29. februārī Durbes pilī tika noorganizēta konference «Kultūras mantojuma identifikācijas un pētniecības problēmas: Tukuma pilsētas piemērs». Tajā uzstājās vairāki Latvijas kultūras, vēstures un pieminekļu aizsardzības grandi, paverot skatu uz mūsu pilsētu citu pilsētu kontekstā, uzsverot labo un norādot uz problēmām, kā arī ieskicējot kultūras un vēstures pieminekļu aizsardzības vīzijas. Arhitekts Gunārs Jansons stāstīja par Tukumu pārējo Kurzemes koka pilsētu vidū, proti, par koka ēkām mūsu pilsētā. Izrādās, vēl tagad – 21. gadsimtā – var atrast koka ēkas, kas brīnišķīgi saglabājušās un stāsta par būvniecības vēsturi.

G. Jansons:

– Kurzemi mēs šajā kontekstā saprotam kā administratīvu vienību hercogistes laikā, kurā ietilpa arī Sēlijas novads, un arī to Kurzemi, kas atradās Kurzemes pussalā. Vēl to varam uzlūkot kā etnogrāfisku novadu, bet kartē tad Tukums atrodas Zemgalē. Tomēr Kurzemei šī pilsēta ir nesalīdzināmi tuvāk.

Mūsu mežu bagātība ir pamats visai mūsu etnogrāfiskajai būvniecībai. Un koka materiāla pārpilnība un izpausme etnogrāfiskajā arhitektūrā ieplūda arī pilsētu apmetnēs. Tādā nocietinātā pilsētā kā viduslaiku Rīga jau 13. gadsimtā bija stingri būvnoteikumi, kas aizliedza mūru iekšpusē būvēt no koka (lai gan šie noteikumi bieži vien pārkāpti), savukārt mazākajās pilsētās, kas atradās piļu tiešā tuvumā, koka celtniecība zēla un plauka. Un šodien mēs redzam to, kas laika gaitā ir saglabājies un atnācis līdz mūsu dienām no pagātnes.

97% koka ēku

Ja 1821. gadā vācbaltiešu ārsts Oto Hūns nebūtu veicis topogrāfiski statistiskos pētījumus par Kurzemes un citām pilsētām, mums nebūtu tik skaidras nojausmas par, piemēram, tādu faktoru kā koka celtņu īpatsvars šādās pilsētās. Jaunjelgava bija simtprocentīgi apbūvēta ar koka ēkām, Piltene un Jēkabpils – 98%, no 11 senākajām Kurzemes hercogistes pilsētām Tukums ar saviem 97% ir 4. vietā. Pat ne sevišķi intensīvi apbūvētajā Aizputē ir 78% koka ēku. Lielākoties šīs koka celtnes orientētas ar sāniem pret ielu, bet dažkārt arī ar galu.

Īpatnība – tieši kvartāla dziļumā norisinājusies dzīve, kuru relatīvi mazāk skāra dažādie attīstības procesi, un tur saglabājušies izcili celtniecības pieminekļi, sevišķi saimniecības ēkas, kādus man nav izdevies novērot kaut kur citur. Tie ir saimniecības ēku otrie stāvi, kas gandrīz visās Kurzemes pilsētās izpaužas ar izbīdītu otro stāvu, ar atklātu galeriju. Tukumā man bija lemts redzēt divus piemērus, kur šīs atklātās galerijas vietā bija pāri pārbīdīts otrais stāvs – uz pirmā stāva pārseguma dziedriem. Pēc dziļākas izpētes to varētu minēt kā vienu no Tukuma apbūves īpatnībām. Varbūt vēl ir iespējams pārbaudīt, vai šie slēgtie, pārbīdītie otrie stāvi nav laika gaitā izveidojušies kā apšuvums, tas ir, vaļēja galerija apšūta un kļuvusi par slēgtu otro stāvu.

Iecienītākais – pusšļauptais jumts

1968. līdz 1978. gadā pats esmu izstaigājis pilsētu un apkopojis jumta formas. Galvenās: divslīpju, pusšļauptais, pusšļauptais mansards, četrslīpju. Apšuva ar lubām, salmiem, niedrām – līdz brīdim, kad ar īpašu dekrētu tika ieviesta obligāta prasība visur likt dakstiņu jumtus. Par laimi, mūsu sarkanie Kurzemes māli deva iespēju šos dakstiņus ražot tik ļoti pievilcīgā tonī, ka līdz ar to radikāli izmainījās pilsētas kopaina. Vēl šodien tādus varam redzēt! Līdz ar to koka apbūve ieguva tādas pašas vizuālās īpatnības, kādas bija mūra celtnēm.

Jāsaka, ka tieši pusšļauptais jumts bijis visiecienītākais Kurzemes lauku sētās un pilsētu koka apbūvē.

***

Noslēgumā varētu pieminēt, ka sākts pētīt toņus, kādos krāsotas ēkas. Ļoti izplatīta Kurzemē bija emulsijas krāsa, tā saucamais zviedru sarkanais, un darvojums. Īsti kurzemnieciski apdares elementi! Iespējams, tāds vispār raksturīgs piekrastei. Krāsojuma izpēte varētu būt interesanta ierosme, domājot par jaunajām ēkām, proti, izmantot raksturīgās detaļas.