O, iemidzinošā pavasara saule! Čūska Monika juta, ka diegveida stiepšanās kūrēm ir rezultāts – citkārt viņa uz celma savijās trijos gredzenos, bet tagad jau – sešos. Vienīgā nelaime – galva nestiepās garāka. Tā bija un palika vienādiņ vidējas peles lielumā, un – jo tievāks un vijīgāks kļuva ķermenis, jo grūtāk nācās staipīt visur līdzi galvu. A ko darīsi? Monika nonāca tiktāl, ka iemanījās rāpot ar asti pa priekšu – tiešām vilkt galvu bija vieglāk, nekā nopūlēties ar cēlu tās nešanu. Tomēr nepagāja ne laiciņš un arī mēle sāka šķist par smagu – Monika vairs nepūlējās to ievilkt mutē, tomēr tās retās reizes, kad to darīja, nelabuma bija vairāk nekā labuma – visāda draņķība bija salipuse. Monika nolēma sevi vairs neapgrūtināt i ne ar rāpošanu, ne ēšanu, ne barības meklēšanu. Vislabākā nodarbe, kuras dēļ bija vērts ziedoties, bija tuvināšanās gaismas stara stāvoklim. Pat akmeni mutē vairs nevajadzēja, jo karāšanās no zara ar galvu lejup tāpat sanāca labi. Vienīgā nelaime – galva, kas nu vilka lejup labāk par jebkuru akmeni, tiešām kļuva par klupšanas akmeni. Ik reizi, kā Monika ar asti iekārās zarā – kā sajuta sevī mostam saules stariņu, tā nošļuka zemē; turklāt pagalam nekārtīgā diegveidīgā kaudzē – pagāja labs laiciņš, kamēr izpinās ārā bez mezgliem. Tomēr divi labumi no šīs rūgti sāpīgās pieredzes tika – pirmkārt, Monika iemanījās sašļukt daiļos riņķos – kā jūrnieku tauva, un otrkārt, kad labu laiciņu viņa nespēja tikt vaļā no mezgla ap rīkli, atklājās, ka mezgls labi līdzējis galvas tievēšanā. Purniņš bija sarāvies plāns kā žagariņš un visnotaļ atgādināja saules stariņu. Līdz pilnīgai saplūsmei ar Sauli palika tikai viena problēma – priekšlaicīga nošļukšana no zara. Monika pievēra acis un aizdomājās – ja nu asti kaut kur iesprūdinātu? Palūgt kādam paturēt knābī? Jeb varbūt, lai aste karājas lejup? Bet kāda jēga tad no stiepšanās? Tad jau mierīgi varēja uz celma dusēt…? O, pēdējā doma šķita vienkārši izcila – jā, īstā! Ja jau viņa tāpat ir plāna kā diegs, priekš kam vēl stiepties? Pag, bet ko bij teicis dižais Ififns – ka tikai zināmā piepūlē galvenā čarka (jeb čakra?) desmitajā paribē uzziedēs kā uguns zieds. Kad tā liesmos, tad degs viss ķermenis un gars! Taču tam vajadzīga zināma piepūle… Vai varbūt tikai griba? Bet kas tad to gribu rūdīja, ja ne piepūle? Oi, čūska Monika apjuka – viņa jutās pārāk nogurusi, taču zināja – ja spēka vairs nav, paliek gribēšana gribēšanas pēc un ar to vajadzētu pietikt. Īsāk sakot, iedomātu mērķi vislabāk sasniegt iedomās.

Pirmajā rītā, kas šopavasar nāca ar salnu, Monika aizvēra acis un sajuta sevī saules staru. Nevajadzēja i no celma notīties, nekā – viņa kļuva par Saules daļu. Dusēja svētlaimīgu smaidu sejā. Nu jau pagājis pusmēnesis, bet Monika pat izkustējusies nav. Viņa kļuvusi slavena, un viņai radušies sekotāji. Koka zarā ik rītu diegveida staipīšanos veic varde Peka, pele Čuba un trusis Andris. Eh, ja tikai Monika pamostos…