15. aprīlī apritēja 55 gadi, kopš savu ģimeni izveidoja Anna Rota un Leopolds Dansoni. Lielākas svinības norisinājās tās pašas nedēļas nogalē, 19. aprīlī, tuvāko radu un draugu lokā. Tiesa, abi gaviļnieki ne pušplēsta vārda par apaļo kāzu jubileju nevienam iepriekš nav ieminējušies: "Ko tur daudz runāt, kad visi atbrauks, dēls pirmajā tostā pateiks."

Par divu cilvēku likteņiem, dzīves mācībām un spēju mūžu nodzīvot kopā runājāmies otrā stāva istabā starp Leopolda Dansona gleznām, izrāžu afišām un Rotas Dansones aprūpētajām puķēm. Un izsekojām divu cilvēku dzīves mirkļiem no agras jaunības līdz pat šai dienai, kad viņu lielākais prieks un uztraukums ir par bērniem un mazbērniem. Meita Ieva dzīvo Skotijā, mazmeita Zane – Īrijā. Dēls Uģis ir rīdzinieks, viņa vecākā meita Anete dzīvo Vācijā, bet jaunākajai – Odrijai ir tikai divi gadiņi.

Kāzas bez kāzām

– Kurš kuru noskatīja?

Rota:

– Mēs esam klasesbiedri, Talsu ģimnāzijā mācījāmies paralēlās klasēs, tur arī saskatījāmies. Gājām uz ballēm, pasākumiem skolā, Laidzes kultūras namā. Viņš jau bija pabijis Sibīrijā, ar pieredzi, taču skolu beidzām vienā gadā. Kad pēdējo gadu gāju institūtā, tas bija 1953. gadā, apprecējāmies. Jāteic, no mūsu izlaiduma vairāki pāri izveidojās, un ar daudziem bijušajiem klasesbiedriem joprojām tiekamies.

Leopolds:

– Es esmu vecākais, man rit jau 83. gads, bet sieva ir gan jaunāka, gan smukāka. Patiesībā sievietes vienmēr ir smukākas. Bet ar precēšanos mums bija joki…

Rota:

– Tas notika Rīgā. Bijām pieteikušies dzimtsarakstu nodaļā, bet nekādas kāzas neplānojām, tikai gribējām sarakstīties. Aizgājām noteiktajā dienā, bet uz nodaļas durvīm uzlikta zīme, ka tajā dienā dzimtsaraksts nestrādā – tiem pāriem, kas pierakstījušies, jānāk 15. aprīlī. Labi, ka nebija plānotas svinības… Nācām 15. aprīlī un klusi sarakstījāmies, nebija ne kāzu kleitas, ne puķu, pēc tam Leopolds gāja uz darbu teātrī, es – uz institūtu.

Sieva skolā, vīrs – teātrī

Rota:

– Precībām bija arī kāds iemesls. Man bija nosūtījums strādāt uz Latgali, bet es negribēju, taču atteikties nebija viegli. Jau iepriekš brīdināja, ka Rīgā darbu nedabūšu, jo sadale notikusi, bet vienalga nozīmējumu neparakstīju. Gāju uz ministriju gan pie ierēdņiem, gan ministra. Tāds Miķelsons mani dikti strostēja, bet es nepiekāpos. Savukārt ministrs Vilis Samsons, ļoti solīds kungs, mani saprata, dokumentu parakstīja, bet pieteica gan, lai uz vietu Rīgas skolās necerot. Tomēr vieta jau man puslīdz bija aizrunāta, pusgadu bija puse slodzes, vēlāk – pilna.

Ļoti nekustīgi visu mūžu esmu strādājusi tikai divās vietās – mācīju angļu valodu Rīgas 24. vidusskolā, kas bija tuvu mājām Cēsu ielā, un 11 gadus – Neredzīgo un vājredzīgo skolā. Protams, vieglāka dzīve bija tieši šajā skolā, kur biju gan audzinātāja, gan skolotāja. Bērni bija dažādi, taču mēs ļoti labi sadzīvojām. Audzēkņi labi mācījās, bija sirsnīgi. Arī Braila rakstu iemācījos, tagad gan esmu aizmirsusi.

Leopolds:

– Tolaik strādāju Dailes teātrī. Par to, kā tur nokļuvu: sākumā, atnākot uz Rīgu, darba nebija; dabūju pie pazīstamiem pierakstīties, vismaz bija jumtiņš virs galvas. Ar pazīšanos tiku par skatuves strādnieku Dailes teātrī, kur maksāja kādus 30 rubļus, – par to biju ļoti laimīgs. Kādu gadu nostrādāju, pa starpu šo to pazīmēju, arī karikatūras, kuras parādījās sienas avīzē. Toreiz tās bija populāras. Smiļģis (Dailes teātra režisors Eduards Smiļģis. – Red.) tās bija ieraudzījis, noskaidrojis, kur strādāju, un teicis: "Ar rītdienu lai viņš iet pie māksliniekiem." Galvenais mākslinieks bija Ģirts Vilks, mākslinieki bija arī Ēriks Riņķis, Oskars Muižnieks. Smiļģis reiz izsauca mani pie sevis un teica: "Es jums došu vienu lugu taisīt!" Teicu, ka nemācēšu, bet viņš iebilda, ka arī viņam neesot bijusi nekāda izglītība… Un tā viņš man pa lugai deva – scenogrāfijas sešām lugām esmu taisījis: E. de Filipo «Stiljano ģimene», J. Lūsis «Tā iesākas diena», H. Vuolijoki «Justīne», R. Blaumanis «Ugunī», H. Rodigasts «Noslēpumainais viesis».

Kad Smiļģa vairs nebija, nāca citi režisori. Viena teica, lai stājos partijā, citādi nevarēšot strādāt. Teicu, lai liek mani mierā… Ar režisoru Pēteri Pētersonu radošs kontakts neizveidojās, tāpēc aizgāju uz kinostudiju, kur biju mākslinieka palīgs. Kādus sešus gadus tur nostrādāju. Un tad bija piedāvājums strādāt operā. Atceros, pirmā izrāde bija «Tūkstoš un viena nakts». Strādāju arī Mākslas darbinieku namā, Ventspilī, arī Tukumā esmu šādus tādus darbiņus taisījis. Tagad ik pa laikam gatavoju dekorācijas Rīgas 31. vidusskolā, Vecmīlgrāvī.

Kā brīvprātīgais – leģionā

– Jūs teicāt, ka skolu beidzāt pēc atgriešanās no Sibīrijas. Tātad jūs izsūtīja?

Leopolds:

– Biju leģiona 15. divīzijā. Redziet, kad bija karš, jaunos puikas paņēma rakts grāvjus – no ielas, skolas sola, pēc kino. Lai ar mani tā nenotiktu, vēl nebūdams 18 gadus vecs, brīvprātīgi iestājos armijā un nokļuvu 15. divīzijā. Izgāju kursus Berlīnē, kādu laiku karoju, bet 1945. gada pavasarī Dancigā kritu gūstā. Ar kājām mūs aiztrieca uz Poliju, ielika milzīgā cietumā, un rudens pusē aptuveni 40 dienas un naktis ar vilcienu braucām uz Krieviju. Tas bija briesmu stāsts – nedēļām bez ēšanas, tikai kādu maizes gabalu iedeva, bet ne vairāk…

Atceros to krievu virsnieku, kurš mani pratināja. Viņš vaicāja, cik krievus esmu nošāvis. Teicu, kam devu, tam trāpīju. Atbildēju godīgi, par to piesprieda sešus gadus. Tie, kas teica, ka šāvuši gaisā, dabūja trūkties. Bet godīgi varu teikt, ka aci pret aci nevienu cilvēku nošāvis neesmu, cita lieta frontē – bet tur jau to neredz, tikai šauj. Ieslodzījumā pavadīju trīs gadus. Paveicās, ka mans vārds nebija iekļauts sarakstos…

Patiesībā situācija frontē bija dramatiska – ieroču beigās nebija, padomju armija tuvojās un padošanās bija neizbēgama, tanī pat laikā – ja vācieši manīja, ka nepiekrīti viņu politikai, ja bēdz vai kā citādi izrādi pretošanos, tiki pakārts. Viņi, tāpat kā krievi, šāva uz savējiem. Un nošāva tūkstošiem. Bet karš ir karš.

Kad atbraucu mājās, ar kājām gāju no Talsiem līdz Laucienai – uz tēva mājām. Redzu, brāļi zāģē malku un saka: "Redz, atkal nāk viens pauninieks!" – toreiz daudz krievu nāca maizi prasīt, jo bija badā. Atceros, bija aprīlis. Tēvs un māte mani nepazina, tikai pēc acīm pateica, ka dēls… Tie ir tādi mirkļi, kurus atceroties jāraud…

Otra intereses jārespektē

– Kādām prasmēm jābūt, lai tik garu mūžu kopā nodzīvotu. Kas jūs visus šos gadus kopā noturējis?

Leopolds:

– Viņa bija klusa, nosvērta, bet es esmu tāds gaisā pasists, tā ka mums sanāk līdzsvars. Man patīk tādi niķi un stiķi vēl tagad. Vienreiz radu un draugu pasākumā vajadzēja ieģērbties puķainās drēbēs. Tā kā mājās nekā tāda nebija, nodomāju – cik tur tā darba, jāņem un puķes uz krekla jāuzglezno.

Rota:

– Leopoldam tā dvēsele tāda mākslinieciska, savā laikā pantiņus arī rakstīja. Ar humoru un spēju izstrādāt visādus numurus viņš visiem patīk. Manas rūpes vairāk bija saistītas ar mājas soli, taču arī vīrs daudz palīdzēja; viņš mājās paša spēkiem prot un var visu izdarīt un sameistarot. Par to, kā sadzīvot, nekad nav bijis laika īpaši domāt. Bija jāstrādā, par bērniem jārūpējas, tad vēl arī burtnīcu kaudzes. Droši vien bērni jau arī ir galvenie, kas mūs vienojuši un kopā saturējuši. Un vēl – savu gribu otram uzspiest nevar, jo katram ir citas intereses un tās jāņem vērā.

– Tagad saka, ka ģimene kā savstarpējo attiecību modelis ir sevi izsmēlis.

– Ir dažādi cilvēki, un katram ir savs uzskats. Ir sievietes, kas raksta, ka četras, piecas reizes precējušās… Bet agrākos laikos bija citādi. Ģimenes, kurās esam auguši, bija stabilas.

– Varbūt savādāk pārvarēja grūtības?

– Tās grūtības bija citādas. Dusmas bija, kā nu bez tām. Pa starpām daudz kas ir bijis, vīram alkohols arī.

Leopolds:

– Es strādāju tādās vietās – teātrī, kinostudijā, kur stipros dzērienus lietoja daudz, reizēm katru dienu. Kamēr filmēšanai gaidīja saulīti, skrēja pēc aliņiem, šņabīšiem, citādi jau nevarēja sagaidīt, kad mākonis aiziet. Un šitādā garā pagāja kādi seši gadi. Kad vairs nevarēju izturēt, aizgāju prom.

Rota:

– Protams, patikšana par to visu nebija, bet atklāti to nekad neesmu izrādījusi. Lai vai kā ir bijis, balsi neesmu pacēlusi, kašķu un strīdu nav bijis. Labāk klusēju, lai nebūtu jāskandalējas. Un nekad par tēvu neesmu bērniem teikusi neviena slikta vārda. Turklāt viņš no dabas ir ļoti miermīlīgs, nestrīdas.

Leopolds:

– Ja otram kaut ko nepatīkamu vai sāpīgu esmu nodarījis, arī man tas ir sāpējis. Pat ja tas ir vismazākais pāridarījums, sirds to jūt… Jo uzreiz domāju, kā justos, ja būtu otra cilvēka vietā, ko tad pats domātu. Un tad meklēju ceļu atpakaļ, lai lūgtos piedošanu. Bet mums nav bijuši tādi savstarpēji pārmetumi, kaut kādi skandāli – vienmēr bijusi sajūta, ka jābūt kopā.

Rota:

– Mēs ļoti mierīgi un klusi dzīvojam un tādā pat garā audzinājām bērnus. Kaimiņi nereti pat prasīja, vai jūs esat mājas, vai ne, – tik klusi runājat. Redziet, mēs jau vēl esam tie veco laiku cilvēki. Nekad nebiju dzirdējusi, ka tēvs un māte būtu strīdējušies. Ko vecāki teica, to kopā ar trim brāļiem bērnībā un jaunībā darījām. Patika vai nepatika, bet neviens to neapsprieda. Neesmu bērnībā dzirdējusi nevienu rupju vārdu. Cilvēki daudz ko paturēja sevī, rūpīgi pārdomāja, pirms runāja.

Leopolds:

– Tas nu tiešām tā bija – neviena slikta vārda ne skolā, ne ārpusē. Uz laukiem zemnieks bija inteliģents cilvēks. Kādreiz līdz mūža galam visa ģimene bija kopā – plecu pie pleca strādāja vecāki, bērni, mazbērni, kas turpat izauga. Tagad bērni ir vienā pasaules malā, vecāki – otrā… Bieži sev vaicāju, kāpēc manai meitai un mazmeitai jāstrādā citās zemēs, kāpēc viņas nevar Latvijā dzīvot un nopelnīt? Un tad ir sajūta, ka mēs kā valsts putam ārā. Cilvēki aizbrauc. Tie, kas paliek, ir izmisuši, ekonomiskā situācija – dramatiska. Domāju, ka esam sagrauti.

– Bet jūs allaž esat bijis optimists.

– Tagad grūti tādam būt.

Rota:

– Šodienas situācijā brīnos – kā vienā tik mazā valstī kā Latvija var būt tik daudz miljonāru? Daudzi gadu desmitiem smagi un grūti strādājuši, lai kaut kas būtu, bet – nekā nav. Taču tagad dažos gados – miljonārs…

***

Lai arī saruna beidzas nedaudz skumji, abi Dansoni jau pēc mirkļa ar aizrautību izrāda mājas saimnieka gleznas, kurās atainoti mirkļi dabā gan tepat, Latvijā, gan tālākās zemēs; stāsta par izrādēm, kuru afišas rotā gan sienas, gan griestus, un vedina aplūkot dārzu. No ielas nav pat nojaušams, ka aiz mājas slēpjas tāds plašums ar košzaļu mauriņu un puķēm. Un klusumu visapkārt, ko ik pa brīdim pārtrauc putnu čivināšana. Tajā klausīties gan nav laika – kaimiņš Andrejs, ieraudzījis Dansonus dārzā, vaicā, kur nolikt solus nākamās dienas jubilejai, bet kāds tālruņa zvans aizsauc saimnieci parunāt par cienastu viesiem. Šķiroties Rotas kundze atzīst, ka viņi dzīvo ļoti draudzīgā ielā, kur kaimiņi cits citam palīdz: "Arī mums, lai šai dienai sagatavotos, daudzi nāca talkā, bet vislielākais paldies Silvijai Seņkānei, kas ir mūsu labais gariņš."