24. februārī 18.00 Tukuma kultūras namā notiks teātra studijas «Brīvā versija» pirmizrāde «Kritušais eņģelis», kas veidota pēc N. Gogoļa stāsta «Portrets» motīviem; taču pirms šī notikuma – 21. februārī – izrādi vērtēja žurnālisti un, protams, notika saruna ar radošo grupu.

Šoreiz aktieriem, kas studijā darbojas ilgāk – Andrim Jarānam, Vjačeslavam Kņazevam, Osvaldam Zāgam un Zandai Znotiņai, piepulcējušās divas jaunas dāmas – Kristīne Āboliņa un Solvita Irinoviča. Lai arī pirms izrādes tika pieteikts, ka tā būs grūta, patiesībā tā skatījās viegli. Zinot studijas darbus ilgākā laikā, jāatzīst – kopējā izteiksmē ir pavasarīgs atmaigums. Stāsts ir saprotams un aizrautīgs. Ar ne mazāku aizrautību režisors Ilgonis Škāns ķērās pie paveiktā vētīšanas. Viņa ievadvārdiem "šis ir trešais Gogolis" visnotaļ bija dziļāka jēga. Lūk, atklāsmes par izrādi pēc izrādes.

Dilemma starp mākslinieku un tirgoni

– Kāpēc tieši Gogolis? Kāpēc tagad?

I. Škāns:

– Kas ir ļoti interesanti – ja iepriekšējā sezonā bijis Čehovs (mēs tur tādā reālpsiholoģijā gājām iekšā un domājām par milzīgām problēmām), tad Gogolis tomēr paver vieglāku ceļu uz ne mazāk būtiskām tēmām. Kāda ir mākslinieka misija? Kā māksliniekam turēties šodienas komercijas apstākļos? Kā sevi vispār saglabāt mākslas zonā? Mēs varam par to ārkārtīgi vienkārši parunāt – piedāvāt to skatu, kas ir Gogolim. Un vēl domāju – izrāde ir ārkārtīgi personīga. Andris teātrī nostrādājis jau 20 gadus, arī es esmu pietiekoši daudzas tēmas taisījis un tāpēc mums tas ir aktuāli – noskaidrot, kā šodien jūtas mākslinieks? Pasaulē, kas ir pirkšanas un pārdošanas pasaule.

– Ko meitenes saka par mākslinieka vietu pasaulē? Jums šī izrāde lika padomāt?

I. Škāns:

– Izrādē viņas bija frivolas; pūlis, kas vērtē visu šo ārprātu. Un tieši tā – tas ir pūļa standarts.

– Kā tad saglabāt līdzsvaru starp īstas mākslas radīšanu un pakārtošanos pieprasījumam, lai pelnītu?

I. Škāns:

– Jā, lūk, tas ir jautājums! Vai māksliniekam uz Īriju braukt – sēnes audzēt vai gleznot? A ko vispār darīt šodien?

S. Irinoviča:

-Tas katram ir jāizlemj pašam – kas ir viņa vērtības.

I. Škāns:

– Pauliņa gleznas šodien ir kādam vajadzīgas?

Z. Znotiņa:

– Man šķiet, ka māksliniekam savu aizraušanos padarīt par maizes darbu ir ļoti grūti; lielākoties visi strādā maizes darbu, bet hobijam gribētu veltīt vairāk laika. Jācenšas tomēr saglabāt kaut ko ļoti personisku, ko varbūt pēc laika varēsi kādā projektā iesaistīt.

I. Škāns:

– Gribēju papildināt – mums ir mākslinieks, kas gatavoja izrādē redzamos portretus – Vitālijs Staņislavskis, Kristīgās akadēmijas maģistrants. Es domāju – viņš Gogoli nemaz neizlasīja, taču pārsteidza nopietnā attieksme, ar kādu viņš tās skices līdz pēdējam brīdim gatavoja – ka tik mums tas derētu! Katru dienu zvanīja un konsultējās, vai būs pareizi (Kā vispār mākslinieku var konsultēt?!) Lūk, cilvēks, kam dvēselē tiešām ir tas, ka viņš ir Radītājs. Tādu attieksmi nevar dabūt nekur! Esmu tik daudz ar cilvēkiem strādājis… Ja lūdzu ko uztaisīt, tad uzreiz ir piecsimt latu līgums; tālāk tūkstotis…

Uz 19. aprīli taisu ļoti interesantu projektu – laikmetīgo mākslu nakti Tukumā. Horeogrāfe Olga Žitluhina atsūtīja tāmi – Ls 2000 par 30 minūtēm – Dievs, stāvi klāt! Bet, lūk, mākslinieks no Kristīgās akadēmijas tik daudzus darbus dara par tik simbolisku samaksu, ka neviens neticētu, ja to ciparu nosauktu. Lūk, un šī lieta saslēdzas ar to, par ko runājam Gogoļa izrādē. Vai palikt par mākslinieku vai tirgoni? Lai gan principā tēma ir plašāka – to pašu var teikt par jebkuru mākslinieku – režisoru, aktieri, dzejnieku…

Bet tā pamatproblēma, kas mani satrieca Gogolī, ir pati šī tēma. Gogolis pats jau 46 gadu vecumā bija Krievijā atzīts ģēnijs (viņš vispār tikai 46 gadus dzīvoja), un rakstīja šo darbu kā vēstījumu par to, kas ir mākslinieka būtība. Parasti par to runā pēc mākslinieka nāves, kad kāds veido memuārus, bet Gogolis to izdarīja 30 gadu vecumā savu Pēterburgas studiju gados! Uzrakstīt tādu vēstījumu par mākslinieka būtību – tas ir pilnīgi satriecoši. Tāpēc arī šī lietiņa, ko mēs izspēlējām, daudziem varētu likties ļoti personīga.

Pēterburgā – uz izķeršanu

– Vēl par ko liek domāt šis darbs – ar kādu vārdnīcu šodien runāt? Vispār kultūrā un mākslā cita starpā dzīve tiktāl pagājusi uz priekšu, ka mainījusies cilvēku domāšana. Tā kļuvusi klipveida. Tā vārdnīca, kurā runājām pirms 100 gadiem, uz skatuves sēžot pie galda ar tekstiem, izrādās – vispār nedarbojas. Nezinu, kā jums likās, – izrāde uzrunāja? Mums šķiet, ka teātrim jābūt ļoti interesantam – ja tu teātrī negulēji, tad labi. Jo lielākoties izrādes tiek nogulētas. Lūk, Pēterburgā, kā parādīja Viljamu Tenesiju četru stundu garumā, visi kā pļauti gulēja. Tāpēc, ka nedarbojās vārdnīca! Vēl par Pēterburgu runājot (tas mani šokēja un šokēs visu gadu), – es nemaz neanalizēju un sevī neielaižu to domu, kāpēc mēs Pēterburgā šobrīd esam tik pieprasīti? Četru mēnešu laikā tūlīt dosimies jau uz otru starptautiska mēroga festivālu. Pašā Ņevas prospektā! Es it kā jūtu, kāpēc – neviens to nav pateicis, taču man ir sava teorija. Tā ir tā vārdnīcas lieta. Pēterburgā par katru Dostojevska vai Čehova lugu ir sējumi izdoti – mums pilnu čemodānu uzdāvināja. Krievija prātā jūk no vienas lietas – viņiem teātris ir šitik tālu (līdz rīklei). Markova – Teātra akadēmijas profesore – pateica, ka viņa uz teātri vairs neejot!

– Tad ar ko jūs viņus ieēdināt?

– A nezinu, ar ko! Vienkārši ar to, ka ir spraiga darbība. Ir cita vārdnīca! Nevar strādāt ar 50 gadus veciem tulkojumiem – šodien vajag ko citu. Šodien cilvēks taču dzīvo citā pakāpienā, citā dimensijā! Pats tā dzīvoju – man jādomā piecreiz ātrāk nekā pirms gadiem septiņiem, un es saprotu, ka jau mana uztvere ir savādāk trenēta. Bet Pēterburga… Tas ir pilnīgi cits stāsts. Būt Pēterburgā – tādā teātra mākslas galvaspilsētā – un būt pieprasītam… Es to nevaru izskaidrot; vairs neuzdodu sev jautājumus, jo, iespējams, nākošgad uz turieni vairs nebrauksim. Nupat lietuviešiem atteicām ielūgumu. Bet krievi pat bezmaksas vīzas nokārto! Nezinu – justies laimīgam vai nelaimīgam, ka tevi grib!? Tāpēc ar lielu interesi 20. martā paskatīšos festivālu, uz kuru brauksim. Tajā būs ļoti daudz ārzemju teātru, un festivāls sauksies «Teātris no nekā». To veido Teātra akadēmijas jaunie doktoranti. Teātris Pēterburgā ir īpaša tēma. Radošā ziņā tur ir pilnīga fantastika; nevis kā Latvijā – sēdi un domā, kas ir teātris, kas nav, lai gan arī pie mums ir labas lietas. Ārkārtīgi priecājos par Nacionālo teātri, par Džilindžera «Jūdas skūpstu», kas ir tik estētiska izrāde, uztaisīta par tik smalkām tēmām…Tas ir ļoti liels progress Latvijā.

Kā kulaks dzīvei uz acs

– Pastāstiet kaut ko par izrādes tapšanas aizkulisēm. Cik viegli vai grūti tapa izrāde? Ko teiksiet par jauno aktieru sastāvu?

– Aktieri ir vienkārši ārkārtīgi veiksmīgi sanākuši. Rudens, kad aicinājām studijā jaunus dalībniekus, vispār bija prātam neaptverams – aktieri nāca viens pēc otra. Man par to ir sava teorija – teātrī viss notiek tā, kā tam jānotiek. Ja ir doma un ideja, tad tā atrod atbalsi. Tā ir. Visos teātros un katrā labā izrādē viss ir tikai simtprocentīga sakritība.

– Tad vispirms bija Gogolis un pēc tam sakritība?

– Tās ir pilnīgi līdzvērtīgas lietas. Man pat dažkārt pirmais ir Gogolis un tālāk nav nekā!

– Tātad, iestājas «Gogolis» un aiziet…?

– Jā, jā, – tieši tik dīvaini. Tā piepeši ienāk Solvita – zvana kaut kādā augustā, ka gribētu paspēlēt teātri. Viņa tomēr ir profesionāle – pirms gadiem Kultūras akadēmiju beigusi. Un es tai laikā tieši domāju par izrādi. Un tā viss sakritībās notiek… Kristīne atnāca ar 20 draudzenēm, bet palika viena, tāpēc ka viņa ir tik ārkārtīgi sievišķīga. Viņa var tādu tēlu amplitūdu spēlēt… Neaptverami. Ja šodien vispār sievietei tuvāk par diviem soļiem nepienāksi – Rīgā smēķē visas. Bet ienāk Kristīne, un tu jūti, ka sieviete ienākusi. Tas ir pilnīgi fantastiski – tādu siltumu rada uz skatuves un nes tālāk! Un tās bija sakritības – tas nebija plānots! Aktieriem tāpat ikdienā katram ir savs maizes darbs vai studijas augstskolā – to visu pirms sezonas izrunājam. Tā mums tas sastāvs pamainās.

Bet ko teikt par aizkulisēm, – nezinu. Lai aktieri paši pastāsta. Kas jums tur notiek?

A. Jarāns:

– Tur valda haoss – krīt pakaramie. Ha, ha, ha!

I. Škāns:

– Par mazu telpa, zinām. Iemācīsimies arī sakārtot lietas.

– Cik ilgi tapusi šī izrāde?

– 26. augustā bija pirmā sanākšana, un tas ir pietiekoši ilgs laiks. Taču darbs jau nedodas rokā viegli – vajag atrast tēlus, raksturu, attiecības. Ar Gogoli ir tā, ka daudz kas vēl jāslīpē un jāmeklē, jo tēliem jābūt dzīviem un kolorītiem. Izrāde mums parasti top divu gadu garumā.

– Izrāde zināmā mērā ir režisora dvēseles spogulis. Vai pats esi atbildējis uz jautājumu, kāds būs tavs mākslinieka liktenis?

– Vienkārši nevēlos atbildēt uz tādu jautājumu. Ko par pārdošanos runāt, ja atnāk jaunais gads un tev algu samazina par Ls 30!? Tad par ko vairs runa? Kad pienāk algas diena, saņem Ls 146… Par to nav jārunā. Es, protams, nekad nepazemošos, lai ietu kabinetos prasīt, kāpēc alga mazāka – es atradīšu vietu, kur nopelnīt. Par ko raudāt? Jāstrādāāāā! Tāpēc izrāde ir kā kulaks uz acs! Fināls, kad visa neīstā māksla sadedzināta, ir ļoti atvērts turpinājumam – ko darīt? Braukt uz Īriju strādāt? Tas ir jautājums katram pašam. Taču es par izrādes galveno varoni noteikti esmu stiprāks – to es zinu.

***

Izmantojot izdevību, noteikti vēlos pateikties visiem izrādes veidotājiem; ne tikai aktieriem, māksliniekam, bet arī kostīmu veidotājai Inārai Boļševicai un skaņu ierakstu veidotājam Kristapam Andiņam. Un – gaidām skatītājus, svētdien, tātad – rīt 18.00!