Kad pa tālruni norunājām tikties ar Saldus, Lēņu, Silaiņu, Ezeres un Kalnu mācītāju Andreju Mediņu, kurš vienlaikus vada Bruknas un Lēnas kopienas, viņš vēlēja līdzi atvest svētību no Tukuma mācītāja Alberta Buliņa. Un tā nu sestdienā pirms Pūpolsvētdienas uz Saldu vedām pūpolu pušķīti un A. Buliņa sveicienus gaidāmajās Lieldienās.

Esam norunājuši satikties noteiktā laikā Saldus Sv. Pētera un Pāvila Romas katoļu baznīcā, taču dzīvē, kā zināms, parasti nekas nenotiek, kā plānots. Nu jāsaka – par laimi, jo mums izdevās ne vien kārtīgi izpētīt pirms pieciem gadiem būvēto baznīcu, kuru rotā patiešām fantastiski mākslinieka Sanda Aispura darbi, bet arī uzzināt, ka ne vien stādījumi pie dievnama, bet arī iekšējais noformējums ir paša mācītāja izdomāts. Tobrīd no kupola līdz lejai stiepjas priežu zaru vijas un auduma lentas, kuras par godu Lieldienām tikšot papildinātas ar dekoriem, bet uz Vasarsvētkiem priežu zarus nomainīšot bērzi, kas baznīcu piepildīs ar apburošu smaržu. Par godu kāzām baznīca rotājusies ar koši sārtu un baltu tillu. Kopskats – mulsinoši dramatisks, un tai pat laikā – uz atklātību mudinošs. Gan šajā skaistumā, gan traģiskajā Kristus Krustaceļā – 14 ciļņi ar šiem mirkļiem izlikti visapkārt apaļajai baznīcai – raugoties var zaudēt laika izjūtu un pat nemanīt, ka esi apburts ne vien ar sirdi, bet garu. Kā vēlāk teiks mācītājs – vienu uzrunā vārdi, bet citu – tas, kas apkārt.

Kad beidzas kāzu ceremonijas dievkalpojums, mācītājs aicina mūs pie vakariņu galda – noliek priekšā šķīvi ar brīnumgardu rīsu piena zupu, maizi un mājās gatavotu sviestu, noskaita lūgšanu, un saruna var sākties. Pirms tam tikai jāpasaka, ka sarunā uz mirkli piedalās arī zaļais papagailis Lora, kuru sākumā (liela atvainošanās!) noturējām par izbāzeni. Sēdēdams uz mācītāja pleca, putns piesaka vakariņu tiesības uz maizes šķēli, taču tiek strikti noraidīts, jo pievienotā rauga dēļ maize tam nav piemērota.

Interviju lasiet 28. marta laikrakstā.