Visu šo nedēļu pirmsskolas izglītības iestāde «Vālodzīte» svin 35. dzimšanas dienu. Par to, ka īstā jubileja pagājusi jau 23. februārī, dārziņa saime daudz nebēdā, jo jau tradicionāli tā tiekot svinēta martā vai aprīlī, kad, kā uzskata vadītāja Astrīda Knēta, apkārt vairāk pavasara.

Jāteic, šajā laikā bērnudārzā izskatās ļoti pavasarīgi – lielās zāles vāzē pilnos ziedos greznojas forsītijas, bet grupu telpas un gaiteņus rotā krāšņi Lieldienu dekori.

Cepam torti savam dārziņam

Jau no 11. marta bērnudārzā risinās dzimšanas dienai veltīti pasākumi, kuros iesaistās gan mazi, gan lieli. 11. un 12. martā audzēkņi piedalījās disenītēs, kurās vecāko grupu bērni gaidīja dzimšanas dienu, bet vidējie cepa torti Vālodzītei. Kā noskatījāmies vidējās grupas svētkos 12. martā, Vālodzīti sveica ne tikai bērni, bet arī pelīte, kaķītis, vistiņa un lācītis. Un katrs no viņiem dāvināja četras labas lietas, lai lellīte varētu pagatavot torti – graudiņus miltiņiem, krēmu pildījumam, oliņas un medutiņu. Dziedot dziesmas, ejot rotaļās, izbaudot svētku salūtu un, protams, iesaistoties tortes gatavošanā – visi kopā sagaidīja dzimšanas dienu. Par piedalīšanos tajā – balva – gards kliņģeris.

Savukārt kolektīvam jubilejas svinības sāksies 13. martā, kad audzēkņi sveiks skolotājus, skolotāju palīgus un darbiniekus, savukārt 14. marta vakarā vecāki ļāvuši dārziņam darbu beigt nedaudz ātrāk, lai varētu sagatavoties svētku ballei. Tik lielas kopā sanākšanas, kā stāsta A. Knēta, esot īpašas un notiekot tikai lielo jubileju reizēs, taču kolektīvā atzīmējot arī gadskārtu un citus svētkus.

Bērnudārza skolotājs prot visu

A. Knēta «Vālodzītes» vadītājas amatā nostrādājusi 25 gadus un dārziņu sauc par savām mājām: "Bet tāda jau neesmu es viena, visi darbinieki, kas te aizvadījuši ilgus darba gadus, ir tādi paši – strādā pēc vislabākās sirdsapziņas. 35 gadus nostrādājusi noliktavas pārzine Līvija Gonzika un skolotāja Ilga Popova, 34 – medmāsa Svetlana Eizentāle, 32 – veļas mazgātavas darbiniece Ļubova Beķe, 30 – kasiere Vija Kaļķe, 29 – pavāre Zenta Baraka, 28 – skolotāja Andra Almane, 27 – virtuves darbiniece Lidija Umbedahte, 25 – skolotāja Elita Jekimova.

Te nemaz nevar strādāt cilvēks, kam viss ir vienaldzīgs, jo ik brīdi ir kaut kas jādara. Tā ka paveiktais ir mūsu skolotāju nopelns. Ne velti mēdzu teikt – laimīgs tas vīrietis, kas apprec bērnudārza audzinātāju, jo viņa māk visu – naglu sienā iedzīt, šūt, adīt un bērnus audzināt."

Vadītāja uzskata, ka veiksmīgas kolektīva sadarbības un ieinteresētības rezultātā bērnudārzs strādā kā labi ieeļļots pulkstenis: "Vadītājam nav jābūt katru mīļu brīdi klāt, jo darbinieki zina, kas katram jādara, savukārt es varu uz viņiem paļauties. 25 gadi vienā darbavietā ir daudz. Šai laikā esmu iepazinusi vai pusi pilsētas iedzīvotāju. Turklāt varu salīdzināt, kādi bijuši viņu vecāki un kādi ir bērni. Viņi šais gados ļoti stipri mainījušies – ir gudri, enerģiski, aktīvi un nav salīdzināmi ar tiem audzēkņiem, kādi bija pirms 40 gadiem, kad sāku strādāt par bērnudārza audzinātāju. Mainījies arī skolotāju darba stils, jo citādi bērnam būtu neinteresanti. Internets un televizors ir panācis, ka viņus nepārsteidz nekas. Tāpēc skolotājām ir ļoti pamatīgi jāgatavojas nodarbībām, lai bērnu ieinteresētu."

Neatstāj atstāšanas pēc, bet gan – lai mācītos

A. Knēta stāsta, ka ar gadiem dārziņa loma sabiedrībā nav mazinājusies: "Bērnudārzs bērnam ir mājas piecus gadus, tur viņš veido savu pasaules redzējumu. Tas ir vajadzīgs – to redzu pēc jaunajiem vecākiem. Viņi vēlas, lai bērns iegūtu saskarsmi kolektīvā, sociālās iemaņas, tiktu izglītots, mācīts un audzināts. Bērnudārzs nekādā ziņā nav tikai vieta, kur bērnu tāpat vien atstāj – varu galvot par visiem 238 bērniem, kas neviens uz šejieni nav atvests atvešanas pēc. Pats galvenais, ko vecāki vēlas, – lai bērns darbotos kolektīvā, tiktu izglītots un sagatavots skolai. Protams, rēķināmies, ka katrs bērns ir citādāks, katra ģimene – atšķirīga, arī vecāku prasības – dažādas."

Jaunajiem nav viegli

Liela daļa cilvēku «Vālodzītē» nostrādājuši 10 un vairāk gadu, izveidojot stabilu pedagogu kolektīvu. Tikai viena ceturtā daļa, kā uzskata A. Knēta, ir tā mainīgā, pārējās 3/4 – nemainās. Tiesa, varētu vēlēties daudz lielākas algas, jo, salīdzinot ar vispārizglītojošo skolu skolotājiem, bērnudārzu pedagogiem tās ir daudz mazākas, bet atbildība – liela: "Jaunam cilvēkam, ienācējam, nav viegli, jo pieredzējušo skolotāju prasības, kas objektīvi sakņojas pieredzē un zināšanās, ir ļoti augstas. Jaunajam pedagogam parasti kvalifikācija nav tik augsta, lai varētu turēt līdzi, – pēc augstskolas uz bērnudārzu neviens nenāk, tādu brīnumu nav, tāpēc strādā augstskolu pirmo un otro kursu studenti. Arī viņiem pati galvenā prasība – bērna dzīvība un drošība, viss pārējais nāk pēc tam."

Par lielu plusu vadītāja sauc bērnudārza virtuvi, kurā, sabalansējot kvalitatīvus produktus par pieņemamām cenām, iespējams bērniem nodrošināt labu ēdienu. Lai arī dome atļāvusi prasīt no vecākiem par pusdienām bērniem Ls 1,20 dienā, gandrīz nekad tik augsta maksa nav bijusi.

Nemitīgi jāmācās

Skolotāja Ilga Popova «Vālodzītē» strādājusi gandrīz no atvēršanas dienas – 35 gadus. Sarunā piedalījās arī viņas kādreizējā audzēkne, tagad šī paša dārziņa skolotāja Jeļena Kulika. Viņa stāsta, ka nemaz nav domājusi reiz strādāt bērnudārzā, taču 19 gadu vecumā pēc Pedagoģiskās skolas beigšanas sākusi strādāt, un tā jau 14 gadus. Jau pašās pirmajās darba dienās nopriecājusies, ka te strādā arī viņas audzinātāja.

Skolotājas domā, ka strādāšana bērnudārzā ir aicinājums, bez tā šo darbu darīt nevar.

I. Popova atzīst, ka neko citu nemaz nevarētu iedomāties darām, kā vien darbu ar bērniem. Kaut arī prasības lielas, vajadzēja iegūt augstāko izglītību, arī darbs vieglāks nav kļuvis: "Toreiz, kad mācījās Jeļena, grupās bija daudz vairāk bērnu, tomēr galā tikām. Prasības tad bija citādākas – piemēram, audzinātājs izveidoja figūru un bērni taisīja pakaļ; tagad daudz svarīgāka ir radošā pieeja, kas katram dod iespēju izpausties savādāk. Protams, nemitīgi jāmācās, jāmeklē grāmatās jaunas idejas, jāskatās, ko dara kolēģi, lai nodarbības padarītu daudzveidīgākas un interesantākas. Te noder arī «Pasaciņas» kolēģu Daces Eihmanes un Valdas Bahas sarakstītās grāmatas."

J. Kulika atceras, ka saikne ar bērnudārzu nav nemaz tik viegli pārraujama. Kad pati uzsākusi mācības pirmajā klasē, reiz, palaista pagalmā paspēlēties, atskrējusi uz bērnudārzu pie savas Ilgas audzinātājas. Domājusi, ka daudz interesantāk ir spēlēties dārziņā. Skolotājas stāsta, ka bērni bieži nāk ciemos, īpaši jau 1. septembrī, stāsta par skolas gaitām, panākumiem, priekiem. Savukārt skolotājas priecājas, ka viņas atceras un padarīto novērtē.

Gandrīz jaunā veidolā

Vairāku gadu laikā «Vālodzītes» desmit grupas kapitāli izremontētas un no jauna apmēbelētas. Vadītāja piebilst, ka palikusi vairs tikai viena grupu telpa, kuru šogad neizremontēs, visas pārējās būs kārtībā; tāpat visai ēkai apmainīti logi un sakārtots jumts: "Liels prieks, ka dārziņa apkārtne ir ļoti zaļa – tas esot pašas pirmās vadītājas Regīnas Liepiņas nopelns. Viņas laikā stādīta lielākā daļa koku un krūmu, kas šais gados izauguši un priecē bērnus."