Neskatoties uz to, ka internets visbiežāk ir visprastākais “laika zaglis” un bieži vien piesārņo apziņu ar nekur nelietojamu un nebūtisku informāciju, tas reizi pa reizei tomēr rada iespēju identificēt “Lielos Dzīves paradoksus”. Tā teju pāris rindkopu attālumā itin labi sadzīvo ziņa par to, ka Āfrikas badacietējiem tiek izdalītas jūrascūciņas (to papildina piemīlīga bērneļa foto ar tikpat piemīlīgu lopiņu rokās) un kārtējais “šausmu stāsts”, kur un kā uziets kāds grams piebeigta zirgulopa. Visi šokā! Lielveikali dievojas, ka ražojumi, kuros zirgs par liellopu uzdots, to plauktos vairs neparādīsies, un patērētāji pateicībā atviegloti nopūšas. Krievija steidz izmantot vispārējo apjukumu un ierobežo eksportu no Eiropas Savienības, savukārt Islande, Eiropas Savienībai līdzi mērkaķojoties un zirga pēdas pīrādziņos meklējot, vispār tajos gaļu neatrod…

Visi šokā! Kaut arī neviens par veģetārieti kļūt tāpēc nav pieteicies. Un neba nu zirgs būtu tā mazāk apēdamā dzīvības forma; tieši pretēji – dietologi un pavāri uzsver, tas esot gana vērtīgs un garšīgs gaļas lops. Daudz bīstamāk cilvēka veselībai, ja, zirga gaļas vairoties, tai pat laikā bez sirdsapziņas pārmetumiem leksējam iekšā ēdmaņu, kur pievienoto smaciņu, garšiņu un krāsiņu īpatsvars stipri pārsniedz “dabiskas izcelsmes” sastāvdaļu kopumu.

Protams, atmetot tā dēvētā ”zirga gaļas skandāla“ emocionālo nokrāsu, pats būtiskākais šajā visā – neskatoties uz visām direktīvām un aizliegumiem, ja vien neesi paša dārzā, laukā, kūtī ko izaudzējis, nekad nevari būt līdz galam pārliecināts par to, ko tev kāds mēģina pārdot un iebarot! Jo īpaši uzmanīgu dara visu patērētāja pārtikas ķēdē iesaistīto pušu publiski paustais sašutums – ne kautuves, ne ražotāji, ne atbildīgās iestādes, redz, neesot iepriekš zinājušas, kur dzīves sagurušie zirdziņi pēc nāves nonākot… Nebūtu kāds pārlieku ziņkārīgais šo faktu augšām cēlis, visa Eiropa izstrādājumus ar zirga gaļas piešprici turpinātu ēst dziedādama. Vien jājautā, ko, dzenoties pēc lielākas peļņas, atklās piešpricētu vai izdomās gaļai piešpricēt nākamo? Un vēl – vai Āfrikas badacietēji, kas patērē īstu jūrascūciņu īstu gaļu beigu beigās nebūs privileģētā stāvoklī? Jā, dzīve tomēr mēdz būt paradoksu pilna…