14. februārī, visu Mīlētāju dienā, Jaunmoku pilī notika ne vien romantisks koncerts, bet arī fotomākslinieces Gunas Oškalnas-Vējiņas izstādes «Vajag tikai rakt… » atklāšana. Dienā, kad māksliniece kārtoja darbus, lūdzām viņu īsumā pastāstīt par izstādi; arī par to, kāpēc tā veltīta Maestro Raimondam Paulam.

Guna Oškalna-Vējiņa:

– Fotografēju no 1980. gada. No 1981. gada esmu fotostudijā «Vidze» (agrāk tā saucās par Tramvaju Trolejbusu parka (TTP) foto studiju) un kopš 2005. gada esmu tās vadītāja. Agrākais studijas vadītājs Ilmārs Millers bija tas, kurš mani uzaicināja darboties studijā, izaudzināja un uzticēja tālāk vadīt studiju. Es šo darbu ļoti, ļoti mīlu – fotografēju tikai ar sirdi un dvēseli; savādāk nē. Savādāk nemāku, jo visu, ko jūtu, ar acīm un sirdi aptaustu, aplūkoju. Protams, ikdienā strādāju ar darbiem, ko man pasūta avīzes, teātri, ministrijas utt.; ja tas man nebūtu jādara, tad vislabprātāk fotografētu tikai dabu.

Šī izstāde ir veltīta Raimondam Paulam; viņš ir viens no maniem modeļiem – tā es visus fotografētos cilvēkus saucu. Mūsu pirmā tikšanās bija ļoti sen (Dziesmu svētkos), kad es vēl knapi mācēju aparātu turēt rokā; un es viņu mēģināju nobildēt, bet viņš laikam nemīlēja, ka viņu daudz fotografē, un uzgrieza man muguru. Vēlāk viņam to stāstīju, bet viņš teica, ka tā noteikti bijusi tikai sagadīšanās. Kad viņš redzēja, ka eju ar visiem ministriem, aktieriem un māksliniekiem roku rokā, nekad nekādas problēmas vairs neradās. Viņš mani aicinājis arī uz mēģinājumiem, un es to, protams, uztveru ar ļoti lielu bijību. Kā es saku, tā ir "augstākā pilotāža" – ja drīkstu ierasties tad, kad Maestro strādā; tad esmu bez elpas (to es viņam neesmu stāstījusi) – neelpoju, bet tikai strādāju. Tā izveidojās mūsu sadarbība, un nu jau kādus padsmit gadus esam labi pazīstami. Esmu ļoti laimīga par šo iespēju fotografēt viņu un sastrādāties. Ja citi cilvēki jauc viņu iekšā politikā un vēl kur, tad man nav tāda mērķa – es nešķiroju cilvēkus pēc amatiem; mani interesē cilvēks kā tāds. Pauls manī no bērna kājas ir ielicis savu mūziku; varbūt tāpēc man viņu ir ļoti viegli fotografēt.

Ar šo izstādi bija tā – kad izdomāju par godu viņa jubilejai rīkot izstādi, nezināju, vai viņš tam piekritīs. Reiz, kad «Radio mājā» fotografēju vienu pasākumu, arī viņš tur bija. Tad arī izstāstīju ideju: ka viņš būs galvenais modelis, bet izstādes nosaukums – «Vajag tikai rakt!»… Paskatījāmies viens uz otru – jau vēru muti, lai skaidrotu, ka šis teiciens no Edgara Liepiņa, bet viņš pretī: "Jā, jā, man viss ir skaidrs. Es visu sapratu!" Man nekas vairs nebija jāstāsta, jo viņš uzreiz piekrita gan izstādes nosaukumam, gan saturam. Kad nu biju dabūjusi paša Maestro akceptu, sāku strādāt vairāk – materiāli man jau bija, bet domāju: vai cilvēkiem būs interesanti, ka visās bildēs tikai Pauls un Pauls? Vai ar "pliku Paulu" pietiks izstādei? Nekādi nevarēju izdomāt, kā ielikt sevi līdzās Paulam. Domāju, – nu labi, fotografēšana ir mans darbs, tomēr gribējās kaut ko vairāk no sevis līdzās viņam. Neko nevarēju izdomāt. Bet kādu dienu, kad Rīgā gāju pa Raiņa bulvāri garām Amerikas vēstniecībai (un biju ļoti nogurusi tajā vakarā), ievēroju vienu laternu – saulrietā un ar vēja pūstu strūklaku priekšā… Uzreiz apstājos un sapratu: «Laternu stundā» – tā ir mana bilde un Paula dziesma. Tā sapratu, kā es varēšu būt viņam līdzās – ar savām bildēm par to, ko es mīlu visvairāk: dabu un kaut ko tādu. Izstādē tām bildēm, kas nav par Paulu, pielikti paraksti no Raimonda Paula dziesmu tekstiem. Ir tur gan «Ēnas», gan «Dziesma Rīgai», «Mātei» – tas ir manas māmiņas portrets; arī mana māte mīl Raimonda Paula dziesmas, un tā mēs bildēs esam visi kopā.

– Ko jums nozīmē fotografēšana ar sirdi un dvēseli?

– Tas nozīmē, ka kaut ko skaistu un labu var radīt, tikai to izjūtot – fiziski dabā sajūtot katru koku un puķi; kaut vai to pašu laternu. Ja mīli, tikai tad rodas stāsts. Tā Rīgā, kad Leļļu teātrī bija šīs pašas izstādes atklāšana, Maestro, komentējot darbus, teica apmēram tā: "Fotogrāfi parasti esot viena briesmīga tauta – ja tos metot pa durvīm laukā, tie pa logu lienot atpakaļ, bet ar Gunu nekad nav bijušas problēmas. Viņa vienmēr vēl pavaicā, vai drīkst."

Tad viņš tā kā sakārtojās un teica: "Un vispār – Gunas bildēs es ļoti labi izskatos!" Tā man bija lielākā dāvana.

Jo nofotografēt vienalga ko – partijas cilvēku vai sētnieku – var netīri, cilvēku izsmejot (ēdošu, dzerošu, sašķobītu seju, un tas jau ir pazemojums cilvēkam). Es ar saviem modeļiem tā nekad nerīkojos. Kāpēc lai es Paulu pazemotu? Visi mēs ēdam, dzeram un arī uz vienu vietu ejam, bet man gribas parādīt ko citu – to, cik radoši cilvēki ir skaisti savā dvēselē. Tā arī dabā – var bildēt tikai dubļus, taču arī tie jāpasniedz skaisti.

Es eju dzīvē ar moto, ka ļoti mīlu visu, ko daru. Katrā bildē esmu ielikusi savu mīlestību. Ja arī kāds cilvēks pasaka, ka nevēlas, lai viņu fotografē, tad kāpēc man viņam pāri darīt? Es neesmu dzeltenā prese. Es esmu mīlestība.

– Tad jūs esat no māksliniekiem, kas rāda tikai pasaules skaisto pusi?

– Nedomāju, ka skaisto. Dabā rādu visu reālo – man patīk gan lietus, gan sniegs un negaiss; viss man patīk; ļoti bieži ieskatos arī peļķēs.

– Bet ja nu pļavā gulētu vilku pusēsts lops?

– Ja tas būs interesanti, garām nepaiešu. Man ir arī daudz dzīvnieku fotogrāfiju. Jā, es varbūt nebildēšu mērkaķa dupsi, bet parādīšu, kā viņš mīlē savus bērnus vai kaut ko tādu. Es necentīšos to pavisam slikto parādīt, jo dzīvē ir tik daudz netīrības… Vai kādam būtu vēlme tās īpaši aplūkot? Vai cilvēks būs laimīgs aizejot no tādas izstādes? Netīrības un negācijas mums apkārt ir ļoti daudz; tāpat arī Maestro ir daudz ķengāts, tomēr domāju, – kas mums devis tādas tiesības, jo tas, ko viņš radījis un devis mūsu tautai, stāv visam pāri. Man viņš vienmēr vispirms būs dziesmu mūzikas autors; un tas ir kaut kas augstāks un tīrāks par pārējo.