs ir tad, ja citu vērtējumam ir pārāk liela nozīme, ja ir saasināta vajadzība visiem patikt, ja ir mazvērtības izjūta, pa kuru citu kritizējošās piezīmes sāpīgi trāpa, ja ir grūti sevi aizstāvēt.

Arī cilvēkiem ar lielām ambīcijām jeb urdošu vēlmi gūt atzinību un panākumus ir risks ciest no sāpošas galvas. Viņus dzen neapmierinātība ar sasniegto, viņus kaitina un aizskar, ja no apkārtējiem nevar saņemt kāroto apbrīnu.

Visās šajās situācijās sastopama nevis vienkārši neapmierinātība, dusmas vai nepatika, bet gan iekšējais konflikts jeb jūtu pretrunas, kas cilvēku sasaista un noved strupceļā. Dažiem izdodas izaugt no savām grūtībām, izdodas kādā brīdī, kad vadzis pilns, pielikt punktu un rīkoties citādāk. Dažreiz tas prasa gadus – praksē zināmi piemēri, kad pēc vairākiem gadiem migrēna izzūd pati no sevis, jo cilvēkam izdevies atrisināt savu iekšējo konfliktu. Auglīgāk, vieglāk un ātrāk ir tad, ja palīdz kāds no malas. Un te ir darbs psihoterapeitam, kura rīcībā ir specifiski profesionāli paņēmieni, ar kuriem emociju samezglojumus atklāt un atrisināt. Terapijas rezultātā sāpju nomocītais iegūst fizisku atvieglojumu, dvēseles mieru un veldzējošo brīvību paust savas jūtas.

Ko darīt, ja sāp galva

Akūtu galvassāpju gadījumā jāvēršas pie ģimenes ārsta vai jāsauc neatliekamā medicīniskā palīdzība. Nedrīkst kavēties un noteikti jāuzmeklē ārsts, ja sāpes pavada kustību koordinācijas, runas, samaņas traucējumi, domāšanas vai uzvedības izmaiņas, spranda stīvums, augsta temperatūra, lēkmes, cilvēkiem pēc 50 gadiem arī dažādas sāpes.

Ja sāpes ir hroniskas, ģimenes ārstam, iztaujājot pacientu un veicot nepieciešamās pārbaudes, jātiek skaidrībā – tās ir primāras vai sekundāras. Sekundāras sāpes vairumā gadījumu izzudīs, ārstējot pamatslimību, proti, slimību, kas izraisa sāpes, vai veicot rehabilitāciju, ja tas nepieciešams.

Ja galvassāpes ir primāras (izmeklējumos novirzes neatrod), jādodas pie psihoterapeita vai psihosomatiskās medicīnas speciālista. Iespējams, būs nepieciešama arī fizioterapija, savukārt ģimenes ārsts, neirologs vai algologs nodrošinās medikamentozo ārstēšanu.

Tomēr galva turpina sāpēt…

Neskatoties uz plašām izmeklēšanas un ārstēšanas iespējām, daudzi cilvēki joprojām turpina ciest, kavēt darbu, ierobežot ikdienas aktivitātes galvassāpju dēļ. Kāpēc tā? Viens no iemesliem varētu būt psiholoģisko faktoru neiekļaušana ārstēšanā. Recepti zālēm iegūt ir samērā viegli, bet ko darīt ar stresu? Vai iespējams „dzīvot mierīgi”?

Psihosomatiski pacienti mediķiem var būt grūti pacienti – ārsts nereti jūtas bezspēcīgs, jo viņa nozīmētā terapija nepalīdz vai palīdz tikai kādu laiku, ārsts var šaubīties par savu kompetenci vai veikto izmeklējumu nekļūdīgumu (arī par kolēģu kompetenci). Gadās, ka dārgas pārbaudes tiek veiktas atkal un atkal cerībā kaut ko atklāt, dažreiz pacienti tās uzstājīgi pieprasa. Tādā gadījumā strupceļā nonākuši abi. Ieteikums doties pie psihoterapeita ir izeja no tā.

Uzzinot, ka sāpju iemesls meklējams psihē, daļa cilvēku jūtas atviegloti, bet daļa – pārsteigti un neticības pilni, vēl citi sadusmojas un noraida šādu izskaidrojumu. Tie, kas dodas pie psihoterapeita, pat ja šaubās par vizītes lietderību, ir gudri un apveltīti ar veselīgu pašapziņu. Viņiem ir drosme atzīt savas emocionālās grūtības, lai gan bieži tas ir grūts solis. Ir arī tādi, kas visu par sevi zina un saprot, bet netic, ka viņiem var palīdzēt, lai gan patiesībā nav spēka vai ir bail uzdrīkstēties.

Sava nozīme ir arī naudas jautājumam, jo izmaksu smagums gulstas uz slimo cilvēku un viņa tuvinieku pleciem. Tas var atturēt no psihoterapeita apmeklējuma. Tomēr, liekot svaru kausos par zālēm, citu speciālistu vizītēm un izmeklējumiem iztērētos līdzekļus un arī laiku, darba kavējumu dēļ nenopelnīto un dzīves kvalitātes zaudējumu, aina mainās. Veselība vienmēr prasīs ieguldījumus.

Dažreiz cilvēks jūtas bezspēcīgs to notikumu (arī slimību) priekšā, kas viņu piemeklē. Mēdz gadīties, ka dzīves norises šķiet nepelnītas un netaisnīgas, bet laiks rit, attālums sniedz citu skatupunktu – priekšā atklājas jauns pagrieziens, atveras kādas durvis. It īpaši tad, ja izdodas sevī kaut ko pārvarēt. Lai galvassāpes – gan primāras, gan sekundāras, gan viegli pārvaramas, gan grūti ārstējamas, stipras un mazāk traucējošas – nav šķērslis jūsu ceļā!