…tas lai stājas pažarniekos! Ikurāt tā arī ir! Protams, ne jau tikai prieki vien ir ugunsdzēsēju dzīvē, arī jāstrādā grūti. Jau rakstījām, ka Tukuma Brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrības 140. jubilejai par godu 15. februārī Tukuma Pils tornī pilsētas muzeja vadītāja Ingrīda Vistopola kopā ar aktīviem vīriem un sievām bija noorganizējusi pasākumu «Tukuma BUB – 140».

Pasākums sākās ar klusuma brīdi – klātesošie pieminēja tos, kuri gājuši bojā, pildot ugunsdzēsēja pienākumu.

Lai top vēsture!

Tukuma Brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrība dibināta 1868. gada 17. februārī un bija astotā šāda biedrība Latvijas teritorijā. Kā uzrunā teica Tukuma muzeja direktore Agrita Ozola, nav daudz biedrību, kuras varētu lepoties ar tik bagātu un senu vēsturi. Bet brīvprātīgie ugunsdzēsēji pārdzīvojuši dažādus laikus un turpina attīstīties arī šodien. Nu jau ir ne tikai brīvprātīgo biedrība, bet arī valsts struktūra (Valsts Ugunsdzēsības un glābšanas dienests) – un abas rūpējas par līdzcilvēku drošību.

Līdz šim par ugunsdzēsējiem daudz pētījumu nav bijis. Un, gaidot jubileju, nolemts, – jāsēžas kopā muzejniekiem un aktīvistiem un jāapkopo visa iespējamā informācija, lai taptu kārtīga ugunsdzēšanas vēsture Tukumā. Kā teica A. Ozola, vasarā tiks atklāta arī īpaša izstāde. Iecerēts, ka tajā būs ne tikai stendi un vitrīnas, bet arī iespēja praktiski darboties – protams, ugunsgrēku Pils tornī neviens nerīkošot, taču esot arī citi varianti (kāds īssavienojums vai tamlīdzīgi).

Neliela izstādīte par ugunsdzēšanu Tukumā bija izveidota arī šajā pasākumā – tie bija materiāli, ko apkopojis BUB biedrs Arnolds Šulcs. Viņš atzina, ka pirmie materiāli gan gājuši bojā jau pasen, tādēļ kungs vākšanai atmetis ar roku, sak, pārgāja apetīte. Bet, gaidot 140. jubileju, atkal kādas piecas vai sešas burtnīcas rokrakstā tapušas. Sameklētas fotogrāfijas, apzināti cilvēki. Protams, vēstures rakstīšanas process nav pabeidzams. Kā teica A. Šulcs, meklējot vienu lietu, atrodas kaut kas cits, pavisam negaidīts.

"Brauciet ar ūdeni!"

Pats A. Šulcs ugunsdzēsējos iestājās 20. gadsimta 60. gadu beigās – pavisam nejauši. Tad nonāca ugunsdzēsēju skolā Ļeņingradā, jo ugunsdzēsējos bijis nikns priekšnieks, kurš neapmācītiem nav ļāvis strādāt. Mācību dēļ A. Šulcs nav varējis piedalīties BUB simtgades svinībās, kas bijušas grandiozas. "Jo toreiz bija nauda! Sadzina tehniku te visādu, pie Čigānu ezera demonstrēja, Engurē bija balle – plaši svinēja! Šobrīd vairs nav tādu iespēju…" sacīja A. Šulcs.

Viņš arī atcerējās, kā savulaik organizēts darbs ar jaunatni – rīkoti dažādi konkursi, sacensības, ekskursijas. Skolotāji pat pārmetuši, ka ugunsdzēsēji audzēkņiem dāvina milzīgas dāvanas, bet skolas varot tikai Goda rakstus iedot…

Tad nāca pārmaiņu laiki, ko raksturoja dažādi kuriozi. "No Rīgas vairs nedeva degvielu. Es teicu: "Nav, ar ko uz ugunsgrēku braukt." Man atbildēja: "Brauciet ar ūdeni!" Lūdzos daudziem, mani arī atbalstīja: maizes kombināts, mežrūpniecības kombināts ar Laivenieku priekšgalā, Mucenieks – katrs pa kādiem 100 latiem iedeva. Tā savācām naudu, lai nav jāatsaka braucieni uz izsaukumiem," atcerējās A. Šulcs. Viņš aizgājis pensijā 1995. gadā. Un tad sācis nodarboties ar ugunsdzēšanas vēstures pētīšanu, vienlaikus uzlabojot iedragāto veselību un atgūstot dzīvesprieku.

Brīvprātīgie ir lieli palīgi

To varēja izsecināt no VUGD Operatīvās vadības pārvaldes priekšnieka vietnieka Kristapa Eklona uzrunas. Viņš norādīja, ka valsts struktūrai trūkst tehnikas, cilvēku un līdzekļu, tādēļ brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrība ir ļoti noderīga. Daudzās pasaules valstīs uguns dzēšana par 80 līdz 90% gulstoties tieši uz brīvprātīgo pleciem. Nākotnē, viņaprāt, tā varētu būt arī pie mums.

K. Eklons pastāstīja, ka arī pats gribētu stāties BUB, taču neesot tādu iespēju – Jūrmalā, kur viņš dzīvojot, šādas biedrības vienkārši nav. Un tūdaļ saņēma aicinājumu stāties Tukuma BUB!

K. Eklons pasniedza tukumniekiem medaļu un ģenerāļa Aināra Penča parakstītu Goda rakstu par veiksmīgu sadarbību, ieguldījumu ugunsdzēsības attīstībā un par godu jubilejai.

VUGD Tukuma brigādes komandieris Dainis Bērziņš norādīja, ka mūsu rajonā ir viena no spēcīgākajām brīvprātīgo biedrībām – arī tehnikas ziņā. "Mums būtu ļoti grūti dzēst bez viņu palīdzības. Laukos lielākā problēma ir dabūt ūdeni: ja aizbrauc viena mašīna ar trim tonnām ūdens, tad to ātri izlieto un jābrauc meklēt ūdeni, bet māja tikmēr deg. 70 līdz 80% mums palīdz vietējie brīvprātīgie, kas pieved ūdeni," sacīja D. Bērziņš.

"Noteikti gribētu pieminēt Fībiga kungu [Zantes BUB vadītāju] – valsts dienestam Zantē nav, ko darīt, jo tur visu padara brīvprātīgie. Zantes pagasts ir vienīgais, kur četrus vai piecus gadus nav bijis neviena kūlas ugunsgrēka. (Vēlāk gan noskaidrojās, ka ir bijis, tikai vietējie paši tikuši galā. – Aut.) Diemžēl VUGD pavasaros vienīgais darbs ir kūlas dzēšana. Un BUB mums palīdz ļoti. Dievs dod, lai šī kustība vēl turas, lai pašvaldības palīdz!" vēlēja D. Bērziņš.

Aktīvākā – Zantes BUB

Tukuma pilsētas un rajona BUB valdes priekšsēdētājs Staņislavs Peipiņš informēja, ka biedrībā šobrīd ir 13 pagastu komandas, viena komanda ir arī paju sabiedrībā «Lestene» un Džūkstes naftas pārsūknēšanas stacijā. BUB kopā ir 15 mašīnas. (Visi atzina, ka tas ir ļoti daudz. – Aut.) S. Peipiņš gan piebilda, ka esot grūtības ar šoferiem, taču ir pavisam liels retums tāds gadījums, ka nevar aizbraukt uz izsaukumu.

Tā kā viens no BUB darbības virzieniem ir dūmvadu tīrīšana, skumji izskanēja salīdzinājums: savulaik bijuši 15 skursteņslauķi, bet tagad – tikai divi. Grūtības ir arī citā ziņā, proti, trūkst naudas. Rajona padome atbalstot katru gadu ar kādiem 500 latiem inventāra iegādei, palīdz pašvaldības; diemžēl uzņēmumiem, kas ziedotu BUB, nedod nodokļu atlaides (lai gan, citām biedrībām ziedojot, var tādas atlaides dabūt). Savulaik plaši audzināta jaunatne, taču tagad skolās par ugunsdrošību vairs nemāca (izņemot Zanti), nav instruktoru. "Dzīvokļu sektoru arī vairs neapseko, ir tikai dūmvadu tīrītājs. Bet – mēs domājam turpināt darbību un attīstīties!" sacīja S. Peipiņš.

Zantes BUB vadītājs Aivars Fībigs atzina, ka viņa biedrība nevarētu pastāvēt, ja nebūtu sadarbības partneru un, galvenais, pagasta padomes: "Lai cik grūti būtu, mašīna mums vienmēr ir siltumā, ir līdzekļi, degviela. Divas mašīnas mums ir, viena gan jau gadu ir remontā, nezinu tās likteni. Cerams, ka dzinējs atnāks no aizjūras. Skolas direktore Kristīne Elksnīte mums ir aktīva, skolotāji iesaistās kustībā. Zantē vispār visi iesaistās – ja ne dzēšanā, tad uz skatīšanos visi naski. Pēdējais ugunsgrēks mums bija Radziņu mežā – 100 hektāri dega -, tad dzēsa arī 100 cilvēki, no Zemītes mums brauca palīgā. Un Zantē neviens dzēsējs no cietušā naudu neņem," stāstīja A. Fībigs. Starp citu, Zantes pagastā ir apmēram 60 brīvprātīgo ugunsdzēsēju; kāds pat izteica vēlējumu, kaut Tukumā tik daudz būtu…

A. Fībigs arī palepojās, ka Zantē ugunsdzēsēji attaisno dziesmiņu par priekiem un pažarniekiem: "Paši dziedam, spēlējam, balles spēlējam!" Un tad nu viņam nācās apsolīt, ka vasarā zantenieki ar savu muzicēšanu atklās ugunsdzēšanai veltīto izstādi.

Slavējamas biedrības ir arī Engurē, Lapmežciemā, Smārdē.

Kā reiz bijis

Leontīne Valenburga ugunsdzēsējos nostrādājusi desmit gadus – sākusi 1981. gadā. Bijis grūti, taču iestrādājusies. Viņas pienākumos lielākoties ietilpis darbs ar skolēniem. "Konkursi, salidojumi, arī republikas salidojums bija Tukuma rajonā. Engure tolaik dikti izvirzījās. Līdzekļi toreiz bija, bērni arī labprāt piedalījās. Un, cik saprotu, tolaik bērni arī mazāk dedzināja – acīmredzot vairāk iemācījās. Mēs arī lekcijas lasījām. Bet tad sākās pārmaiņu laiks, viss pajuka, instruktori vairs nebija vajadzīgi, un es arī aizgāju pensijā," atcerējās L. Valenburga. Citi piebilda, ka viņai darbs ugunsdzēsējos ir ģimenes tradīcija – vīrs, tēvs, dēls arī šai dienestā bijuši.

To, cik jautri bijis pažarniekiem, atcerējās arī citi pasākuma dalībnieki. Var tikai apskaust, kādas balles tolaik rīkojuši, kādus piknikus, citus pasākumus; var tikai domās izgaršot dāmu ceptos pīrādziņus un citus kārumus, kas bijusi neatņemama pasākumu sastāvdaļa.

Tagadējā muzeja darbiniece Mudīte Rudovska pastāstīja, ka viņa ugunsdzēsējos sākusi strādāt 20. gadsimta 60. gados: "Manā pārziņā bija skursteņslauķi, krāšņu mūrētāji. Maz iznāca gan strādāt, jo piedzima bērniņš. Bet atceros sacensības Engurē: tolaik tādi trekni lucīši bija, ka tikai divus varēju apēst, trešajam vairs nebija vietas…"

VUGD Tukuma brigādes vada komandieris Aivars Mozulis atcerējās BUB 130. jubileju, kad biedrības lielajā zālē bijusi plaša izstāde un viņš, jauns inspektors, nedēļu skolēniem stāstījis par ugunsdzēsējiem.

***

Pasākumā Tukuma muzejā netrūka ne laba vēlējumu, ne atmiņu pavedienu, ne cerību, ka nākotnē viss būs labāk. Jo – kuram gan ir noslēpums, ka ugunsdzēšanas dienestam (gan profesionālajam, gan brīvprātīgajam) neklājas viegli? Taču – tas pastāv un pastāvēs! Jo ir cilvēkiem vajadzīgs.