26. aprīlī Tukuma kultūras namā notika divas teātra skates: dienas pirmajā daļā rajona bērnu un jauniešu teātra skate «Vējlukturis 2008», bet pēcpusdienā – rajona amatierteātru skate «Spēlmaņu laiks 2008».
Bērnu un jauniešu grupā spēlēja visi tie kolektīvi, kas darbojas rajona kultūras namos – pavisam četri (no Tukuma, Zemītes, Smārdes un Pūres), un arī amatierteātru grupa dažādu iemeslu pēc bija sarukusi līdz četriem dalībniekiem (piedalījās divi amatierteātri no Tukuma un pa vienam no Vānes un Pūres).

Skates dalībniekus vērtēja žūrija – režisors un aktieris Valdis Lūriņš un režisore, Teātra muzeja galvenā speciāliste Dace Liepniece.

Kā pastāstīja rajona Kultūras eksperte Rudīte Poča, katrā šādā skatē esot svarīgi, lai izrādes novērtētu un ar režisoriem parunātu kāds profesionālāks cilvēks, un šī tradīcija ievērota arī šogad. R. Poča, kas pati vada Tukuma kultūras nama teātri «Knifiņš», skates dalībnieku sniegumu raksturoja šādi: "Šogad, skatoties izrādes, jutu, ka nav vairs to mazo kļūdu, ko jebkurš var redzēt un izlabot – nu jau mēs ar režisoriem varam sākt runāt par profesionālākām lietām. Izrādes skan pilnasinīgāk, tās kļuvušas dziļākas – teātri var un prot uzrunāt skatītāju. Bērnu teātros nebija uzspēles jeb tā saucamo "teatrālo štampu" – nav vairs vērojama tikai teksta atrunāšana…"

"Zvaigžņu stunda" Pūres bērnu teātrim

To, ko katram režisoram un kolektīvam gribētos novēlēt, pēc skates atklāja arī žūrijas pārstāve D. Liepniece:

– Manuprāt, amatierteātriem ļoti svarīga ir materiāla izvēle. Kā to redzējām šajā skatē, ir divas iespējas – var izvēlēties materiālu, ko aktieri realizēs gandrīz simtprocentīgi, un var izvēlēties grūtāku materiālu, ko viņi varbūt nespēs līdz galam atklāt, taču tas noteikti dos iespēju augt gan visam teātra ansamblim, gan režisoram. Tas, uz kuru pusi šī izvēle nosvērusies, arī lielā mērā nosaka izrādes panākumus; bet kurā brīdī ko izvēlēties – tas ir pirmais režisora profesionalitātes rādītājs (tas īpaši sakāms par bērnu teātriem).

Otrs – uz skatuves uzejot, nekad nevar noslēpt, cik liels darbs ir ieguldīts. Pati esmu ar jauniešiem strādājusi un pēc izrādes visai precīzi varu pateikt, cik mēģinājumu bijis; līdz ar to ir izrādes, kur runāt par kaut kādām koncepcijām, risinājumiem vai talantiem nav nozīmes, jo skaidri un gaiši redzams, ka pārāk maz darba ieguldīts. Bet kādreiz ir tā, ka viss ir, bet kaut kādu apstākļu, teiksim, aktiera slimības pēc, viss pēkšņi nojūk; un gadās arī tā, ka kādam ansamblim pēkšņi ir "zvaigžņu stunda" – viss izdarīts godprātīgi, bet klāt nāk arī kāda īpaša iedvesma. Tādu veiksmes brīdi pieredzējām Pūres bērnu teātra «Ābolītis» spēlētajā H. Paukša lugā «Kad čūska Zane grib iet gulēt» – ar simtprocentīgu vienprātību šī starp citām bērnu izrādēm tika atzīta par favorīti.

Tajā autora ironiskais materiāls sakrita ar šī vecuma bērnu domāšanas veidu un režisores asprātīgo skatuvisko risinājumu; ar vienkāršiem līdzekļiem tika sasniegts visprecīzākais rezultāts. Gluži pretēji (tādā nozīmē, ka izvirzīts ārkārtīgi grūts uzdevums) bija ar «Knifiņa» izspēlēto I. Melgalves «Dāvanu». Tur arī sasniegts ļoti atzīstams rezultāts, taču tas varētu būt vēl spilgtāks (domāju – tā arī būs, ja šai izrādei sekos citas un aktieri iespēlēsies; meitenēm bija dots aktieriski ārkārtīgi grūts uzdevums – nospēlēt konkrētu cilvēku konkrētā situācijā un vēl dot zemteksta plāna padziļinājumu no režisoriskā risinājuma).

Par Smārdes pagasta bērnu dramatiskā kolektīva izrādi «Šarādes» gribu teikt, ka varēja redzēt – bērni ir ļoti atraisīti un pieraduši darboties ar publiku, tomēr, manuprāt, ir vērts padomāt par to, kas veido tēlu uz skatuves? Šajā gadījumā tie bija tādi hrestomātiski tēli, kā Karlsons un Pepija. Taču vai pietiek ar to, ka uzkrāsoju vasaras raibumus uz deguna un pasaku, ka esmu Pepija? Pat ja šo tēlu liekam pašu izdomātā notikumā, ir vērts padomāt par to, ka galvenais tomēr ir tēla domāšanas veids. Ir svarīgi, lai mēs pazītu Pepiju arī bez tiem vasaras raibumiem uz deguna. Viņai ir raksturs, kas izpaužas konkrētās situācijās – plus, protams, individualizētā valoda. Man grūti pieņemt tēlu, kam nav ne atšķirīga domāšanas veida, ne valodas, bet ir tikai ārējais tēls un nosaukums. Tomēr gribu uzsvērt, ka bērni ļoti labi strādāja ar publiku.

Novērtējiet teātrim atvēlēto laiku!

– Par amatierteātriem. Gribēju teikt, ka ar Tukuma teātra izrādi A. Čehova «Bildinājumu» (režisore Valda Rācenāja) bija līdzīgi kā ar «Čūsku Zani» – veiksmīgi izvēlēts izrādes materiāls un skatuviskais risinājums; bija jūtams profesionāla režisora darbs – lieliski izlīdzināts aktieru ansamblis. Protams, ka iespējamas oriģinālākas un laikmetīgākas versijas, taču savu izvēlēto uzdevumu viņi pilnībā realizēja un bija redzami vairāki spilgtu aktieru talanti.

Runājot par Vānes amatierteātra izrādi «Laimīgais Blūmentāls» – šeit bija jūtama ļoti nopietna attieksme pret autoru un izvēlēto tēmu. Bet, lai izveidotu kompaktu izrādi no ļoti grūta dramatiska materiāla, kur daudz kas balstīts tikai uz vārdu, režisorei var vēlēt vēl lielāku drosmi un uzticību sev – tieši skatuviskā risinājuma veidošanā.

Par Tukuma teātra-studijas «Brīvā versija» izrādi «Kritušais eņģelis» – tik nozīmīgo mākslinieka izvēles tēmu režisoram ir izdevies ļoti veiksmīgi atrisināt. Turklāt uzteicami, ka materiāls nav tāds, kas klejotu no vienas skatuves uz otru. Jāpiebilst, ka šim teātrim jau izveidota sava teātra valoda – pat ja nepazītu galvenās lomas tēlotāju, kam piemīt ļoti spēcīga skatuviskā suģestija, tik un tā zinātu, ka tas ir Tukuma teātris pēc šīs teātra valodas. Aktieri ir apguvuši režisora izteiksmes veidu un prot tajā strādāt, līdz ar to ir ļoti izteikts skatuves ansamblis – viņi visi runā vienā valodā. Domāju, ka pilsētai patiesībā vajadzētu domāt par piemērotākām telpām vai īpašu statusu, jo Tukumā ir izaudzis Teātris, kam ir par šauru vietā, kur viņi atrodas. Šo teātri pazīst ne tikai visā Latvijā, bet arī Krievijā un Eiropā. Visās nozīmēs viņiem ir par šauru tur, kur viņi atrodas.

Vēl visiem režisoriem varētu sacīt, ka teātra spēlēšana, protams, ir labs brīvā laika pavadīšanas veids, bet vienmēr ir vērts atcerēties milzīgo atbildību pret skatītāja laiku; to, ka cilvēks uz stundu vai divām atlicis visus darbus, ģimenes rūpes un atnācis noskatīties izrādi. Īpaši tiem, kas strādā ar bērnu teātriem, būtu jāatceras, ka katra izrāde skatītājam var būt pirmā. Un pirmais iespaids par teātri ir ārkārtīgi nozīmīgs – daudz nozīmīgāks, nekā mums varbūt ikdienā šķiet. Vai bērns redzējis kaut ko paviršu vai pamatīgi gatavotu, no tā atkarīgs, kāds skatītājs no viņa pēc gadiem astoņiem izaugs. Mēs paši viņu audzinām…