Integrācija – atsevišķu diferencētu daļu savstarpēja saistība vienotā veselumā, kā arī process, kurš izraisa šādu stāvokli, komponentu vai elementu sakārtošanās sistēmā (Def.).

Veselības mācība pašlaik ir integrēta sociālo zinību kursā pamatskolā kopš 2005. gada. Izglītības un zinātnes ministrija apgalvo, ka tas ir pareizi, pietiekami un moderni. Tomēr, raugoties no rezultātu aspekta, vai integrācija izglītības saturā ir līdzeklis vai mērķis? Vai integrācija izglītībā nav drošākais ceļš uz nekontrolētu izglītības kvalitāti? Integrēta valodu apguve un veselības mācība ir tas, uz ko pastāv Izglītības un zinātnes ministrija. Manuprāt, abos gadījumos tas ir fiasko. Par slikto izglītības kvalitāti veselības jautājumos runā ārsti, nevalstiskās organizācijas, veselības aprūpes organizācijas, bet Izglītības un zinātnes ministrija apgalvo – “apkopojot un analizējot esošo praksi, secināts, ka veselības izglītības jautājumi ir pilnvērtīgi iekļauti pamatizglītības priekšmeta “Sociālās zinības" saturā". Vai patiešām Izglītības un zinātnes ministrija ir veikusi pilnvērtīgu analīzi? Kas nesīs atbildību par neizglītotu sabiedrības indivīdu? Vai pāris teikumi mācību stundā par smēķēšanas kaitīgumu ir integrētā veselības mācība? Vai pedagogi pilnvērtīgi izprot integrāciju kā metodi un spēj kopumā nodrošināt labu rezultātu? Statistika un reālā situācija ar sabiedrības veselību un jauniešu izglītotību veselības jautājumos liecina par pretējo.
Mums – veselības aprūpes speciālistiem, nebūtu jāsatraucas par to, kādā veidā un ar kādām metodēm tiek izglītoti mūsu bērni – nākamie tēti un mammas, nodokļu maksātāji, pacienti… Mēs ceļam trauksmi tikai tādēļ, ka mūsu bērni nav pietiekami izglītoti veselības jautājumos, ko skaidri parāda šie satraucošie dati par sabiedrības veselību. Aizvien pieaug bērnu skaits ar aptaukošanos, tikai 6% zēnu un 23% meiteņu ikdienā lieto augļus. Mazāk kā 20% bērnu ir fiziski aktīvi vismaz stundu dienā, vairāk nekā 25% bērnu smēķē cigaretes vismaz reizi nedēļā. Tikpat daudzi ir pamēģinājuši marihuānu, gandrīz 50% bērnu vismaz reizi dzīvē ir bijuši piedzērušies. Vairāk nekā 25% jauniešu izvēlas nelietot kontracepciju, vai lieto nedrošas metodes. 15% sieviešu smēķē grūtniecības laikā, bet tikai 16 līdz 20% veic dzemdes kakla vēža un krūts vēža skrīningus. Vēl aizvien sabiedrībā valda mīti, ka HIV un C hepatīts ir narkomānu un homoseksuāli orientētu cilvēku problēma. Katru gadu pieaug saslimstība ar sirds – asinsvadu un onkoloģiskajām slimībām. Priekšlaicīga mirstība no sirds – asinsvadu slimībām, kuru galvenais cēlonis ir neveselīgs dzīvesveids, Latvijā ir par 60% augstāka kā Eiropas Savienībā. Latvijā smēķē vismaz puse vīriešu un gandrīz trešdaļa sieviešu. Mums ir augsts alkohola patēriņš, zema dzimstība un augsts legālo abortu skaits. Mums ir nestabilas ģimenes, vardarbība skolās un ģimenē. Vēl satraucošāki ir dati par to, ka pieaug tieši jauniešu pašnāvību skaits. Vai šī statistika nav pietiekami pārliecinoša, lai Izglītības un zinātnes ministrija kritiski paraudzītos uz saviem analīzes datiem?
Pētījumos ir pierādīts, ka jo augstāks izglītības līmenis, jo labāki sabiedrības veselības rādītāji. Nekādas valsts naudas nepietiks veselības aprūpei, ja mēs nepanāksim, ka mainās ikviena mūsu iedzīvotāja attieksme pret savu veselību. Neviena metode medicīnā nav tik efektīga kā profilakse. Dzīves paradumus iemācāmies bērnībā un jaunībā, tādēļ būtu jāvērš īpaša uzmanība tieši uz bērnu un jauniešu izglītošanu šajos jautājumos.
Visas preventīvās programmas sākas ar vārdiem – “izglītot", “informēt", “uzlabot izpratni". To realizācija prasa naudu, lai gan būtībā par bērnu izglītošanu valsts jau ir samaksājusi. Skolā ir iespēja iegūt vislielāko informētības aptveri, ielikt pamatus visai dzīvei. Bukleti, kas mētājas poliklīnikās uz galdiņiem vai kāpņu telpās pie pastkastītēm, interneta mājaslapas, kas nav pieejamas katram, kampaņas TV, kas maksā lielu naudu, nevalstisku organizāciju akcijas uz ielām – tas viss ir otršķirīgi un ar daudz zemāku efektivitāti kā tas, ko varam saviem bērniem iedot jau skolas laikā.
Iespējams, ka Finanšu un kapitāla tirgus komisijas vadītāja K.Zakuļa kunga pieminētā finanšu mācība no 5.klases kā atsevišķs mācību priekšmets četru gadu garumā būtu jāuzlūko kā prioritāte attiecībā pret veselības mācību. Iespējams, ka integrēta veselības mācība ir pietiekami efektīva pie noteiktiem apstākļiem, kā tas ir citās valstīs. Bet, diemžēl, ne Latvijā. Patieso ainu varētu iegūt veicot integrētās veselības mācības izglītības kvalitātes analīzi. Zinot, cik valstij maksā nevesela sabiedrība – slimības lapas, atkarības un bezdarbs, veselības aprūpe, sociālā spriedze, augsti invaliditātes rādītāji un slikti demogrāfiskie rādītāji, aicinu Izglītības un zinātnes ministriju domāt par veselu sabiedrības locekļu izglītošanu ne tikai ķeksītim, bet konkrētam, valstiski svarīgam mērķim.