24. februārī ar reģionālās preses pārstāvjiem tikās izglītības un zinātnes ministre Tatjana Koķe un vairāku ministrijas departamentu vadītāji, lai pastāstītu par uzdevumiem izglītības joma mūsu valstī, kā arī atbildētu uz žurnālistu jautājumiem. Galvenais uzdevums patlaban – tas, ko ministrijas darbinieki paši sev izvirzījuši tā sauktajam Ivara Godmaņa valdības 100 dienu plānam, kam jārealizējas līdz 14. aprīlim.

Cik izmaksā viens labi izglītots Latvijas skolēns

T. Koķe:

– Grūtākais un būtiskākais uzdevums – ministrijas iespējas īstenot ieteikumus, ar kuriem vēl pavasarī nāca klajā Pasaules banka. Jāņem vērā arī Valūtas fonda misijas ziņojums un valstī realizētā administratīvi teritoriālā reforma, kā arī Valsts kontroles atzinums par situāciju vispārējā izglītībā. Tātad – ko apņēmāmies, ko mums uzdeva Ministru kabinets un ko šajā sakarā darām?

Viens no būtiskākajiem uzdevumiem – nākt klajā ar skolu attīstības tīkla modeli, izanalizēt, cik skolu ir, kāda izglītība tajās tiek piedāvāta, kāda ir pieejamība šai izglītībai un cik efektīvi no finanšu resursu viedokļa šīs skolas strādā. Protams, ministrijai ļoti svarīgs ir izglītības kvalitātes jautājums.

Un, kā izrādās, informācija par eksāmeniem un pārbaudījumiem liecina, – bieži vien tais ļoti mazajās skolās izglītības kvalitāte nav tāda, kā mēs to vēlētos. Ļoti mazās skolas – ko es ar to domāju? Tās ir vismaz padsmit pamatskolas, kurās ir mazāk par 30 skolēniem. Tātad, ja mums jābūt vismaz deviņām klasēm un mums ir zem 30 skolēniem… Es domāju tās vidusskolas, kurās jābūt vismaz 12 klasēm un tajās ir ap 70 skolēnu. Jāsaka, kas šajās skolās mēs darām pāri saviem skolēniem. Par šīm skolām ir jādomā, bet jāsaprot, ka aprīkojums un mācību vide tajās ir noplicināta, jo nav bijis ieguldījumu nedz no pašvaldību puses, nedz no kādiem citiem avotiem. Protams, ka skolotājs tur nejūtas perspektīvi, tādēļ arī neiegulda savā izaugsmē. Tas nebūtu tas ceļš, pa kuru Latvijas izglītības būtu jāiet.

Šobrīd mums izveidota darba grupa, kurai ir ļoti intensīvi termiņi – mums jau 1. aprīlī jānāk klajā ar starpziņojumu, kurā mēs pateiksim optimālo finansējumu vienam skolēnam, lai skola varētu efektīvi strādāt un piedāvāt pietiekami kvalitatīvu izglītību.

 

Kā turpmāk vadīt izglītību?

T. Koķe:

– Otrs uzdevums administratīvi teritoriālās reformas kontekstā – kā reorganizēt pašreizējās izglītības pārvaldes. Darba grupa izvērtējumam piedāvā četras versijas, uzsveru – izvērtējumam:

1) izglītības pārvaldes ir katrā republikas nozīmes pilsētā un sniedz pakalpojumus tālāk novadiem;

2) izglītības pārvalžu funkcijas pārņem rajona robežās izveidotais lielākais novads (tādi varētu būt 33);

3) iespējams, pēc VOVAA principa, ka tās varētu būt kādas Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) aģentūras ar filiālēm pašvaldībās (šis variants ir pārrunāts arī ar premjeru I. Godmani, viņam stājoties amatā);

4) izglītības pārvaldes ir katrā novadā.

Pašreiz darba grupa sliecas uz pēdējo variantu…

Esam definējuši arī galvenās saturiskās funkcijas, ko izglītības pārvaldes veic, – tādos lielos vilcienos, ja tā varētu teikt. Vislielāko rūpi un bažu rada centralizēto eksāmenu organizēšana – zinām grūtības, zinām milzīgo atbildību. Otrs lielais jautājums – Eiropas struktūrfondu atbalsta īstenošana, tad – skolotāju tālākizglītošana; olimpiāžu organizēšana, tarifikācijas jautājumi – lūk, šīs ir tās pamatfunkcijas, kas izglītības pārvaldēm jānodrošina.

 

Skolēniem ir tendence meklēt vieglāko ceļu

T. Koķe:

– Darba grupas trešais uzdevums – formulēt kritērijus pilotprojektam trijās pašvaldībās, kurās decentralizēti piešķirtu mērķdotācijas pedagogu algām.

Vēl viens jautājums vispārējai izglītībai – prasību paaugstināšana sekmības nodrošināšanai, nostiprināšanai (es kā pedagogs vairāk cenšos izmantot pozitīvus formulējumus). Jāsaka, protams, ka pasaule attītās tieši tajā virzienā, kādā tā attīstās un arī skolēniem ir tendence meklēt vieglākos ceļus, un mācības ir grūta lieta. Tāpēc vēlme izvēlēties kaut ko vieglāku, no kaut kā norobežoties – tā, protams, ir tuvredzīga pieeja un dzīvē tas cilvēkam nepalīdzēs, bet noteiktā vecumposmā ir grūti iestāstīt, kā tev pielikt pūles, lai tālākie dzīves ceļi būtu labāki un drošāki. Tāpēc strādājam, lai paaugstinātu sekmību, lai mazinātu iespējas ar nesekmīgām atzīmēm virzīties pa izglītības pakāpēm.

Bet tai pašā laikā nevienā brīdī mēs nedrīkstam izveidot situāciju, ka bērns nonāk strupceļā, ka viņam vairs tālāk nav, kur iet. Tā nedrīkst būt. Tāpēc mēs vienlaikus vēršam pūles uz tā saukto preventīvo darbību, kas mazinātu nesekmību, respektīvi, skolotājiem konsultāciju stundas tagad esam nodrošinājuši nedaudz vairāk nekā bijis iepriekš un turpinām pie tā strādāt.

Mūsu pamatnostādnēs ir skolotāja palīga nodrošināšana… Tai pat laikā domājam par kompensējošo mehānismu nodrošināšanu – tās ir korekcijas klases, tā ir vakarskolu attīstība. Tātad – ja nu cilvēks ir izkritis no izglītības sistēmas, lai viņam tomēr būtu iespēja atgriezties vismaz tad, kad viņš būs savā prātā izaudzis un nolēmis, ka izglītība viņam tomēr ir nepieciešama.

 

Uzdevumi, kam ar 100 dienām nepietiek

T. Koķe:

– Mums ir arī aktuāli uzdevumi augstākās izglītības jomā, jo zinām, ka studentu skaits samazinās. Labi, ka vēlme studēt Latvijā nesamazinās un vidējo izglītību ieguvušie jaunieši tiecas pēc augstākās izglītības. Tai pašā laikā mums ir divi premjera doti uzdevumi:

1) 100 dienās skatīties un stiprināt studiju iespējas tām programmām, kas ir saistītas vairāk ar eksportspējīgu nozaru (materiālu zinātnes, loģistika) speciālistu sagatavošanu. Te nu 100 dienās neko nevar izdarīt… Jā, varam domāt par lielāku resursu iedalīšanu šīm programmām, esam arī uzdevuši rektoru padomei domāt par šo specialitāšu attīstību, bet…

2) mums jāintensificē augstskolu sadarbība ar darba devējiem ar augstākās izglītības padomes starpniecību. Gadu gadiem esam dzirdējuši, ko saka augstskolas: "Mums jau tā pieprasījuma no darba devējiem nav. Mēs studentus sagatavojam, programmas ir kvalitatīvas." Un es jau neko citu viņiem nevaru prasīt…

 

Grib palepoties

T. Koķe:

– IZM šogad pēc ilgiem gadiem atkal aktīvi piedalīsies izstādē «Skola 2008». Izstādes laikā organizējam konkursu «Jaunais profesionālis 2008» 19 profesijās.

Otrs – no 24. līdz 26. februārim Latvijā notiek starptautiska konference, kas ievada izglītības forumu Ženēvā. Tāpat kā Davosā notiek ekonomiskā konference, tā Ženēvā ik pa četriem gadiem notiek izglītībai veltītā konference, un Latvija ir uzņēmusies reģiona sagatavošanās konferenci reģionam. Mūsu reģions UNESCO izpratnē ir Eiropa, Kanāda un Amerika. Spriedīsim par iekļaujošo izglītību. Es ļoti ticu, ka skolas attīstība ies caur atvērtību dažādībai. Tas ir: nodrošinās mācību pieejas bērniem ar dažādām iespējām un spējām, vajadzībām; nodrošinās mācību pieejamību dažādām vecuma grupām. Konferencē piedalās, ja nemaldos, 52 valstis, konferences ideja – pozicionēt reģiona pozitīvo praksi politikas veidošanām. mērķis ir dižs.

 

Vēl nekas nav skaidrs

– Tātad pagaidām ir doma, ka skolu pārvalžu funkcija pāries novadam. Otrā līmeņa pašvaldības – kas tur tālāk notiek? Kā tā hierarhija jūs skatījumā tiek veidota?

T. Koķe:

– Ja jau mums būtu visas gatavās atbildes, tad nevajadzētu nekādu darba grupu… Jāsaka gan, ka reforma, kā mēs zinām, ilgst jau gadiem. Un es būtu ārkārtīgi priecīga, jau stājoties amatā, zināt, ka izglītības jautājumi šajā ziņā ir atrisināti, modeļi pieņemti, bet mēs to visu cenšamies darīt ātrā tempā un tagad.

Par otrā līmeņa pašvaldībām pašreiz vēl tiek diskutēts, arī par plānošanas reģionu uzdevumiem politiķu līmenī vēl diskusijas turpinās, mūsu darba grupā šis jautājums netiek risināts…

– Redzot mīnusus, kādus rada pašreiz izvēlētais izglītības pārvalžu modelis, gribētu dzirdēt kādu komentāru. Tātad visās 102 pašvaldības būs izglītības nodaļas?

– Nodaļa jau droši vien nebūs, būs viens cilvēks…

– Bet jūs nosaucāt septiņas funkcijas, kuras taču viens nespēs pildīt!

– Bet tas ir atkarīgas no tā, uz cik lielu skolēnu skaitu viņš to pilda; ja tur ir viena vai divas skolas…

– Kāda starpība?! Funkcijas paliek! Kā tad viņš viens kaut ar tarifikāciju, metodisko darbu un olimpiāžu rīkošanu tiks galā? Turklāt, ja vienas nodaļas vietā rajona teritorijā nu būs trīs, četras un pat piecas – kāda gan tur līdzekļu ekonomija? Tātad, kāpēc tomēr darba grupa sliecas par labu šim variantam?

IZM Vispārējās izglītības departamenta direktors, arī darba grupas loceklis Artūrs Skrastiņš:
– Mums šai darba grupā iesaistīti Saeimas deputāti.

– Tātad pie visa vainīgi bezatbildīgie politiķi?

– Nē, mums darba grupā ir arī pētnieki, piemēram, Jānis Eglītis, kas par šo ir uzrakstījis disertāciju, ir citu ministriju pārstāvji, privāto struktūru, skolu un Pašvaldību savienības pārstāvji. Tātad mums ir uzaicināts pietiekami plašs spektrs pārstāvju, lai izsvērtu šo jautājumu no visām pusēm.

Bet ir jāsaprot lieta pēc būtības – ierēdņu līmenī mēs varam ilgi runāt par modeļiem vai nemodeļiem… Es saprotu, ka tagad jau rajona padomēm ir dots uzdevums rakstīt savus reorganizācijas plānus un nodot funkcijas pirmā līmeņa instancēm. Tām šī likuma izpratnē ir jāizvēlas viena no rajona teritorijā esošajām pašvaldībām, nākamā novada, kuram uzliek šo funkciju veikt. Tas ir pārejas periodā līdz vēlēšanām, jebkurā nozarē.

IZM ir ļoti svarīgi, lai mēs nodrošinātu centralizēto eksāmenu organizēšanu, man jau tagad ir jāparedz, kādus normatīvos aktus gatavot (labi zinot, – lai MK tos saskaņotu, būs vajadzīgs zināms laiks), man ir jāzina vismaz viens vai divi darba virzieni. Ja tas ir novados, uz ko tagad sliecas darba grupa… Mazākie novadi, kuros paliek viena maza skola – tad ir jautājums, vai, piemēram, viņi olimpiādi gatavos vienas skolas ietvaros? Protams, ka nē. Tas notiks elementāri apvienojoties, saplānojot ar kaimiņu novadiem. Un agri vai vēlu tad nonāks pie tā, ka viens novads, kurā ir vairāk skolu, varēs nodrošināt šo funkciju vislabāk.

– Bet par to novadu pārstāvjiem būs jāvienojas pašiem, tai jābūt brīvai gribai un izvēlei? Zinot, kādas ir attiecības vienam otram novadam vadības līmenī, jau tagad var teikt, ka – nekā tur nebūs! Nebūs nekādas draudzīgas vienošanās!

– Līdz ar to nākamais punkts darba grupā ir vienošanās: likums ir noteicis, kādas funkcijas būs jāveic, ir noteikts laiks, kurā ir jābūt gataviem tās veikt, līdz ar to jābūt normatīvajiem aktiem un arī atbildībai par to, vai funkcija tiek vai netiek veikta…

Bet mīnusi jau ir visos modeļos. Ja runājam par aģentūrām, tad jārunā par ierēdņu skaita palielināšanu. Ja runājam par esošo situāciju, tad nav otrā līmeņa pašvaldību, kur pārvaldes atstāt. Lēmums par tā saukto ceturto variantu ir pilnīgi loģisku apsvērumu pēc – ja reiz pašvaldībai ir atbildoša izglītības funkcija, tai ir jābūt gatavai to veikt. Un, ja ne, ir jāspēj kooperēties. Šajā brīdī jau valsts nevar pašvaldībai pateikt: jums katrai jāuztur piecu vai 10 cilvēku institūcija, mēs varam ar likumu noteikt, kādi uzdevumi jāveic… Principā es neredzu, ka kāda pašvaldība varētu neveikt skolēnu izglītošanu, eksamināciju, ka varētu neveikt skolotāju tālāku izglītošanu.

– Bet ja neveiks? Nu, piemēram, skolotāju izglītošanas jomā. Mazs novadiņš neieguldīs tālākā izglītošanā līdzekļus. Kaut arī izglītošana jau notiek par valsts līdzekļiem, skolotājs nesaņem informāciju un pie šīs naudas beigu beigās netiek.

– Par informāciju nebūs taisnība, viņš to saņem labi. Par naudu – manā rīcībā nav informācijas, ka kāds skolotājs būtu izvēlējies sev vajadzīgus kursus un nav varējis tos apmeklēt!

 

Tas nav uzticības, bet gan vienotās telpas jautājums

– Jūs uzsvērāt jautājumu par centralizētajiem eksāmeniem. Varbūt jūs beidzot būsiet tā drosmīgā ministre, kas atjaunos uzticību skolotājiem un ļaus viņiem pašiem labot eksāmenu darbus? Viņi nav blēži, viņi ir skolotāji!

T. Koķe:

– Par uzticēšanos nevar būt nekādu runu – mēs skolotājiem uzticamies! Bet par centralizētajiem eksāmeniem – patīk mums tas vai nepatīk, Latvija vairs nav izolēta valsts kaut kur uz pasaules kartes, esam vienotā telpā, un, galvenais, mūsu iedzīvotāji grib pārvietoties šajā vienotajā telpā un noteikti nesauks mani ne par drosmīgu, ne uzņēmīgu, ja es viņiem to nepieļaušu.

Pasaules prakse par centralizētajiem eksāmeniem nu jau ne pirmo gadu desmitu nosaka, – ir jābūt nodalītiem uzdevumiem starp tiem, kas māca, un tiem, kas vērtē. Lai mūsu skolēnu un studentu mobilitāte vairotos, mums vairāk vai mazāk ir jāspēlē pēc vienotiem noteikumiem.

Jāsaka gan, ka mums ir daudz problēmu ar šīm labošanām…

– Tas ir jautājums par labojumu kvalitāti un operativitāti, par to, ka laikus nesaņem rezultātus.

– Jā, un jāteic, ka arī izmaksas gadu gadiem darbu labošanai nav mainītas.

 

Eiropas naudai nav dots starts

– Katru gadu Latvijā likvidējas kāda skola, arī šogad tā noticis, samazinās arī skolēnu skaits. Vai Izglītības ministrijas darbinieku skaits ir samazinājies?

T. Koķe:

– Šīs lietas nav tieši saistāmas. Pirmkārt jau tāpēc, ka mums jāapgūst gandrīz miljards Eiropas struktūrfondu līdzekļu. Mums ir divi departamenti ar aptuveni 30 darbiniekiem, kas strādā tikai ar šo nopietno jautājumu. Jūs jau redzat, kā iet ar šo naudu apguvi; ja jau tā nebūtu, tad arī šos darbiniekus tik daudz nevajadzētu.

– Ja reiz par Eiropas fondiem konkrēti: kā varat komentēt situāciju, ka ministrijas nesakārtoto dokumentu dēļ par gadu atbīdījusies dabas zinību kabinetu ierīkošanas otrā kārta? Un kad sāks maksāt mērķdotācijas dabas zinību un valodu apmācības skolotājiem? Martā bija termiņš, naudas nav. Mūsu rajonā tās ir septiņas skolas, kas šo naudu vēl nav varējušas saņemt.

– Ministru kabinetā ir apstiprināti noteiktumi par stipendijām prioritāro priekšmetu skolotājiem; mēs ļoti ceram, es gan nezinu, kā varu solīt… Ar nākamo mācību būs.

A. Skrastiņš:

– Nauda šiem mācību kabinetiem nav aizkavējusies ministrijas dēļ. Mūsu sagatavotie dokumenti jau sen ir Ministru kabinetā. Jautājums ir, kur šobrīd tiek dots starts šo naudu sākt lietot.

– Kurš tad šo startu nedod?

T. Koķe:

– Broka ministrija (Eiropas Savienības finanšu pārvaldes lietās. – Red.). Bet tam noteikti ir objektīvi iemesli. Tās ir procedūras… Bet es domāju, ka šogad programmu apguve sāksies.

 

Vai jāsūdz valsts tiesā?

– Jautājums par skolas somām. Kā uzzināju, ar interneta starpniecību veidojas neoficiāla vecāku kustība (kurai arī es labprāt pievienotos), lai vērstos tiesā par to, ka valsts pieļauj bērnu un pusaudžu sakropļošanu smago skolas somu dēļ. Atbildētāja šai iespējamā tiesu procesā varētu būt Izglītības ministrija.

A. Skrastiņš:

– Mēs esam skolām nosūtījuši vēstuli ar ieteikumiem, ko darīt, lai samazinātu skolas somas svaru. Otrs – grāmatas. To sagatavošana sastāv no divām daļām: viens ir saturs, otrs – tehniskais izpildījums, tehniskā druka. Ir bijusi aptauja vecākiem un skolotājiem, tās rezultāts – 50 pret 50; vieni gribēja pirkt ilgmūžīgas grāmatas, otri – pēc iespējas vieglākas. Ministrija mēģināja pat noteikt papīra blīvumu un tamlīdzīgas lietas, bet šos jautājumus mēs varam izvirzīt tikai skolu diplomiem. Likumdošana neparedz kaut jel kādā veidā ierobežot uzņēmējus, lai izvirzītu kādas prasības grāmatu tehniskajam risinājumam.

Kur es redzu izeju? Būtu ideāli, ja valsts un pašvaldība varētu visus šos izdevumus segt un bērnam būtu divi mācību grāmatu komplekti – viens mājās, mammas nopirktais, un skolā stāvētu otrs, valsts nopirktais. Tas būtu ideālais variants. Tai pašā laikā mēs skaidri zinām, ka šobrīd mēs to nevaram nodrošināt. Skolas somas smagumu esam mēģinājuši risināt šādi: esam lūguši skolas sakārtot stundu sarakstu tā, lai smagās grāmatas nebūtu nepieciešamas vienā dienā, lai būtu sapārotās stundas; izdevējiem esam lūguši neiesiet trijiem gadiem paredzēto grāmatu vienos vākos. Bet ministrijai nav tiesību izdevējiem kaut ko uzspiest.