Ja būtu… – tad šogad kolhozs ''1. maijs'' svinētu sešdesmitgadi. Kolhoza vairs nav, bet katra šīs puses zemes cilvēka sirdī tas joprojām ir dzīvs. Lai tikai pamēģina kāds sacīt sliktus vārdus par kolhozu. Viņiem bija Arnolds Raitums, kas allaž savā pavecajā bobikā bija tur, kur vajadzēja būt. Slaucējas baidījušās nokavēt rītos slaukšanu, jo teju varēja atvērties laidara durvis un ienākt Raitums.

Vai kādu gadu Buses pilskalnā nav līgoti Jāņi?.. Drāmas teātra aktieri sēdēja pirmajās rindās pie Jāņu ugunskura, bet matkulnieki teātrī izrāžu laikā. Paši cepa lauku maizi un darīja miestiņu, un vēl ko stiprāku. Un – vai tāpēc ļaudis nodzērās?! Nenodzērās. Bija darba pilnas rokas un ļaudis vienoja kopības sajūta: mēs esam, mēs varam. A. Raitums teju no pirmās kolhoza pastāvēšanas dienas gādāja, lai visi dokumenti, bildes rūpīgi tiktu saglabātas. Palīdzēja žurnāliste Anita Bērica. Te nu bibliotēkā tā vēsture ir četrās grāmatiņās – pelēkos, tā laika ietinamā papīrā apliktas vākos, lai nenovazājas.
Pirmais valdes sēdes protokols uz plāna papīra melns uz balta uzdrukāts. 1948. gada 10. augustā padsmiti Matkules zemnieki nolemj apvienoties lauksaimniecības artelī «1. maijs». Šīs te grāmatiņas glabājas bibliotēkā pie vadītājas Dainas Asares. Atnāk ļaudis – veci, kas kolhozam darba mūžu atdevuši; jauni, kuru senči pilskalnā pundeles cēluši, pāršķirsta vēstures lappuses. Gluži kā Svētos rakstus – savējos. Nav zināms, vai valdīšana atbalstīs latviešu varmācīgās sadzīšanas kolhozā gadadienu svinēt, bet vajadzētu gan.