Dzidra un Aivars Penkevici rosās dārzā. Runčuks baltā kažokā gulšņā līdzās. Gaida, kad dumja pele no alas palūkosies pavasara saulītē. Penkeviciem, kā katru pavasari, darba pilnas rokas. Kājas un galvas ar'. Jāstaigā šurpu turpu. Jāizspriež, ko nu sēt, stādīt, lai rudenī bagātīga raža. Kamēr kundze apčubina zemenes, A. Penkevics frēzē, irdina pērnā rudens arumu. Zeme sacietējusi kā krams, un darbiņš veicīgi nesokas.

Penkevici kartupeļus nestādīs. Pērn, aizpērn ar' nestādīja. Ar tiem skāde vien sanākot. Pirms gadiem kāds meža kuilis vēl sīčus pa tīro noracis. Šķiet, tas bijis kuilēns, kurš no bara padzīts. Tā pārēdies, ka vēlāk uz ceļa nobraukts beigts un pagalam. Lūk, pie kā noved negausība! Tagad Penkevici palika bez kartupeļiem. Citreiz tie, kas paši nevīžo kartupeli vagā ieguldīt, palīdz norakt. Vēl nenobriedušus, pusgatavus. Tā nu tas ir.
Dzidras kundze izrāda jauno plēves māju. Zem plēves jau zaļo tomātu, gurķu, citu dārzeņu dēsti. Plēves mājas maztraktorītis pirkts par Eiropas naudu. Tas ir labs. Frēzes, zemes rīkus noņem, uzliek riteņus un var braukt kā kungs uz karietes bukas. Katru gadu Penkevici kādu mazumiņu nopērk par Eiropas naudu. Privatizētais dārzs plešas hektāra piektdaļas platībā. Vēl nedaudz zemi iznomā, un tad var tik pie Eiropas naudiņas. Plēves māja ar uzslieta par Eiropas naudu. 32 m2 izmaksāja ap 400 latu. Šonedēļ jāsteidz lielākie darbi padarīt. Nākamā ir tukšā nedēļa. Tad stādīt, sēt ir lieks darbiņš – tā vai tā nekas lāgā neizaugs.
Runčuks izstaipās un aiziet peļot. Kas zina, kā būs tukšajā nedēļā. Saimniece jau cienastu allaž atnesīs, bet svaiga gaļa tomēr garšīgāka.