Vakar Jaunpils vidusskola svinēja divas apaļas jubilejas – 145 gadus, kopš pagastā atvērta skola, un 70 – šī brīža skolas ēkai. Šis mācību gads ir arī jubilejas gads vidusskolai, kas tika izveidota 1948./1949. mācību gadā.

Svētku dienā norisinājās pēdējais zvans, čaklāko skolēnu un viņu skolotāju sumināšana Jaunpils pilī, svētku koncerts skolēniem un vakarā – pasākums esošajiem un bijušajiem skolotājiem un skolas darbiniekiem.

Pieredzes bagāti skolotāji

Dienu iepriekš tikāmies ar skolas direktoru Jāni Liepiņu, skolotājiem (izglītības iestādē strādā 33 skolotāji un ap desmit tehnisko darbinieku) un skolēniem. Un runājām par vidusskolas īpašo gaisotni. Iespējams, tieši tās dēļ tik daudzi kādreizējie šīs skolas absolventi kļuvuši par pedagogiem vai arī strādā skolā ilgus gadus. Daudzi par skolu un dzīvošanu Jaunpilī runā ar lepnumu.

Gunta Kāle, Velta Rudzāte, Mārīte Sviķe, Mirdza Ķergalve, Svetlana Sola, Laima Zariņa, Janīna Grovere, Tamāra Juzupa, Juris Grovers un daudzi citi tieši šajā izglītības iestādē nostrādājuši gadu desmitus. Direktors stāsta, ka skolotāju vidējais vecums ir 40 un 50 gadi, taču esot gan vecāki, gan jaunāki kolēģi. Patlaban gan kadru trūkumu neizjūtot, taču visādi varot būt. Jaunos piesaistīt neesot viegli, neesot pat zināms, vai kāds jaunpilnieks vēlas saistīt dzīvi ar skolotāja profesiju.

Arī J. Liepiņš, kādreizējais smiltenieks, vidusskolā strādā jau 26 gadus (no 1999. gada – par direktoru), un tā ir viņa pirmā un vienīgā darba vieta: "Tas, ka nonācu Jaunpilī, bija vislielākā nejaušība. Kad vidusskola meklēja bioloģijas skolotāju, es mācījos Daugavpils pedagoģiskā institūta 5. kursā. Jaunpils vidusskolas bijušais direktors Leonards Žukovs, kas tolaik strādāja šajā augstskolā, man piedāvāja nākt uz Jaunpili par skolotāju. Vienu gadu apvienoju darbu un mācības, bet tad atnācu pavisam un paliku."

Vidusskola laukos – liels panākums

Šajā skolas ēkā skolēni mācās 70 gadus, un, kā uzskata direktors, tas nemaz nav tik maz: "Viens no mūsu visu sasniegumiem ir tas, ka izdevies saglabāt šeit lauku vidusskolu. Prieks, ka mūsu absolventi ir augstskolu studentu vidū un mācās budžeta grupās, jo iestāšanās augstskolā šobrīd vairs nav dižs rādītājs – vai katrs var mācīties par maksu, taču iekļūt budžeta grupā – lūk, tas ir panākums. Priecājos, ka skolēni aktīvi iesaistās dažādos projektos, pašdarbībā: "Mēs esam parasta lauku vidusskola, kam jārēķinās ar reālo situāciju un iespējām. Pilsētu vidusskolas var nodrošināt dažādas izglītības programmas, un mēs cenšamies neatpalikt. Pie mums audzēkņiem ir iespēja daudz lētāk apgūt autoapmācību, papildus vidusskolai par nelielu samaksu var mācīties komerczinības (grāmatvedību, lietvedību, ekonomiku) un iegūt atbilstošu apliecību. Skolā ir visdažādākie interešu izglītības pulciņi, divi kori, visu pakāpju deju kolektīvi, tostarp vidusskolas, kas ir visjaunākais.

Ar to saistās kāds notikums, kas mani no sirds pārsteidza. Kādreiz mums bija ļoti spēcīgs vidusskolas deju kolektīvs, kas izveidojās klasē, ko skolotāja Irēna Liepiņa audzināja no 1. līdz 12. klasei. Kad viņi beidza, nebija vairs arī kolektīva, bet šoruden 11. klase nāca ar iniciatīvu veidot kolektīvu. Teicu, ka tam ticēšu, kad aiziešu uz pirmo mēģinājumu un zālē redzēšu vismaz desmit pārus. Un vienā oktobra dienā mani aicināja uz pirmo mēģinājumu…"

Nemainīgi – 300

J. Liepiņš stāsta, ka skolēnu skaits skolā turas triju simtu robežās jau vairākus gadus, taču tam ir tendence samazināties, tāpat kā tas notiek visā valstī: "Patlaban mums ir 330 bērni, taču esmu dzirdējis, ka vidusskola varēs pastāvēt, ja tajā būs vismaz 160 bērnu, vismaz tāds projekts esot. Mēs gan nedomājām, ka būs tik kritiski. Tagadējie divpadsmitie ir 19, nākamajā gadā 1. klasē ienāks kādi 20 bērni, tikpat būs arī 12. klasē. Tā ka bērni mums ir."

Kā vienu no panākumiem direktors min skolas spēju augt un mainīties līdzi laikam un vajadzībām: "Skola nestāv uz vietas ne mirkli. Atsevišķā ēkā gadus trīs vai četrus jau izveidotas telpas pirmsskolai un sākumskolai. Ar Pasaules bankas atbalstu norisinājušies remonti lielajā skolas ēkā. Ar pašvaldību panākta vienošanās, ka tā iesaistīsies dabaszinātņu projektā un palīdzēs ar remontu, lai mēs ar Eiropas naudu varētu labiekārtot dabaszinātņu kabinetus. Šovasar paredzama diezgan liela pārbūve, jo skolas ēka ir veca un tā jāpielāgo – jāveido gan jauni kabineti, gan laboratorijas."

Tiesa, katru gadu pieaug sociālā spriedze, ko skola izjūt visvairāk: "Problēmas ģimenēs kļūst arvien smagākas, un parasti tās uzreiz parādās skolā. Un skolai tās jārisina. Turklāt daudz jādara, lai bērns nejustos izstumts, lai varētu nākt uz skolu un mācītos. Mums ir sociālais darbinieks darbam ar jauniešiem Dace Adiņa, kas strādā arī skolā. Savu darbu viņa dara fantastiski. Strādā gan ar skolēniem, gan vecākiem, nereti daudz izdara viņu vietā, ja paši ar kaut ko netiek galā. Viņa brauc uz mājām, runā, strādā, apseko un nereti mums – citiem pedagogiem – saka: "Priecājaties, ka bērns vispār nāk uz skolu. Jau tas ir sasniegums."

Liels atspaids ir internāts, kuru izmanto ziemā līdz pat 30 bērnu."

Bez «Pūt, vējiņi!» projām nebrauks

Man ir liels prieks, ka pēdējos 20 gados, kad sākās brīvības vēsmas, skolai sākusies plaša sadarbība starptautiskā līmenī. Jau 17 gadus mums ir draugi Somijas skolā Suolahti. Šīs sadarbības iniciatori bija somu kolēģi, kas, uzzinādami, ka brīvi var braukt uz bijušo Padomju savienību, bija meklējuši draugus pēc kartes. Neko nezinot pat Latviju, viņi piezvanīja mums. Un drīz jau uzņēmām viesus. Un tā gandrīz katru gadu viņi pie mums viesojas; pirms dažām nedēļām bija 40 cilvēku grupa – bērni un skolotāji. Skolotājs Hannu Koskinens, kas šo sadraudzību organizē visus 17 gadus, teica – kamēr vien viņam būšot spēki, viņš vedīšot skolēnus uz Jaunpili. Viņi sajūsminās par mūsu pašdarbniekiem, par mūsu skaistajām vietām, tāpat kā mēs par redzēto Somijā, jo katrreiz ir atšķirīga programma. Tikai viena tradīcija nemainās – kad pirmoreiz šķīrāmies, dziedājām «Pūt, vējiņi!; toreiz H. Koskinens teica, ka bez šīs dziesmas nekad prom neaizbrauks.

Jau gadus desmit draudzējamies ar Hamburgas 8. arodskolu. Ar to sadarbojamies kopīga projekta ietvaros (izgatavoti soli baznīcai, sakopts Kartavkalns utt.). Tiesa, ar šiem draugiem sakari turpināsies, taču esam nosprieduši, ka līdzšinējā kvalitātē sadarbību esam izsmēluši. Jau vairākus gadus iesaistāmies «Comenius» projektā «Eiropa bez barjerām» kopā ar Ungārijas, Polijas, Vācijas, Holandes izglītības iestādēm. Šī gada pavasarī Lieldienu laikā uzņēmām viesus no šīm valstīm. Mums ir labi draugi Igaunijā – Tallinas Mahtras ģimnāzijā. Skolu brīvlaikā šajā skolā viesosies mūsu skolas skolotāji, lai apgūtu e-skolu pieredzi, kurā igauņi mums ir soli priekšā."

48 gadi Jaunpils vidusskolā

Judīte Kalme Jaunpils vidusskolā nostrādājusi 48 gadus. Sākusi 1959. gadā, kad beigusi Jaunpils vidusskolu: "Iestājos institūtā Liepājā, taču ģimenes apstākļu dēļ pēc gada biju spiesta strādāt. Direktors L. Žukovs mani uzaicināja. Biju pionieru vadītāja, iestājos Daugavpils pedagoģiskajā institūtā, mācījos ķīmiju, bioloģiju, tad strādāju sākumskolā, un tagad esmu audzinātāja internātā. Man jau ir 68 gadi, bet dvēselē un sirdī… Skola palīdz palikt jaunam. Turklāt šajā darbā nevar būt vienaldzīgs, tajā vajag dvēseli, aizrautību."

J. Kalme atzīst, ka skola viņai esot viss – visa dzīve ap to vien griežoties: "Itin visā sirds ir iekšā. Un nekad nav skolai iets ar līkumu; domāju, daudziem, kas to beiguši, ir prieks apzināties sevi kā šai vietai piederīgu. Zināt, mēs, Jaunpils vidusskolas absolventi, regulāri tiekamies – kādreiz nācām kopā ik pēc pieciem gadiem, bet tagad – katru gadu."

Aktīvie – divpadsmitie

12. klasi sastapām angļu valodas stundā pie skolotājas Valentīnas Rubīnas. Zīmīgi, ka tieši viņa bijusi šo beidzēju pirmā skolotāja: "Liela daļa ir mani pirmie audzināmie no pirmās līdz ceturtajai klasei, vēlāk angļu valodā atkal satikāmies. Un tā nu daži ir manējie visus 12 gadus, tāpēc – īpaši mīļi. Visus šos gadus esmu klausījusies atsauksmes par viņiem un priecājos, ja dzirdu uzslavas. Kopš Žetonu vakara zinu, ar kādām domām viņi mani atceras – izrādās, kā skolotāju, kas māca disciplīnu."

Paši divpadsmitie atzina, ka bijuši briesmīgi un kašķīgi skolēni. Galvassāpes radījuši, pretī runājuši, taču mācījušies daudz un labi. Skolotāji gan Jaunpilī esot vislabākie. Turpmākais dzīves ceļš beidzējiem noteikti būšot saistīts ar augstskolu vai arī ar darbu Rīgā. Dzīvot gan varētu tepat, Jaunpilī. Skolotāji atzina, ka divpadsmitie esot prasīgi, zinoši (protams, vienmēr varot gribēt vairāk) un vēl – sakot, ko domājot – bez īpašas diplomātijas. Nu esot žēl šķirties.