Izrādās, šīs dienas pirmsākumu meklējumi ir visai sarežģīti – ir oficiālās un arī citas versijas. Droši pateikt, kad šo dienu svinējuši pirmo reizi, nevar. Bet – vai tādēļ nesvinēt? Svinēt gan! Jo kopš 2007. gada tā Latvijā ir likumā noteikta atzīmējama diena. Piedāvājam ieskatu Starptautiskās Sieviešu dienas svinību vēstures versijās.

* Jau Senajā Romā bija īpaša diena sievietēm – to svinēja matronas, tas ir, brīvi dzimušas, precējušās sievietes; viņas no vīriem saņēma dāvanas, mīlestību un sevišķu uzmanību. Dāvanas saņēma arī verdzenes, turklāt mājas māte atļāva verdzenēm šai dienā atpūsties. Tērpušās labākajās drānās, ar vainagiem galvās, romietes devās uz dievietes Vestas templi (Vesta – ģimenes pavarda sargātāja).

* Pirmais vēsturiskais notikums šajā dienā saistīts ar sieviešu mēģinājumu runāt par savām tiesībām – Ņujorkas tekstilrūpnīcu strādnieces 1857. gada 8. martā devās protesta gājienā. Iemesls gājienam – zemās algas un slikti darba apstākļi; vīrieši jau izcīnījuši sev 10 stundu darba dienu, bet sievietēm joprojām bijis jāvergo 16 stundas dienā. Divus gadus vēlāk martā sievietes nodibinājušas savu pirmo arodbiedrību. Taču cita versija apgāž šo; proti, leģenda par ņujorkiešu gājienu izdomāta 1955. gadā, kad aukstā kara laikā vajadzēja nodalīt šo svētku tradīciju Rietumos no komunistiskās ideoloģijas.

* Pusgadsimtu vēlāk šo datumu atcerējās Ņujorkas sociāldemokrātiskās organizācijas aktīvistes, kas 1908. gada 8. martā sarīkoja maršu, lai pieprasītu īsāku darba dienu, labāku samaksu un balsstiesības vēlēšanās. Ielās izgāja 15 000 sieviešu. Vēsta, ka policija saņēmusi pavēli izdzenāt demonstrāciju, lietā liktas šļūtenes ar netīru, ledus aukstu ūdeni.

* 1909. gadā Amerikas Sociālistiskā partija pēdējo februāra svētdienu (togad tas bija 28. februāris) pasludināja par Nacionālo sieviešu dienu. Tā svinēta līdz pat 1913. gadam.

* 1910. gada 27. augustā Otrajā Starptautiskajā sieviešu sociālistu konferencē Kopenhāgenā (Dānija) piedalījās vairāk nekā 100 sievietes no 17 valstīm. Vācu sociāliste Klāra Cetkina (1857-1933) aicināja katru gadu svinēt dienu cīņai par sieviešu tiesībām, taču konkrēts datums netika piedāvāts. Tajā pašā laikā viņa kopā ar Rozu Luksemburgu izvedusi vācu pilsētu ielās vietējās prostitūtas – kā atbalstu savai rīcībai.

* Cita versija vēsta, ka apstiprināts Sociāldemokrātiskās partijas Centrālkomitejas locekles Elēnas Grīnbergas priekšlikums šo dienu svinēt 19. martā. Jo – 1848. gada 19. martā Prūsijas karalis, kuram piedraudēts ar bruņotu sacelšanos, apsolīja reformas, tai skaitā dot balsstiesības sievietēm.

* Pirmo reizi šī sieviešu tiesību aizstāvības diena svinēta 1911. gada 19. martā. Austrijā, Vācijā, Dānijā un Šveicē miljons cilvēku izgāja manifestācijās, prasot vienlīdzīgas tiesības vīriešiem un sievietēm. Šī gada 25. martā Ņujorkā izcēlās ugunsgrēks «Triangle Shirtwaist Company» ēkā, bojā gāja 148 strādnieces, lielākoties itāliešu un ebreju emigrantes. Pēc tam tika izvērstas veiksmīgas kampaņas par darba apstākļu uzlabošanu un drošības garantēšanu. Un stiprināja sieviešu apņēmību cīnīties par savām tiesībām.

* Ir arī šāda versija. Sieviešu diena ir 8. martā, jo Klāra Cetkina bija ebrejiete un svinēja nacionālos svētkus Purim, kas notiek par godu Esterei – sievietei no 5. gadsimta pirms mūsu ēras un kura, izmantojot brīnumaino sievišķīgo varu pār vīrieti (Persijas valdnieku), atbrīvojusi savu tautu no vajāšanām. Ebreji šo dienu svin februāra beigās vai marta sākumā; iespējams, tajā gadā, kad nolemts svinēt Starptautisko sieviešu dienu, Purim iekritis 8. martā. Esteres stāsts aprakstīts Bībelē. Par godu Purim svētkiem tiek rīkotas plašas dzīres, karnevāli, izrādes, pasniegtas dāvanas. Šo svētku neatņemama sastāvdaļa ir magoņmaizītes. Šogad Purim – 21. marts.

* 1912. gadā tajās pašās četrās valstīs dažādi pasākumi notikuši 12. maijā.

* 1913. gadā Vācijā sievietes mītiņus rīkojušas 12. martā, Austrijā, Čehijā, Ungārijā, Šveicē un Holandē – 9. martā, Francijā un Krievijā – 2. martā.

* 1913. gadā Sieviešu dienu pirmo reizi svinēja Sanktpēterburgā (Krievija). Par organizatoriem klusē avoti pat Krievijā. Viena no versijām ir šāda. Pilsētas priekšniekam adresētā rakstā lūgta atļauja organizēt "zinātnisku rītu sieviešu jautājumā". Varas iestādes atļauju devušas, un 2. martā Kalašņikova maizes biržas ēkā Poltavas ielā sapulcējies pusotrs tūkstotis cilvēku. Pasākumā runāts par balsstiesībām sievietēm, valsts aprūpi mātēm, par dzīves dārdzību.

* 1914. gadā Sieviešu diena vienlaikus – 8. martā (tā bijusi svētdiena) – svinēta sešās valstīs: Austrijā, Dānijā, Vācijā, Nīderlandē, Krievijā un Šveicē.

* Pirmā pasaules kara laikā nācās aizmirst par svētkiem.

* 1917. gada pēdējā februāra svētdienā (23. februārī jeb 8. martā pēc jaunā stila) Krievijas sievietes izgājušas ielās ar lozungiem «Maizi un mieru». Šis gājiens izraisījis plašus streikus un demonstrācijas, sadursmes ar policiju un kazakiem. 27. februārī (12. martā) Krievijā vispārējais streiks pārtapa par bruņotu sacelšanos – sākās Februāra revolūcija. 2. (15.) martā cars Nikolajs II atkāpās no troņa, un Pagaidu valdība garantēja sievietēm vēlēšanu tiesības.

* Kad pie varas Krievijā nāca boļševiki, šī diena tika lielā mērā politizēta un padarīta par oficiālu. Vēsturnieki un politologi gan spriež, ka padomes izmantoja Eiropas sociālistu gūtos līdzekļus, lai cīnītos pret pareizticīgo baznīcu – atrautu cilvēkus no Masļeņņicas, ko svin ap 8. martu, un Sievu – miera nesēju dienu, ko svin trešajā svētdienā pēc Lieldienām un uzskata par pareizticīgo Sieviešu dienu.

* 1918. gadā sievietes balsstiesības ieguva Vācijā, Austrijā, Ungārijā, Čehoslovākijā, 1920. gadā – ASV. Sieviešu dienu Rietumos svinēja arī 20. gadsimta 20. gados, bet tad pasākumi pamazām apsīka.

* 1921. gadā Krievijas Otrajā komunistiskajā sieviešu konferencē pieņemts lēmums Starptautisko sieviešu dienu svinēt 8. martā, pieminot sieviešu streiku 1917. gada 23. februārī (8. martā). Versija: boļševiku līderi Ļeņinu noteikt šos svētkus kā oficiālus pierunājusi feministe Aleksandra Kolontaja. Sākumā gan dāvanas padomju sievietēm netika pasniegtas. Kāda avīze 1925. gadā ziņoja, ka veikalā atvestas galošas un sievietēm – par godu svētku dienai – pienākas atlaides…

* 1965. gadā šī diena Padomju savienībā tika pasludināta par brīvdienu – lai pieminētu sieviešu sasniegumus komunisma celšanā, piedalīšanos tēvzemes sargāšanā Lielā Tēvijas kara laikā, viņu nesavtību un varonību frontē un aizmugurē, kā arī ieguldījumu, stiprinot draudzību starp cilvēkiem un cīņu par mieru.

* 1975. gadu Apvienoto Nāciju organizācija (ANO) pasludināja par Starptautisko sieviešu gadu. PSRS delegācija ierosināja un ANO apstiprināja, ka 8. marts iegūst oficiālu Starptautiskās sieviešu dienas statusu. Taču pasaule šos svētkus tā arī nepieņēma… Laiku no 1976. līdz 1985. gadam ANO pasludināja par Starptautisko sieviešu desmitgadi.

* Itālijā šai dienā sievietēm pasniedz dzeltenās mimozas. Eiropas dienvidu valstīs sievietes saņem ziedus un arī mazas dāvaniņas (dažkārt arī no darba devējiem). Portugālē sievietes šai dienā sarīko vakariņas un tusiņus "tikai sievietēm". Visdažādākie pasākumi notiek Indijā. ASV marts ir «Sieviešu vēstures mēnesis». Britu Arodbiedrību kongress 2005. gadā apstiprināja rezolūciju, ka Starptautiskā Sieviešu diena Apvienotajā karalistē būtu pasludināma par vispārējiem svētkiem. Eiropas parlamenta Sieviešu tiesību un dzimumu vienlīdzības komiteja Starptautiskajai Sieviešu dienai 2008. gada 6. martā veltīja konferenci «Sieviešu loma starpkultūru dialogā» un semināru «Dzimumu pārstāvība parlamentārajā darbā».

* Pēc PSRS sabrukuma 8. marts kā valsts svētki palicis Krievijas Federācijā. To svin arī Azerbaidžānā, Gruzijā, Kazahstānā, Kirgīzijā, Moldāvijā, Tadžikistānā, Turkmenistānā, Ukrainā, Baltkrievijā. Uzbekistānā šī ir Mātes diena. Turkmenistānā šogad 8. martā visas sievietes saņem naudas balvas 200 tūkstošu manatu vērtībā (apmēram 10 dolāri) – tādu rīkojumu izdevis republikas prezidents Gurbangula Berdimuhamedovs. Šogad 8. marts Turkmenistānā tiks svinēts pirmo reizi pēc septiņu gadu pārtraukuma – 2001. gadā pirmais Turkmenistānas prezidents Saparmurats Nijazovs izdeva rīkojumu Sieviešu dienas vietā ieviest Nacionālos pavasara un sieviešu svētkus, ko jāsvin 21. un 22. martā.

* Neatkarīgās Latvijas Saeimā kreiso partiju deputāti teju katru gadu rosinājaa atkal pasludināt 8. martu par Sieviešu dienu, bet labējo partiju deputāti šos priekšlikumus regulāri noraidīja.

* 2007. gada 24. maijā Latvijas Saeima trešajā lasījumā apstiprināja grozījumus likumā «Par svētku, atceres un atzīmējamām dienām», proti, papildināja 2. pantu par atceres un atzīmējamajām dienām un noteica, ka turpmāk 8. martā tiks svinēta Starptautiskā sieviešu diena.