Ar šādu nosaukumu 29. aprīlī uzsākām rakstu sēriju, kurā skaidrojam dažādas šī brīža ekonomiskās aktualitātes mūsu valstī. Sākām sarunu ar novada darba tirgus izmaiņu apskatu; iespējām darba tirgū; ar nosacījumiem, kas jāievēro, pārtraucot darba attiecības.

Uzrunājot uzņēmējus, cenšamies noskaidrot viņu viedokli par šī brīža norisēm valsts ekonomikā un pašu uzņēmumu attīstības tendencēm. Pirms pāris nedēļām uz sarunu aicinājām ekonomikas zinātņu doktoru, Latvijas Valsts Agrārās Ekonomikas institūta Lauksaimniecības attīstības un ekonomisko attiecību nodaļas vadītāju Andri Miglavu. Viņš jau reiz bijis mūsu laikraksta eksperts – intervējām ekonomistu īsi pirms 9. Saeimas vēlēšanām un, jāteic, ka tolaik viņa viedoklis zināma mērā bija kā nomierinošs plāksteris. Proti, lai cik neloģiska un postoša arī nešķistu varas kāru politiķu rosīšanās, ekonomiskos procesus lielā mērā tie vairs ietekmēt nevar – esam Eiropas un visas pasaules daļa. Šobrīd, kad atkal jūtamies lielu pārmaiņu krustcelēs, aicinājām zinātnieku vēlreiz uz sarunu.

Jāteic, jau pirms sarunas zinājām – A. Miglava teiktais lauksaimnieku aprindās netiek uztverts viennozīmīgi, par to pārliecinājāmies vēlāk, intervējot SIA «Jaunkaudzītes» valdes priekšsēdētāju Jāni Apsi. (Publikācija 27. maija laikrakstā.)

Krīzes nav! Šobrīd vēl nav

Sarunas sākumā vaicājām, kā zinātnieks vērtē finanšu ministra Ata Slaktera paziņojumu par visaptveroša taupības režīma ieviešanu krīzes apstākļos.

A. Miglavs:

– Finanšu ministrs pareizi teica.

– Bet vai tad šādi, pat it kā biedējot cilvēkus, netiks apturēta visa izaugsme? Sak, baidieties, neko nepērciet, attiecīgi kritīsies apgrozījums veikalos, ražotnēs, nākošais solis – tiks atlaisti darbinieki… Faktiski jau var teikt, ka šis process ir sācies.

– Viņš pareizi teica. Un ministrs noteikti nelietoja vārdu krīze. Viņš teica, ka cilvēkiem ir jāapsver savi izdevumi, viņi nevar atļauties tērēt vairāk nekā spēj nopelnīt. Krīzes šobrīd Latvijā nav. Ja kāds grib dabūt krīzi, mēs to varam piesaukt. Varam teikt, nemitīgi atkārtot, ka ir krīze. Tad mēs to arī dabūsim. Radīsim globālo neuzticību savā iekšējā sabiedrībā tam, ka mēs vispār kaut ko varam; tam, ka mēs kaut ko pareizi darām, ka mēs kaut ko protam darīt. Mēs radīsim neuzticību investoros, mēs radīsim neuzticību kreditoros. Mūsu attīstībai ir nepieciešami papildu resursi, kurus mēs esam gatavi arī aizņemties. Bet, ja mēs radām neuzticību tam, vai mēs spējam strādāt, tad resursu aizņemšanās kļūst daudz dārgāka un grūtāka. Un tādējādi mēs patiešam varam sev radīt krīzi.

Jā, varam teikt – nu mums ir beidzies laiks, kad sabiedrība dzīvoja zināmā eiforijā, ka visu nu var atļauties. Domāju, – šī sajūta bija nepamatota. Vienkārši – sabiedrība noreaģēja atbilstoši savas apziņas brieduma līmenim. Apstākļos, kad ekonomika auga par padsmit procentiem, nominālajās cenās par 25% un kredītlikmes bija tikai 6 līdz 7%, sabiedrībā radās patēriņa noskaņojums. Tādos apstākļos jau nebija vajadzības piepulēties un meklēt efektīvākus biznesa risinājumus, jo šādas kredītlikmes varēja atmaksāt viegli, bez piepūles. Ar to es arī saistu finanšu ministra paziņojumu – mēs nevaram tikai tērēt, mums ir jānopelna. Bet, lai nopelnītu, ir jāstrādā smagi. Piemēram, pārticības zemē Amerikā nav 24 darbdienu apmaksāta atvaļinājums, kā tas ir pie mums, tās, labākajā gadījumā, ir tikai divas nedēļas. Mums tas ir kļuvis par neatņemamu darba attiecību komponentu. Plus vēl neskaitāmas brīvdienas…

– Pirms teju diviem gadiem intervijā mūsu laikrakstā atzināt, lai nodrošinātu valsts izaugsmi, minimālajai algai vajadzētu būt Ls 400 līdz 500 robežās…

– Vai šodien Latvijā tā nav?…

– Ls 400 līdz 500 minimālā alga?! Tukuma rajona pēc statistikas vidēja alga ir nedaudz pāri Ls 300…

– Vai šodien bez pamata Valsts ieņēmumu dienests ir aizsācis akciju «Alga aploksnē – tas ir stulbi»? Ja šī akcija nebūtu vajadzīga, tad vidējā reģistrētā alga būtu apmēram tāda, par kādu mēs runājam… Tā Latvijā joprojām ir diezgan liela problēma. Un – Latvijas sabiedrība ir polāra. Ir Rīga. Ir attīstības centri, un ir reģioni, kur attīstības līmenis nav bijis tik spēcīgs.

– Bet Tukums no Rīgas nav tālu, mums ir stratēģiski daudz labāka situācija nekā, piemēram, Rēzeknei vai Krāslavai…

– Tāpēc es teicu – Latvija ir polāra. Mēs šobrīd varam reāli runāt par cilvēku vidējiem ieņēmumiem, un tie ir ap Ls 400 līdz 500 mēnesi vidēji.

– Vidēji valstī, bet mūsu tomēr vairāk interesē reģioni…

– Tas arī bija tas, par ko mēs iepriekšējā reizē runājām: ja atalgojums nebūs šāds, tad notiks darba spēka migrācija. Un tas arī tas, ko pieredzējām iepriekšējos divos gados. Brīdi, kad Latvijā cilvēki sāka nopelnīt, migrācija sāka apstāties. Nav tā, kā daži saka, ka visi jau aizbraukuši. Daudzi strādā šeit, un migrācija pašlaik ir nobremzēta.

– Atgriežoties pie krīzes, kuras mums, jūsuprāt, nav. Tad kā jūs vērtētu šī brīža ekonomisko situāciju?

– Ir smags posms, kad ekonomikai ir kārtējo reizi sevi jāpārorientē uz to, ka tā nevar balstīties tikai uz patēriņa izaugsmi. Ilgstošākā laika posmā tas nozīmē ekonomiskās bilances pasliktināšanos, nonākšanu parādu jūgā. Ir jautājums par to, ka biznesa attīstībā ir kaut kas jādara rūpniecības un starptautisko pakalpojumu jomā, kas prasa zināšanas, kas prasa uzņēmību, prasmes, mērķtiecīgi vadītu rīcību.

– Vai šādas iestrādes, jūsuprāt, mūsu valsti ir?

– Es nevaru pārāk vispusīgi spriest, bet varu teikt tikai par savām sajūtām – šādas iezīmes, kopumā runājot, tomēr ir. Ja regulāri palasām «Dienas Biznesu», kas Latvijā no visas periodikas, manuprāt, ir labākais laikraksts, redzam, ka ir augušas eksportētājkompānijas būvniecībā, koksnes apstrādē; redzam, ka mūsu valstī strādājošie investori sāk iepirkt uzņēmumus citās valstīs, piemēram, «Kolonna» un parteri kompāniju Vācijā. Mēs redzam «VP Mārketa» atzīšanos par to, ka Latvijas pircēju vidū vietējās izcelsmes produkti kotējas augstāk nekā importa produkcija, kas apliecina mūsu konkurētspēju pārtikas tirgū. Tai pat laikā pārtikas produktu eksporta struktūra pierāda, ka pārtikas industrija nav pietiekami strādājusi, lai izveidotu pārtikas ķēdes un mēs varētu strādāt citu valstu tirgos. Tai pašā laikā SIA «Plod import» uzņēmuma «Latvijas balzāms» apjomi ir grandiozi. No vienas puses man ne pārāk patīk, ka tieši alkohola ražotājs ir rūpniecības flagmanis, bet no otras puses – iepriecina, ka Latvijas uzņēmums spēj šo izaugsmi nodrošināt.

– Vai esat pārliecināts, ka tas ir, kā saka, pilnīgi balts uzņēmums?

– Ko nozīme balts vai nebalts uzņēmums? Man nav ne mazākās indikācijas par to, ka tas būtu pelēks jeb krimināls uzņēmums.

– Brīdi pa brīdim mums parādās paziņojumi par kontrabandas spirta kravām, kas sasniedz visai ievērojamus apjomus…

– Man par to nav ne mazāko indikāciju! Tā mēs varam izteikt aizdomas par jebko…

Atgriežoties pie pozitīvajām iezīmēm, jāmin, ka Latvijā klusu un mierīgi ir ienākusi milzīga informāciju tehnoloģiju kompānija – «Enators». Bankas attīstās. Ir labi jāpdomā, pirms aizņemties

– Bet mēs arī redzam, ka būvniecībā ir problēmas..

– Jo tā nav attīstījusies efektīvi. Ja būvniecības nozare spēs pārstrukturizēties, tā saņems arī pakalpojumus starptautiskajā tirgū… Es saprotu cilvēkus, kas saka ka ekonomiskā izaugsme Latvijā ir nobremzējusies, ka iepriekšējie dzinuļi ir zaudējuši savu iedarbību, bet esmu tālu no domas, ka Latvijā ir krīze un ka nav izaugsmes iespēju. Cilvēkiem nāksies mācīties domāt mazliet savādāk nekā līdz šim. Un es ticu, ka viņi to izdarīs.

– Kas ir tas – "mazliet savādāk"?

– Ir vērts pateikt visiem: pirms aizņematies savam patēriņam, vispirms labi apdomājiet! Ja aizņematies savam biznesam, arī ir jāpadomā, jānovērtē, vai ar savu darbu spēs resursus atdot… Bet, ja mēs paskatāmies, kādus auto cilvēki reģistrē – redzam pasaules tirgus ekskluzīvākās automašīnas…

– Mūsu sabiedrības "augstais pols" varbūt to var atļauties?

– Bet par to maksājam mēs visi – sabiedrība kopumā. Mēs esam viena polarizēta sabiedrība, un jautājums par domāšanu ir visas sabiedrības jautājums. Ja paanalizēsiet kaut vai dzīvokļu tirgus attīstību, tad redzam, ka tas nav augstais pols, tā ir visa Latvija. Sākot no studentiem un beidzot ar visnotaļ cienījama vecuma cilvēkiem.

– Atgriežoties pie tā, ko iesakāt, – kas tagad būtu jādara vidusmēra cilvēkiem? Dzīvoklis jau nav ekskluzīvs auto, tas taču katram vajadzīgs…
– Es to neapstrīdu. Cilvēkiem jāstrādā un jāatdod nauda par savu dzīvokli, ko nopirkuši. Un viņi to var, jo Latvijā nav tik dziļa krīze kā Eiropā kopumā.

Patiesībā mēs varam runāt par globālo krīzi, par visas pasaules globālo izpratnes krīzi, par lielajiem spēkiem, par energoresursu patēriņa maiņu starp ierastajiem patēriņa centriem Eiropu un Ameriku no vienas puses un Ķīnu un Indiju no otras puses. Šo mēs vēl pat neesam apzinājušies. Eiropas un Amerikas patērētājsabiedrība vēl to neapzinās, jo mēs vēl varam samaksāt. Kaut arī degvielas cenas pieaugušas par 20% un turpina augt, patēriņš nav samazinājies. Mēs ieklausāmies, bet nereaģējam uz to, neesam apzinājušies. Šobrīd joprojām runājam par jaunajiem dzīvokļiem, kurus mums vajag. Mums vajag komfortablu telpu. Kamēr mēs to varam atļauties, tikmēr mēs vēl tā dzīvojam. Un, jāsaka, – šodien mēs vēl dzīvojam ļoti labi. Iespējams, tas skan ciniski, domājot pret cilvēkiem, kuriem ir pensija vai minimālā alga. Sabiedrībā vienmēr ir dažādi cilvēki. Bet tas nenozīmē, ka apstājas kopējā ekonomiskā izaugsme. Tie, kas spēj strādāt un labi pelna, viņus nevar par to nosodīt. Tāpat kā jārēķinās ar tiem cilvēkiem, kuri šajā procesā nespēj piedalīties. Ar tiem jādala atbildības slogs. Taču nosodāmi ir tie cilvēki, kuri sēž mājās, kasa pakaušus un saka, ka viņam neviens nemaksā tik, cik viņš grib, un tāpēc nestrādā. Pēdējos es negribu dzirdēt!

– Bet kur tad var iet strādāt tāds bijušais celtnieks? Par Ls 200 viņš nevar iet strādāt, jo viņam katru mēnesi, piemēram, ir jāatdod Ls 120 kredīts…

– Bet, ja viņš neiet nekur strādāt, kā tad samaksās? Pamēģiniet šodien atrast kādu, kas būtu ar mieru remontēt dzīvokli!… Par kvalitāti un darba kultūru nemaz nerunājot… Un tad runāsim par celtnieku nodarbinātības problēmām.

– Bet valsts taču pati ir atbalstījusi šādu iespēju – būvniecībā darba samaksai bezsakarīgi augt!

– Valsts – tie esam mēs paši.

– Runāju par lielajiem valsts būvniecības pasūtījumiem…

– Pat, ja mēs ņemama vērā valsts lielos pasūtījumus, tā šajā procesā ir iedarbojusies maz. Līdz šim runāt par nopietnu ietekmi no valsts puses būvniecības izaugsmē ir vienkārši negodīgi.

– Bet nodokļu jomā? Kaut vai hipotekāro kredītu pieauguma ziņā?

– Bet nav jau slikti, ja cilvēki ir ieguvuši dzīves telpu, tā taču ir vajadzīga.

– Vai nebūs ļoti daudz tukšas dzīves telpas, jo cilvēki to vairs nevarēs iegādāties?

– Nebūs. Varbūt būs tukši atsevišķi dzīvokļi vai mājas, kur cilvēki būs uztaisījuši uzpūstus biznesa projektus. Jā, iespējams – šie projekti sabruks. Kāds bankrotēs. Nu un tad?

– Braucot Rīgā iekšā, redzams – ceļas ciematiņi…Izskatās gluži kā kāršu namiņi, un viens pie otra… Kas tādu nekvalitatīvu mājokli par tām milzu summām vispār pirks?!

– Tas ir jūsu viedoklis. Gan nolaidīs cenu un pārdos. Pastāvēs gadu, divus tukšs, un tad pārdos. Tā kā es te sēžu. Tur arī strādā tirgus ekonomika. Nepaliks tukšs. Kāds īpašnieks nenopelnīs, bankrotēs vai pārdos savu biznesu citam, bet gala rezultātā šie dzīvokļi nonāks pie gribētājiem par cenu, ko viņi spēs samaksāt.

– Jūs minējāt, ka būvniecībai jāpārstrukturējas. Kā to redzat?

– Būvniecībai arī ir jākļūst efektīvai. Šajos buma apstākļos jau nebija runas par to, cik efektīvi būvniecība uzbūvēs kādu objektu. Jautājums – uzbūvēs vai neuzbūvēs par jebkuru cenu. Tā nu būvniecībai arī būs jāpārstrukturējas, sākot no projekta attīstības līdz beigām. Mums var patikt vai nepatikt dzīvojamo māju komplekss, mums var patikt vai nepatikt sērijveida būvniecība, bet jebkura atsevišķa māja, jauns unikāls, individuāls projekts vienmēr maksās vairāk nekā

sērijveida mājas. Pirmo objektu uzbūvēt vienmēr ir grūtāk, tas prasa vairāk laika. Tas ir tā kā adām zeķi – pirmā zeķe prasīs visilgāk laika, otrā zeķe taps trīs reizes ātrāk par pirmo, bet nākošajās jau varēs adīt, darot vienlaicīgi vēl ko citu…

Labākais ieguldījums – izglītošanās

– Bet atgriežamies pie tā vidējā, vienkāršā cilvēku, kuram alga nav tie Ls 500. Viņš uz būvēm strādāja, tagad nav darba. Mums, piemēram, ir diezgan palieli uzņēmumi, kas ražo logus un durvis, tagad tie atlaiž darbiniekus. Kur šiem cilvēkiem palikt?

– Tas nozīmē, ka cilvēkresursi atbrīvojas. Tas nozīmē, ka kādam citam biznesam būs iespēja izaugt.

– Jā, cilvēkresursi atbrīvojas, kāpēc tad valsts, valdība šobrīd nāk klajā ar paziņojumiem, ka nepieciešams ievestais darba spēks? Kāpēc pēkšņi te un tagad ir sadzirdēts darba devēju lūgums pēc papildspēkiem?

– Vai jūs man varat pastāstīt, kādā veidā ir mainījusies pozitīvā virzienā valsts attieksme pret ievesto darba spēku? Vai jūs varat pateikt kādu pārmaiņu tiesību aktos, kas ļaus ievest darba spēku?

– Saeimā ir rosināts atvērt šīs kvotētās darba vietas.

– Vai esat paraudzījusies, kur un uz kādiem nosacījumiem atvērt? Ja to izpētīsiet, redzēsiet, ka tur nav runa par vietējā darba spēka aizstāšanu pamatprofesijās, bet gan profesijās, kurās Latvijā trūkst speciālistu, trūkst zināšanu.

– Piemēram? Mūsējie varbūt varētu samācīties…

– Es neesmu pasekojis līdzi, bet pēdējā mēneša laikā ir veikts pētījums un ir iezīmēts, kuru profesiju pārstāvju trūkst. Ar to nodarbojas Labklājības ministrija sadarbībā ar Darba devēju konfederāciju. Jūs sakāt, ka tam neuzticaties? Tā atkal ir jūsu sajūta…

– Konkrēts piemērs. Pirms preses konferences pie Godmaņa kunga mēs veicām nelielu pētījumu par vietējiem uzņēmumiem, noskaidrojot, cik darbinieku atlaists, cik plāno atbrīvot no darba. Jau virspusēja informācija liecināja, ka tie ir aptuveni 200 cilvēki. Tajā pat laikā Labklājības ministrijas paspārnē esošā Nodarbinātības dienesta statistikas datos, ko Godmaņa kungs citēja tieši divas dienas vēlāk, Tukuma rajonā neviens atlaistais cilvēks neparādās. Un tie ir statistikas dati, uz kuru pamata viņš veidoja paziņojumu, ka bezdarba nav, tātad – darbinieku trūkst…

– Šo informāciju paturēšu prātā. Bet no iepriekš teiktā neatkāpjos. Par bezdarba jomu valstī ir atbildīga Labklājības ministrija. Viņa to dara partnerībā ar sociālajiem partneriem – darba devējiem. To, vai tas nostrādā vai nenostrādā, man šobrīd nav pamata teikt, ka tas nozīmē apzinātu faktu sagrozīšanu vai kādus politiskus signālus. Es neesmu kompetents par to runāt. Bet, jā es pievērsu uzmanību ievestā darba spēka problēmai. Izpētīju Saeimā izskatīto koncepciju un īpašus draudus tur nesaskatīju. Jā, es redzēju – teorētiski ir iespējams šo jautājumu lobēt, jo dažiem Latvijas darba devējiem šķiet, ka Latvijas vietējais darba spēks prasa savai kvalifikācijai un attieksmei pret darbu neatbilstoši augstu darba samaksu, kuras ekonomikas atdeve nespēj kompensēt. Un viņiem ir cerība, ka, paverot darba tirgu vaļā, viņi dabūs lētāku darba spēku no Moldāvijas, Rumānijas un tamlīdzīgi. Bet praktiskajos tiesību dokumentos atspoguļotajos mehānismos īsta pamata šai bažai nav.

– Tomēr pieredze liecina, ja būs likums, būs tajā arī vajadzīgie caurumi, un arī atļauja būs…

– Varbūt. Bet tāpēc esat jūs, žurnālisti, tāpēc ir pārējā sabiedrība. Un es tomēr pieņemu, ka dažiem tā var šķist problēma, līdz galam neizpētot situāciju.

– Mēs taču zinām reālo situāciju. Zinām par reālie gadījumiem, kur un kad pie mums strādā iebraucēji. Tas ir tāpat kā Īrijā un citur, vietējie negrib strādāt smagu mazatalgotu darbu, viņi prasa lielāku darba algu, iebraucēji – mazāku. Pasaulē tendences ir vienādas. Kāpēc lai pie mums nebūtu tāpat? Darba devējam ir vēlme nosist sava produkta cenu uz darba spēka izmaksām…

– Viņam savu produktu darba tirgū ir jāpārdod. Tajā brīdī, kad nostājamies pretstāvē – darba ņēmējs un darba devējs – situācija ir šāda: darba ņēmējs saka: "Man kredīts ir par Ls 300 mēnesī, jūs man piedāvājat tikai Ls 400. Es nestrādāšu!" Darba devējs: "Jā, tu gribi Ls 700 mēnesī un mēs varētu tev maksāt, ja tava darba rezultātā dabūt produktu, ko pārdot tirgū." Un tad izrādās, ka tam cilvēkam – darba ņēmējam – īpaša priekšstata par informāciju tehnoloģijām nav, par programmējamiem darbagaldiem nav, par automatizētām vadības sistēmām, par loģistikas ķēžu izveidošanu priekšstata nav, apziņas, ka ir darba grafiks, kas jāievēro – arī nav. Tad kāpēc lai es maksātu viņam Ls 700 mēnesī? Es to tā, protams, nosacīti saku. Izpratnes jau nav no abām pusēm. Un vienīgais, ko darba devējs var darīt, ir atlaist vai nepieņemt darbā cilvēkus, jo viņš ir atbildīgs par sava produkta pārdošanu tirgū. Un patīk tas mums vai nepatīk, bet, ja mēs paņemam jebkuru Latvijas industrijas uzņēmumu («Latvijas Finieri», pārtikas uzņēmumi) produktivitātes līmenis, ko viens cilvēks spēj saražot… Tur nepietiek Ls 700 algai. Nepietiek arī tāpēc, ka ir informācijas sistēmas, ražošanas procesu automatizētājsistēmas, bet tās nevar ieviest, jo cilvēki nespēj pieņemt un mācīties datorus. Bet bez tā šodien nevar efektīvi strādāt…

– Sēdi, darba devēj, un apmāci savus darbiniekus!

– Cilvēkam ar varu piespiest nevar.

– Atgriežoties pie pretnostatījuma darba devējs un darba ņēmējs, viņiem vienalga kaut kāda vienošanā ir jārod. Bet, ja atļaus ievest lēto darba spēku, tad problēma neatrisināsies… Tad darba devējam nebūs vajadzības domāt.

– Pieņemu šo viedokli, un es neesmu darbaspēka tirgus liberalizācijas atbalstītājs Latvijā. Papētīju šo jautājumu no tiem priekšlikumiem, kas man bija pieejami, tāpēc esmu secinājis, ka manas bažas par šo daļu ir mazinājušās. Bet manas bažas nav mazinājušās par darba devēju un darba ņēmēju savstarpējo izpratni, par nodarbinātības politiku abos virzienos: par darbaspēka attīstību, kad darba spēks pats sevi attīsta un gatavo darba tirgum, no otras puses, darba devēji nav pieņēmuši, ka darba spēks ir jāmāca. No valsts puses – ir diskusija par kvalifikācijas paaugstināšanas un pārkvalificēšanas procesa pārmaiņām. Neieciešams atbalstīt darba devējus, lai viņi nepastarpināti pie sevis varētu cilvēkus apmācīt, nevis to darītu kādas otrās vai trešās starpstruktūras, kas neiedod tirgum to, kas konkrētam darba devējam ir vajadzīgs. Ne velti ir diskusija, jo apziņa šai ziņā ir mainījusies. Jo ir resursi, kas valstī pieejami, taču cilvēku sagatavošana darba tirgum nav bijusi efektīva, tāpēc ir jāmeklē cits risinājums. Tas manī vieš cerību, ka darba devējam būs lielākas iespējas sev nepieciešamo darbinieku sagatavošanā.

– Tātad šo mēs varētu izmantot kā ieteikumu "vienkāršajam" cilvēkam – ir jēga ieguldīt līdzekļus pašizglītībā?

– Pilnīgi noteikti.

– Kas būtu tas, ko jāmācās? Informācija tehnoloģijas? Ne visiem šai jomā, kā saka, vilktu prātiņš. Pirms neilga laika visi skrēja uz biznesa vadības augstskolu, visi mācījās par juristiem. Nu ir pārprodukcija…

– Labu juristu mums joprojām trūkst. Labi vadītāji joprojām ir vajadzīgi. Ir ražošanas darbības tehnoloģijas. Ja aizejam uz viesnīcu biznesa izstādi – kādas tehnoloģijas tiek piedāvātas viesnīcas darba pārvaldīšana! Ja mēs aizejam uz būvniecību – tur arī ir runa par tehnoloģijām. Ja cilvēkam ir vēlme strādāt un apņēmība pilnveidot sevi šim darbam, viņš varbūt nedzīvos tā, kā ir sasapņojies dzīvot, tomēr dzīvot cilvēka cienīgu dzīvi (tas nozīmē arī pilnasinīgu garīgo dzīvi), to viņš varēs..

– Mēs runājam pat tehnoloģiju attīstību, tajā pat laikā nešķiet, ka izglītības programmas atbalsta šo viedokli. Piemēram, informātika – septītā klasē beidzas, un atsākas tikai vidusskolas vidū… Vai, jūsuprāt, izglītības ministrija tiek līdzi šai attīstībai?

– Es nevaru komentēt visas Latvijas jomas… Bet man ir savs viedoklis arī par izglītības sistēmu – meitas mācās, studē. Man ir viedoklis, bet es to nekomentēšu… Sistēmai principā ir jāuzlabojas, bet man patīk tas, ka izglītības sistēmas programmās ir uzlabojumi. Pēdējos trijos gados. Un šķiet, ka tieši Druvietes kundze iezīmēja pozitīvas pārmaiņas izglītības sistēmā. Vai varbūt pārmaiņas tieši tobrīd bija nobriedušas?…

Zemnieks nav nekāds nabadziņš!

– Lauksaimniecības vidējās izglītības iestādes tika atdotas Izglītības ministrijai. Vai to vērtējat kā pozitīvu soli?

– Jā, jo izglītības sistēmai ir jābūt harmonizētai vienā struktūrā. Nedomāju, ka izšķirošais ir tas, kuras ministrijas pārziņā ir viena vai otra mācību iestāde. Turklāt Izglītības ministrijai atdeva ne jau lauksaimniecības skolas, bet laukos esošas izglītības iestādes, jo lauksaimniecības profesijas šo skolu piedāvājumā bija labi ja padsmit procentu apjomā. Runājot par lauksaimniecību, ir divi aspekti: viens tas, ko sabiedrībā radījuši paši lauksaimnieki un politiķi, tai skaitā lauksaimnieku aizstāvji – zemnieciņš, nabadziņš, ko nu viņš tagad darīs?… Tā mēs radām sabiedrībā viedokli, ka zemnieciņš ir nabadziņš. Nav zemnieks nekāds nabadziņš! Arī lauksaimniecības uzņēmumu īpašnieki ir pierādījuši, ka lauksaimniecība var būt visnotaļ sekmīgs bizness, ja tu nečīksti, bet strādā saprātīgi un pārvaldi savu saimniecību… Šobrīd ir tikai loģiski, ja 5., 7. klases jaunietim, kas izvēlas, ko darīt, iestāsta, ka lauksaimniecībā nevar strādāt, ka tā ir iznīcība un viņi uz lauksaimniecības specialitātēm, kas bija šajās skolās, neiet. Tas pats ir arī lauksaimniecības universitātē. Tas ir prestiža jautājums. Cilvēkiem ir radīts priekšstats, ka lauksaimniecība ir bezperspektīva nozare, kurā strādājot, tu nekad negūsi labklājību.

– Agrāk cilvēks, kas mācījās tehnikumā mehanizāciju, šo tehniku labi pārzināja, tagad viņš tehniku reāli redz tikai Rāmavas izstādē, jo tehnikumā tās nav. Izglītības ministriju tas arī īpaši neinteresē…

– Situācija ir nepatīkama, bet ir apzināta un nav bezcerīga. Izglītības un Zemkopības ministrija meklē kopīgus risinājumus, lai veidotu jaunās tehnikas apmācības centrus. Ja mēs runājam pat tehnikas, inventāra pieejamību apmācības procesā, tad šīs tehnoloģijas ir dārgas un daudzveidīgas. Agrāk visu Latvijas traktoru parku veidoja četras traktoru markas. Traktors maksāja 2,5 tūkstošu rubļus. Sešu mēnešu pasniedzēja alga bija ekvivalenta vienam traktoram. Šobrīd kompānijas tehnoloģiski ir dažādi aprīkotas, esmu saskaitījis 11 brendus un tad apstājos. Padomju laikā bija viena fermu mehanizācijas piegādātājrūpnīca, šobrīd strādā vismaz trīs pilnīgi atšķirīgu tehnoloģiju piegādātāji. Tehnoloģiskā pārbagātība ir tāda, ka nevar skolās visu iemācīt. Tāpēc jāmeklē risinājums, kādā veidā pamatus ieliek skolā un tad cilvēkus apmācīt partnerībā ar darba devēju, ar tehnoloģiju piegādātāju.

– Tas, kam tā tehnika ir, nemaz jau negrib īpaši to uzticēt nemākulim no tehnikuma…

– Protams saimnieks negrib, ka kāds atnāk pamācīties un aiziet. Bet mums ir piemaksas saimniecībām, kurās var iziet praksi.

– To ir maz, vairākos rajonos pat nav nevienas…

– Neesmu tik pesimistisks. Neesmu nevienai partijai piederīgs, bet man patika kādreizējais «Latvijas ceļa« uzstādījums – "Mēs neesam pret, mēs esam par". Tā ir filozofija un attieksme. Ja man kaut kas nepatīk, tad vai nu es varu piedāvāt kaut ko labāku, vai es netraucēju to, kas notiek. Ja vien nenotiek nekas graujošs. Var nokritizēt jebkuru cilvēku par jebkuru viņa darbību. Esam iemācījušies profesionāli kritizēt. Bet noraidošā kritika nerada progresu. Tas, ko progresa labā varam izdarīt, ir mēģināt saskatīt, kā izdarīt labāk, un runāt par to.

– Varbūt lauksaimniecības skolu ir par daudz… Kam nepieciešams katru gadu sagatavot, piemēram, 25 agronomus?

– Mums ir vajadzīgi agronomi, vispirms jau lauksaimniecības universitātei savu spēku atražošanai. Mums ir vajadzīgi agronomi lauksaimniecības skolām. Mums ir vajadzīgi agronomi augu aizsardzības dienestam, konsultāciju struktūrām, tehnoloģiju pārdošanas struktūrām.

Mēs esam radījuši priekšstatu, ka lauksaimniecība ir neperspektīva nozare. Bet tas tā nav. Tā ir ļoti perspektīva, ja pret to atteicies kā pret biznesu. Otrkārt, ir jāsaprot, ka arī lauksaimniecības ražošana ir process, kurā tiek izmantotas tehnoloģijas, kurā mums ir dziļi jāzina bioloģija, jāzina, kas notiek dzīvniekā, kas notiek augā, jāzina procesi, kas notiek augsnē, procesi, kas notiek inženierijā, procesi, kas notiek ražošanas organizācijā, procesi, kas notiek loģistikā. Tās visas ir zināšanas, kas vajadzīgas lauksaimniecības uzņēmuma vadībai. Ja šīs lietas esi gatavs mācīties un strādāt lauksaimniecībā, tā ir ļoti perspektīva biznesa nozare… Bet mēs radām priekšstatu, ka zemnieciņi ir nabadziņi, ka viņus nesaprot, valsts iznīcina. Runājam arī pret genocīdu pret Latvijas piensaimniekiem. Bet nevienā vārdā nav runāts par to, ka ražojam par dārgu, ka par daudz tērējam lopbarībai, ka mums ir par daudz dārgas transporta un darba spēka izmaksās. Publiskās telpas paziņojumos no piensaimnieku sabiedrībām nav bijis neviena viedokļa par to, ka mums ir jāpaaugstina sava ražošanas efektivitāte. It tikai viedokļi par to, ka sliktie pārstrādātāji samazina piena iepirkuma cenas, ka ļoti sliktā valsts nedod pietiekami lielu atbalstu, ka vēl sliktākā valsts viņus grib iznīcināt, ka briesmīgā Eiropas Savienība Latvijā vispār grib lauksaimniecību iznīcināt.

Vēlreiz par piena kariem

– Mēs zinām, par cik no zemniekiem pienu iepērk, varam izrēķināt tā pašizmaksu, bet neviens piena pārstrādes uzņēmums nepasaka, par kādu cenu pienu viņš piegādā veikaliem…

– Bet kāpēc lai viņi teiktu? Vai mēs te nodarbojamies ar sociālā budžeta pārdali? Mums ir bizness, jums ir bizness. Mums nav tiesības to prasīt. Runāsim tad par to, ko varam darīt. Un te, lai saruna notiktu, atkal ir vajadzīgi divi.

– Bet, ja paraugāmies no pircēja viedokļa – pārstrādes produkti kļūst aizvien nebaudāmāki; sviesta vietā – maisījums, siera vietā siera produkts, no piena pulvera atjaunotais piens…

– Atmetīsim runas par pienu, ko ražo no pulveriem. Pienu neražo no pulveriem, jo to darīt ir absurdi.

– Pazīstu piena pārstrādes uzņēmumā strādājošos personīgi, viņu stāsti par to, ka krējums visai nosacīti vairs ir krējums, pārliecina…

– Jūs kā patērētājs varat par to nobalsot pērkot vai nepērkot.

– Nav jau nekādas izvēles. Ja «Valmieras piens» paliks vienīgais…

– Es ļoti ceru, ka tas paliks vienīgais. Man patīk «Valmieras piena» produkti, piemēram, biezpiens, kefīrs.

– Krējums, krējuma izstrādājums, samazināts fasējums, līdzīgas bildes plauktā. Es kā patērētājs esmu līdz vājprātam nogurdināts, sekojot tam visam līdzi, lai kārtējo reizi neiepirktos. Visu laiku jāskatās līdzi sīkajiem burtiņiem, sīkajiem uzrakstiem. Vai tiešām šie triki darbojas ilglaicīgi?

– Darbojas. Paradoksāli, bet darbojas. Kad man ir vairāk laika, es pastāvu pie veikala plaukta un paskatos, kā cilvēki pērk, kā izvēlas preci: ir, kas zina, kur kas stāv, viņi pienāk, paņem un aiziet… Ja izrādās, ka samainīts iepakojuma apjoms, viņš ir vīlies un tajā brīdī sāk domāt, ko varētu ņemt vietā. Tāpēc uzņēmumi cenšas turēties pie krāsām. Citi, savukārt, pērk akcijas produktus. Ir cilvēki, kas meklē jaunus produktus. Ir dažādi pircēju tipi. Un tirgotājs piemērojas tam, ko cilvēki pērk.

– Atgriežoties pie piena ražotāja, cik tad, jūsuprāt, zemniekam šobrīd būtu jāsaņem par pienu?

A. Miglavs: Es jau šo viedokli pirms mēneša paudu žurnālā «Agropols» (Jau pēc mūsu intervijas arī laikrakstā «Lauku Avīze». – Red.), tur bija izsekota ķēde, kas nosaka Latvijā piena cenu. Un to nosaka ne jau Latvijas tirgus, bet gan tas, kas notiek globālajā tirgū – Apvienotajos Arābu Emirātos un citās valstīs – Ķīnā, Indijā, Amerikā un Krievijā, jo Latvijā mēs ražojam divas reizes pienu vairāk nekā patērējam. Tātad piena iepirkuma cenu nosaka tas, kā mēs spējam pārdot pienu ārpus Latvijas. Ja mēs spētu Degoles pienu pārdot Apvienotajiem Arābu Emirātiem par to cenu…

– Tad kāpēc «Valmieras piens» nestrādā eksportam?

– Tas strādā uz eksportu.

– Acīmredzot par maz strādā.

– Nav taisnība. Šai ziņā viņiem nevar pārmest… Jūs minējāt piemēru, ka cilvēkam ir kredīts un par Ls 200 viņš nestrādās. Nosacīti tas pats ir piena nozarē. Mēs sakām, ka mums izmaksās ir 25 santīmi par litru. Bet, iepērkot pienu par 25 santīmiem litrā, mēs nevaram gala produktu tirgū pārdot, jo gala tirgu nosaka pasaules tirgus.

– Kādai tad vajadzētu būt iepirkuma cenai pienam?

– Iepirkumam vispārējā standarta cena, par kuru šobrīd varētu runāt, ir 18 līdz 19 santīmi par litru. Un tas ir saimniecībai, kurās ir ne mazāk par 50 govīm. Mazākai saimniecībai vienmēr un visos apstākļos jārēķinās – ja nav liela piena deficīta, tad ar mazu piena daudzumu starpība piena iepirkuma cenā ir 3,4 līdz pat 5 santīmi. Ja par tirgus cenu runājam, tad jārēķinās ar lielajiem piena ražotājiem, kuriem ir gan apjomi, gan kvalitāte.

– Vai līdz ar to gala cena veikalā ir ticama?

– Vietējais tirgus katrā ziņā ir izdevīgāks par eksportu, kas prasa lielas izmaksas, tāpēc arī uzņēmumi cenšas paņemt to, ko var paņemt no vietējā tirgus. Tajā pašā laikā viņi nedrīkst zaudēt savu tirgus apjomu un savu produktu ražošanas apgrozījumu. Es pieņemu, ka, slīdot uz leju piena iepirkuma cenām, arī veikalos piena cena noslīdēs uz leju, jo šī brīža cenu politika ilgtermiņā nespēj noturēties. Lielie piena iepircēji pērk produktu Polijā, pērk Igaunijā, kur ir zemākas cenas. Tāpēc nevar mākslīgi noturēt cenu bezgalīgi augstu. Cena nav speciāli saglabāta, tā ir aizturēta.

– Ja aktīvi darbotos pārstrāde eksporta tirgū, cenas varētu samazināt?

– Eksporta tirgos cenas ir nokritušās tāpēc, ka pagājušā gadā

tās pārāk augstu uzlēca. Tagad pasaules tirgū piena cenas ir noslīdējušas zem pagājušā gada līmeņa. Tās, kas bija, bija ārkārtas cenas piena tirgū, kādas nebija bijušas 20 gadus.

– Kāpēc pieprasījums pasaules tirgū kritās?

– Drīzāk jājautā, kāpēc tas cēlās pagājušajā gadā. Pieprasījums mainās tāpēc, ka pienam ir aizstājēji. Piena taukus aizstāj ar augu taukiem.

– Bet Arābu Emirātos ir pieprasījums pēc jogurta. To no augu taukiem nepagatavosi.

– Bet tas nav izšķirošais, kas nenosaka tirgus cenu līmeni. To nosaka piena pulveris, siers un sviests. Pārējos produktus pieražo izcelsmes valstīs. Bet cena kritās tāpēc, ka pasaules patērētāji nav gatavi maksāt divkārt augstāku cenu. Francijā valdība jau sagatvojusi ārkārtas programmu, ko darīt ar pārtikas cenām, Amerika streiko pārtikas cenu dēļ. Par to ir uztraukusies visa pasaule. Tas jau nav tikai Latvijā.

– Tādā gadījumā jāvaicā, vai valdībai bija mērķtiecīgi jāvirza zemnieki uz piensaimniecības attīstību, vai gluži pretēji – uz nozares sašaurināšanu? Vai nebija godīgi jāpasaka, ka fermā, kur ir 20 govis, nevajag veikt ieguldījumus, turklāt vēl tam izmantojot kredītus.

– 20 govis ir pilnīgi bezperspektīvas, no ilgtermiņa viedokļa skatoties.

– Bet arī šīm saimniecībām piedāvāja projektus piena māju sakārtošanai…

– Piedāvāja projekta iespējas. Uzskatu, ka tas nebija nepareizi, jo katram pašam ir jāpieņem lēmums par savu biznesu. Sliktais stāsts – cilvēki negribēja sadzirdēt to, ko viņiem teica. Spilgtākais piemērs ir pagājušā gada pavasaris, kad publiski runāja; mēs – institūta darbinieki runājām, ministrijas darbinieki runāja par piena cenām, argumentējām savu viedokli. Mēs teicam, ka 16 santīmi ir tas, uz ko, rakstot projektus, varam orientēties. Ja būs lielāka piena iepirkuma centa, labi, tas būs bonuss, bet, ja uztaisīsiet biznesa projektu, kurš atmaksāsies pie piena cenas 20 santīmi litrā, jūs sabruksiet. Tātad mēs par to brīdinājām ļoti konkrēti. Ministrija ar jauno programmu deva ļoti skaidru signālu. Būvniecībai atbalstu var dabūt tikai tad, ja būvē fermu vairāk nekā 50 dzīvniekiem. Runājot par atbalstu govju turēšanas uzlabošanai – ko tad darīt? Pateikt, – ja tev nav 50 dzīvnieku, tad ir vāks?

– Varbūt tā būtu bijis godīgāk?

– Ir jau arī loģisks ekonomiskais pamats. Ja tev ir kūts ar 20 dzīvniekiem, bet pietrūkst slaukšanas iekārtas vai piena dzesētavas, lai varētu kvalitatīvi pienu ražot, nav problēmas. Jo tev nav vajadzīgas visas pārējās investīcijas.

– Vienalga viņam piena ražošanas izmaksas būs 20 santīmi?

– Nebūs, jo viņam nebūs jāatmaksā septiņi santīmi par vienu dzīvnieka vietu, ja viņš būtu fermu uzbūvējis, jo viņam tā jau ir. Šobrīd būvniecības izmaksās gāja Ls 4000, ja kredīts ir 8%, tad tas nozīmē, ka Ls 320 ir tikai procentos jāsamaksā par vienu govs vietu. Tā ir normāla kredītprocentu likme un milzu summa. Ja Ls 320 izdala uz 5 tonnām piena, ko var pārdot, tad mēs iegūstam 6,5 santīmus uz vienu tonnu piena, kas jāsamaksā kredītprocentos. Ja viņam kūts jau ir, tad zemnieks spēj uzlabot apstākļus un izdzīvot ar piena cenu, kas ir par 5 santīmiem zemāka.

– Labi, tagad piena ražotājiem vajadzētu pārstrukturēties, ko viņi varētu tā veikli izdarīt? Aiziet iespējami ātri prom no piena ražošanas?

– Neuztveriet to vienkāršoti – aiziet prom no piena ražošanas. Es palieku pie domas, ka piensaimniecība ir perspektīva nozare. Ir jāpārstrukturē ražošanas process savā saimniecībā: lopbarības ražošana, lopbarības struktūras izvēle, mēslu izvākšanas sistēma, slaukšanas sistēma, ražošanas procesi ir jāpārstrukturē un jāpadara efektīvi. Piemēram, ruļļu barība ir ļoti dārga, no izmaksas viedokļa izdevīgāks ir skābsiens bedrēs vai kurgānos, bet tur ir vajadzīga kvalitatīva zāle… Piensaimniecība sākas ar augkopību. Nevar orientēt piena ražošanu uz to, ka ganāmpulku baros ar pirktu spēkbarību. Pie pagājušā gada piena cenām un aizpagājušā gada graudu cenām tā varēja izdzīvot, bet pie pagājušā gada graudu cenām jau vairs ne. Piena ražošanai apakšā jāliek zaļā barība.

– Ar aprēķinu, ka vienai govij vajag divus hektārus?..

– Pietiks arī ar vienu, bet jāpievērš uzmanība augkopībai. Nav vienas universālas receptes. Viss atkarīgs no ganāmpulka lieluma. Ja tev ir mazs ganāmpulks, būs izdevīgāk, ja govis pašas ies ganīties, bet, ja liels, tad visticamāk, barība būs jāpieved.

Perspektīvs ir viss, kas nostādīts uz biznesa pamatiem

– Ar ko vēl var nodarboties lauksaimnieks?

– Ar liniem, jūsu rajonā ir labs zemnieks Gunvaldis Sporģis, viņš jau šogad ir iesējis linus. Aitkopība sekmīgi attīstās kā biznesa nozare.

– Bet vilnas pārstrādes jau joprojām nav…

– Aitas pamatā audzē gaļai. Vilna ir blakus produkts.

– Cik aitām jābūt, lai varētu atpelnīties?

– Es neesmu par to interesējies. Ir tāds Valdis Vanags. Viņš ir aitkopības biznesa attīstītājs.

– Zemniekiem pārmet, ka viņi pārdeva pienu lietuviešiem. Tas esot sagrāvis pārstrādāju jautas utt. Vai zemnieki pelnījuši šādus pārmetumus tirgus apstākļos?

– Nav viennozīmīgas atbildes, ir jāveido attiecības. Abiem ir taisnība, un abiem tās nav. Ne viens, ne otrs šajā tirgū nevar strādāt ar ultimatīviem spēka spiedieniem.

– Godmanis ar konkurences padomes starpniecību esot piespiedis Lietuvas pārstrādātājus, lai mūsu ražotājiem vairs tik daudz nemaksā par pienu.

– Neesmu Godmaņa padomnieks. Bet tas ir tiesa, ka Lietuvas Konkurences padome ir piespiedusi lietuviešu pārstrādātājus, liekot viņiem maksāt vienādu cenu par iepirkto pienu visiem zemniekiem – gan Lietuvā, gan Latvijā. Ar vai bez Godmaņa iejaukšanās, bet lietas nostājas savā vietā…

– Zemkopības ministrs publiski pateicis, ka uz Pārtikas un veterinārā dienesta vadītāju Mareku Samohvalovu izdarīts spiediens, lai neļauj izvest pienu…

– Mārtiņš Roze kaut ko tādu nekad neatļausies pat iedomāties. Es pazīstu Mārtiņu Rozi.

– Viņš šim spiedienam nepakļāvās, bet tāds spiediens bija…

– Jā, tāds spiediens ir bijis.

– Tas, ka šādā veidā kārto valstiskas lietas, tas jau arī sēj to aizdomības sēklu…

– Bet tajā pašā laikā arī, no otras puses raugoties, es varu teikt, ka tas nenotika. Īstenībā valstī ar katru gadu sakārtotība kļūst aizvien labāka.

– Bija ziņa, ka arī cūkkopība ir nerentabla. Vai par to ir kāds pētījums?

– No ekonomista viedokļa raugoties, vērojot gaļas patēriņa struktūru Latvijā un gaļas patēriņa bilanci, Latvijā cūkkopībai ir vēl vismaz dubultas izaugsmes iespējas, bet atkal pie nosacījuma, ka jābūt efektīvai ražošanas ķēdei. Ja Latvija gribēs izaudzēt graudus, ko vispirms gribēs eksportēt un tad no citām valstīm gribēs ievest lopbarību, tad, visticamāk, cūkkopība būs nerentabla. Ir jābūt ražošanas ķēdei, kas sākas ar graudiem un beidzas ar cūkgaļu, un uz laukiem atpakaļ atnāk organiskais mēslojums.

– Vai ir vēl kāda reāla nozare, ar ko lauksaimniekiem nodarboties?

– Ko mums principā vēl vajag? Ja mums ir piena eksporta potenciāls, tad piena ražošanas izaugsmes ir neierobežotas. Cilvēkiem ir jāsaprot paņēmieni, kā varētu ražot lētāk un labāk. Saimniecībās ir ļoti daudz jāstrādā, lai uzlabotu mikrobioloģisko kvalitāti pienam, lai novērstu inhibitoru un antibiotiku klātbūtni. No tāda piena sieru nevar uztaisīt, arī nevienu skābpiena produktu, izņemot biezpienu.

– Kas tad lieto šīs antibiotikas?

– Starp ražotājiem ir arī negodprātīgi zemnieki, kas to dara. Pietiek, ka viens 20 tonnu cisternā ir ielaidis pienu ar antibiotikām. Piemēram, ražojot piena pulveri, ir lielas eksporta izmaksas, jo mums trīs reizes ir jānodrošina analīzes, lai tur nebūtu hlorampfenikols. Cilvēki nesaprot, ka grauj savu biznesu.

Vēl visu iespējams labot

– Rezumējot, jūs esat optimists, par valsti runājot, uzskatāt, ka situācija mainās uz labu.

– Bet valsts esam mēs paši, un cilvēka domāšana tomēr mainās.

– Pirms dieviem gadiem intervijas virsrakstā izmantojām jūsu domu, ka lielākā problēma valstī ir vieglprātīga attieksme pret cilvēkiem. Ko jūs tagad teiktu? Savus cilvēkresursus valsts novērtē?

– Sāk novērtēt, sāk novērtēt lietas, kad to vairs nav. Nez kāpēc sākam novērtēt skolotājus, ārstus. Gribam būt veseli un saprotam, ka ārsta darbs vairs nemaksā tikai 50 santīmus stundā.

– Ārsti prasa 7% no kopprodukta. Valsts to var iedot?

– Es domāju, ka tas būs jāiedod. Tas nebūs valstij jāiedod tikai no budžeta, bet mums visiem kopā. Es neuzskatu, ka par medicīnu ir jāmaksā valstij no budžeta. Ir jāmaksā arī cilvēkam pašam. Neuzskatu, ka tas ir pareizi – cilvēks bezrūpīgi attiecas pret savu veselību, un no sabiedrības kopīgi veidotā budžeta šis cilvēks mums jāārstē. Ir masveida tendence, ka cilvēki nepārbaudās nedz uz tuberkulozi, kas sāk atgriezties, nedz veic onkoloģisko saslimšanu profilaksi.

– Tā ir psihosomatiska saslimšana, jo cilvēki nav apmierināti ar savu dzīvi.

– Neuzskatu, ka sabiedrībai ir tiesības un iespējas visus padarīt par laimīgiem no ārpuses. Katram pašam ir jāgrib būt laimīgam. Un, ja pats grib būt laimīgs, tad nav šķēršļu tādam būt. Laime ir tevī, laime nav ap tevi.

– Bet vienai daļai medicīniskā aprūpe tomēr būs vajadzīga. Visi nespēj adekvāti samaksāt savu daļu. Varbūt mums ir jāsāk domāt par progresīvo nodokli? Tas ir tas, ko arī ārsti saka.

– Mums starp citu ir progresīvais nodoklis. Starpība, atkarībā no ienākumu līmeņa, ir diezgan liela. Ejot līdzi ar nodokli neapliekamajai daļai, caur to izpaužas progresivitāte. Spriež, ka nākamā gadā ar nodokļiem neapliekamā algas daļa būs pāri Ls 100. Ja ienākumu nodoklis ir 25%, ja alga Ls 400. Vai no Ls 400 maksā 25% vai no 300 Ls 25%. Īstenībā paliek 75 no 400 un tā jau ir 20% likme. No nodokļu administrēšanas šī ir ērtāka un lētāka metode.

– Kā no ekonomista viedokļa raugoties, vērtējat Pensiju likuma grozījumus?

– Ja izmainīs pensiju likumdošanu, kāpēc ne? Taču vajadzētu saprast, ka tās ir saistītas lietas. Vai nu šodien jāpalielina nodokļi priekš nākotnes, vai kaut kas mazāk būs nākotnē.

– Vai ar šo nodokļu politiku "varam pavilkt" to, ko prasa likuma grozījumi?

– Lai ko atbildīgi teiktu, man iepriekš jāveic analīze… Ir divi viedokļi, viens, ko sagatavojusi Štokenberga kunga grupa, otrs – Labklājības ministrija. Tās veiktie aprēķini liecina, ka pie esošajām likmēm un uzkrājuma fonda un demogrāfiskās situācijas 2014. gadā draud finansēšanas bedre. Jā, pašlaik sociālajā budžetā saņemam vairāk nekā izmaksājam. Un tas ir kārdinājums paņemt patēriņam.

– Bet tā, iespējams, var pārvarēt krīzes apstākļus?

– Atkārtoju – negribētu teikt, ka Latvijā ir krīze. Esmu tālu no šādas pieejas. Ir parādības, kas liecina, ka ekonomikas tempi ir samazinājušies, ka kredītlikmes palielinājušās, ka inflācija palielinās, ka eksportspēja nav pietiekama. Tie ir riska faktori krīzei, bet šobrīd esmu vēl tālu no tā, ka ir krīze. Mums ir iespējams piemēroties, iespējams daudz ko labot. Tas iespējams visiem kopā. Visi ir strādājuši un visiem kaut kādā mērā jāsavelk jostas. Kas agrāk brauca vairākas reizes slēpot uz kalniem, brauks retāk, ir jāpiebremzē. Šobrīd maz ir sociāli neaizsargātu grupu, kam tas ir izdzīvošanas jautājums, bet pārējiem ir jāpārskata, vai es maz varu dabūt, ko es gribu. Vai varu to atļauties?

Bet, ja jums būtu saglabājušies pieraksti, kur jūs būtu rakstījusi, ko pirms trim gadiem iegādājāties un tos salīdzinātu, ko iegādājaties tagad, tad mēs pārliecinātos par to, ka dzīvojam labāk.